Režisora Alvja Hermaņa jaunākā izrāde Jaunajā Rīgas teātrī Ābeļziedi upē turpina nostalģisko un poētisko mēģinājumu notvert "zudušo Latviju", kas aizsākts Alvja Hermaņa iestudējumā Melnais piens. Tajā par īstu paradīzi tika pozicionēti Latvijas lauki, kur katrai sieviņai viensētā bija sava govs, savukārt Ābeļziedos upē tā ir Rīgas mazpilsēta – Zaķusala –, kurā koka namiņos bija iedibināta gluži vai sava republika ar zvejniekiem, plostniekiem, tirgus sievām, savu ugunsdzēsēju depo, kultūras namu un bibliotēku.
Ābols upē un ābeļziedi
Izrādes pamatā ir Margaritas Ziedas vāktie un viņas un Alvja Hermaņa strukturētie Zaķusalas dokumentālie stāsti un Alvja Hermaņa brīnišķīgā scenogrāfija – liels Zaķusalas makets, kurā izrādes sākumā ir televīzijas tornis un Latvijas Televīzijas daudzstāvu ēka. Abi šie objekti, stāstam ritot, tiek aizvākti, un to vietā salikti balti zaķsaliešu mitekļu maketi.
Izrādes stāstