PARASTA PIRMDIENA ★★★★★
REŽISORS VALTERS SĪLIS
Liepājas teātris
Interesanti, cik cilvēku vienlaicīgi pasaulē, nu, labi, sašaurināsim – Latvijā, labi, sašaurināsim vēl – Liepājā, pirmdienās pirms darba dienas iedzer pirmo rīta kafiju? Un kā viņi to dara? Pēc tam kad pusaizmiguši ļāvuši sunim izvilkt sevi ārā vai jau nomazgājušies un mundri pēc rīta skrējiena? Vai varbūt «rīta kafija» nozīmē pa ceļam paķertu dzērienu pirmajā benzīntankā? Vai – varbūt tādai nav nemaz laika, jo ugunsdzēsības iecirknī atskan izsaukuma trauksmes signāls, vai – kāds kopjamais, kurš baidās pa nakti nosmakt, atkal jau sauc nto reizi, vai – Mirdziņai (vārds mainīts) pa nakti uznākusi caureja un trakums reizē, un kakas ir visur, arī uz sienām. Vai – varbūt kādam šorīt kafija galīgi negaršo, jo pa nakti feisbukā nācies ielikt patversmes jauniņā skumjo purnu, jo saimnieks, sunim vēl luncinot asti, to atstājis piesietu pieturā.
Aktieri Sandis Pēcis (dziednieks), Anete Rimkus (policiste), Edgars Ozoliņš (ugunsdzēsējs), Laura Jeruma (kopēja), Kārlis Ērglis (ātrās palīdzības ārsts), Karīna Tatarinova (suņu patversmes darbiniece) veidojuši savus personāžus, cits balstoties tikai uz vienu, cits kombinējot tajā vairākus prototipus. Protams, pirmajā mirklī prātā izlec līdzība ar Alvja Hermaņa Latviešu stāstiem (2004), bet tikpat ātri šī asociācija ir jāraida prom no galvas, jo Valteram Sīlim – šī brīža jaudīgākajai dokumentālā teātra balsij – tiešām pietiek savu ideju.
Aktieri izseko sešu profesiju parastai ikdienai, kuru liela daļa no mums, visticamāk, izjūt drīzāk kā ekstrēmu un pašu dzīvē neiedomājamu. Sajūta ir nedaudz līdzīga kā Valmieras Vasaras teātra festivālam izveidotajā režisora izrādē Ik dienas, kur, sēžot tribīnēs Swedbank stāvlaukumā, vērojām īstos garāmgājējus un starp viņiem iejukušus aktierus, kuri iejutās ukraiņu ikdienas gaitās, pieslēdzot mūs savai domu un atmiņu pasaulei, pilnai šausmu, trauksmes un traģisma. Izrāde Parasta pirmdiena gan notiek tradicionālākos apstākļos – Liepājas teātra pagaidu mazajā zālē Lielajā dzintarā. Tas nozīmē lielu pietuvinājumu un klātbūtnes efektu.
Aktieri savus varoņus ieskicē neuzbāzīgiem, bet ļoti precīziem štrihiem. Iezīmējas raksturs, temperaments, dzīves pārliecība, ētikas principi, humorizjūta, kas ļauj sadzīvot ar šādām «parastajām pirmdienām». Šo Liepājas stāstu specifika ir tāda, ka par cilvēku uzzinām tikai viņa darba kontekstā. Galu galā – vai tad vairums no mums lielāko dzīves daļu nepavada darbā?
Valters Sīlis tā, kā viņš to prot, nemoralizējot un neuzbāzīgi, bet tomēr ieslīd arī katras profesijas pārstāvētās nozares ēnas pusēs, sistēmas defektos, kuri nav nosedzami ar cilvēcisku pašaizliedzību vien.
Izrāde ir visas radošās grupas ansambliski saliedēts un aizrautīgs darbs. Straujš temps, zibenīgas lomu maiņas, jo par suņiem un kaķiem sekundē pārtop visi. Katram aktierim māksliniece Ieva Kauliņa ir iedevusi ko līdzīgu milzīgai hokejista somai, no kuras tiek vilkti ārā nepieciešamie rekvizīti un kostīmi. Izrādes spriedzi un tempu kāpina arī mūzikas autora Gata Krievāna un gaismu mākslinieka Viestura Andersona sinkopētie ritmi. Sarunās ar skatītājiem aktieri bija piekusuši kā pēc sporta spēles, bet nepārprotami gandarīti. Parasta pirmdiena apvieno pārliecinošu aktierisko meistarību un dziļi personisku cilvēcības pieslēgumu.
TEĀTRIS
IESAKA UNDĪNE ADAMAITE
ANDRIS KALNOZOLS. ODS ★★★★
REŽISORS MATĪSS BUDOVSKIS
NACIONĀLAIS TEĀTRIS
Pat ja publiskā telpa reizēm rada iespaidu, ka visas pasaules jūtas pieder tikai sievietēm, arvien vairāk top mākslas darbi, kas radīti no vīriešu skata un apjukuma punkta. Laura Siliņa, Ieva Aniņa, Kārlis Reijers un Raimonds Celms suģestējoši un smeldzīgi iedzīvina šodienas jaunos cilvēkus eksistenciālas minstināšanās varā, iestrēgušus starp ilgām pēc tuvības un bailēm kaut ko sevī pazaudēt.
ĒRIKS ĀDAMSONS. SMALKĀS KAITES ★★★★
REŽISORS EDGARS KAUFELDS
LATVIJAS LEĻĻU TEĀTRIS
Kamēr lielais vairums Latvijas vidusskolēnu un viņu vecāku nebūs nostiprinājuši ceļu uz Leļļu teātri un noticējuši, ka šeit ir pieejams arī pusaudžu un pieaugušo auditorijai aktuāls saturs, nebeigšu ieteikt šo estētiski un saturiski īpatnējo izrādi par to, ka katram ir sava blusa un slēpjamas domas. Mākslinieces Kristīnes Jurjānes hiperreālistiskās lelles vien ir redzēšanas vērtas.
MIGELS DE SERVANTESS. DONS KIHOTS
REŽISORS ĀDOLFS ŠAPIRO
JAUNAIS RĪGAS TEĀTRIS
Repertuārā no 3. februāra
Dons Kihots Jaunajā Rīgas teātrī ir kas vairāk par kārtējo jauniestudējumu. Izrādei ir virsemocionāla vērtība, kas saistīta ar Latvijas teātra vēsturē nozīmīgā, talantīgā režisora Ādolfa Šapiro atgriešanos savā kādreizējā teātrī (līdz 1992. gadam Lāčplēša ielā 25 atradās Jaunatnes teātris). Režisors iestudē klasiku kā «mētāšanos starp vientuļnieka cēlajiem nodomiem (tie vienmēr ir naivi) un samierināšanos ar realitāti, šo rūgto pieredzi». Kaspars Znotiņš un Gundars Āboliņš, šķiet, piedzimuši, lai izspēlētu Dona Kihota un Sančo Pansas stāstu.