Pat neņemot vērā obligātos Ziemassvētku un Jaunā gada koncertus lielajos teātros, veselu sadaļu 2025. gada teātru repertuārā veido izklaidējoši iestudējumi, kā Dumpīgā Rīga Nacionālajā teātrī, 6 Šerloki un Slepkavība Austrumu ekspresī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, Nākamgad tai pašā laikā un Cabaret Dinaburg 2.0 Daugavpils teātrī. Par neveiksmi, manuprāt, dēvējama tikai režisora Klāva Meļļa Dumpīgā Rīga, kas, piekrauta ar seniliem muzikālajiem numuriem un dažādiem gegiem, neizvēršas nedz par kultūras mantojuma demonstrāciju (uz ko vedina izmantotais Rutku tēva vēsturiskais romāns), nedz mūsdienīgu izklaidi.
Uz publikas izklaidēšanu vērstajiem darbiem gribu piepulcēt arī izrādes Vēl pa vienam Dailes teātrī un Kritiens augšup Jaunajā Rīgas teātrī (JRT). Tie ir reālpsiholoģiskā dramatiskā teātra paraugi ar jokiem un komiskām situācijām, ko Dailes gadījumā rada varoņu alkohola lietošanas ieradumi, savukārt JRT – 50 gadu vecā autora Joahima Meierhofa attiecības ar savu māti astoņdesmitgadnieci. Izrāde savērpta no etīžu veidā izstāstītiem stāstiem, to JRT aktieri pieprot lieliski.
Ekrānu maģija
Iestudējums Vēl pa vienam iezīmē vēl kādu tendenci – kino ienākšanu teātrī, ne tikai izmantojot ekrānus, bet arī smeļoties iedvesmu filmu scenārijos. Uz to manu uzmanību savā slejā KDi vērsa kinokritiķe Dita Rietuma. Režisora Gata Šmita izrādes Vēl pa vienam pamatā ir dāņu režisora Tomasa Vinterberga filma Vēl pa mēriņam (2020), kas iegājusi kinovēsturē ne tikai ar stāstu par alkoholismu un vientulību, bet arī Madsa Mikelsena atveidotā galvenā varoņa skaisti izdejoto fināla ainu. Dailē ir savs Martins – Lauris Dzelzītis. Dita Rietuma min arī Holivudas 30. gadu zvaigznes Heidijas Lamāras parādīšanos Dailes teātra izrādē Orākuls, kurā turklāt apspēlēta arī Lamāras tēla iedvesmotā Volta Disneja ikoniskā Sniegbaltīte. Režisora Lukaša Tvarkovska Orākulā arī tehnoloģiski, ar kameru un speciāli ekrānam veidotu mizanscēnu palīdzību notiek acīmredzama kino un teātra paņēmienu saaušana. Kinotendencē pieminama arī Ridlija Skota drāma Telma un Luīze (1991), kuras varones uz ekrāna iemieso Sūzena Sarandona un Džīna Deivisa, savukārt Valmieras teātrī Jura Rijnieka režijā – Ieva Puķe un Elīna Vāne. Šim uzskaitījumam var pievienot arī kino un teātra režisora Matīsa Kažas izrādi Nacionālajā teātrī Bastardi, kuras radīšanā viņš izmantojis pamatmotīvus no Pītera Vīra filmas Mirušo dzejnieku biedrība (1989). Aktieris Niklāvs Kurpnieks atzīst, ka savai debijai režijā Dailes teātrī Ariela Dorfmana lugu Nāve un meitene izvēlējies, noskatoties Romāna Polaņska 1994. gada filmu, kuras scenārija pamatā ir šī luga. Atzīstama debija.
Jaunais vilnis
2025. gads iepriecinājis ar jaunu režisoru vārdu parādīšanos afišās, te īpašs paldies ir jāsaka gan Latvijas Kultūras akadēmijai (LKA), gan Nacionālajam teātrim. LKA turpina izrādīt kā jauno režisoru, tā jauno aktieru izrādes, atjaunojot arī Elmāra Seņkova studistu diplomdarbu: pēc Antona Čehova Kaijas tapusī Nevienam nezināmā Marija ir pārsaukta par Joprojām nezināmo Mariju, būtiski saīsināta un pārcelta uz citu telpu – no Zirgu pasta uz Miera ielas Tabakas fabrikas zāli –, skatītājus un aktierus telpā samainot vietām. Izrādē mirdz ne tikai par titullomu Spēlmaņu nakts balvu saņēmusī jaunā aktrise Elizabete Milta, bet arī pieredzējušās aktrises Inese Kučinska Arkadinas lomā un Laura Siliņa sev absolūti netipiskā nogribējušās, vīra sistas cita vīrieša mīļākās personāžā.
Nacionālajā teātrī ar vērā ņemamām sekmēm startē vai turpina darboties jaunie režisori Henrijs Arājs, Rodrigo Struka, Ralfs Liepa (no sirds žēl, ka viņa šausmu žanrā iestudētā Smilšu cilvēka vairs nav Nacionālā teātra repertuārā), Gusts Ābele, Roberts Dauburs, Matīss Budovskis. Šos uzvārdus noteikti vērts sameklēt teātra afišā. Jaunā režisore Elīza Dombrovska iestudējusi izrādi Tā ir mūsu kauna vaina (Dirty Deal Teatro).
Sabiedrības spogulis
Jau ceturto gadu Ukrainā notiek Krievijas izraisītais karš. 2025. gadā vismaz piecas jaunas izrādes risina kara tēmu: Viestura Kairiša iestudētais Sapnis vasaras naktī Dailē un Ķiršu dārzs Čehova teātrī, Lukaša Tvarkovska Orākuls Dailē, Toma Treiņa Burvju kalns Valmieras teātrī un Tatjanas Stepančenko-Bogdanas Hekube Daugavpils teātrī. Katra no šīm izrādēm ir arī sabiedrības spogulis, un karš tajās ienāk dažādos veidos un samērā. Nevar nemanīt, ka tīri tematiski ceturtajā līdzās notiekošās cīņas gadā karš ir kā modinātājzvans, enerģijas palaidējs, komforta iztraucētājs. Respektīvi, režisori, izvēloties šo tēmu, to ir slēguši analītiski, nevis emocionāli. Jau minētā Eiripīda Hekube Daugavpilī iezīmē antīkās dramaturģijas atgriešanos uz latviešu teātru skatuvēm, ko turpina Reiņa Suhanova iestudētā Mēdeja Valmieras teātrī. Šīs izrādes atver iespēju lieliskām aktrisēm, kā Jūlija Ļaha un Māra Mennika, apliecināt traģēdijas vērienu.
Savukārt Paulas Pļavnieces Plēsoņas un Ivetas Poles un mākslinieces Katrīnas Neiburgas radītais Vecajo kults (abas Dirty Deal Teatro) preparē modernā cilvēka saknes rituālajā pasaulē. Gan jaunie kvadroberi Plēsoņās, gan vecuma un jaunības kultu atmaskojošie Vecajo kulta dalībnieki izmanto rituālus, lai pa īstam sajustu dzīvi, tās garšu. Līdzīgi turpat Dirty Deal Teatro režisores Martas Elīnas Martinsones pēc Dainas Tabūnas romāna vei - dotajā izrādē Raganas dzīves garšu pēc smagas šķiršanās ar ezoteriskām metodēm mēģina atgūt galvenā varone.
Man ļoti patīk meklējumu ceļš Ģertrūdes ielas teātrī. Komponistes Līvas Blūmas kameropera Cantus Firmus Barbaras Lehtnas režijā tupina žanru, kas aizsākts komandas iepriekšējā darbā Monstera Deliciosa. Šoreiz teju gregoriskos dziedājumos trīs sievietes izcīna cīņu par purva saglabāšanu, vēršoties pret spa kompleksa būvniecību tajā. Grupa sola, ka kopumā taps triloģija. Pārsteidza un uzrunāja arī laikmetīgās dejas horeogrāfes un izpildītājas Janas Jacukas drosmīgā balss un elpas eksperimentālās izmantošanas izrāde Ha.
2025. gads teātrī ir gan rosinājis, gan modinājis, gan izklaidējis – un darījis to lielākoties labā līmenī.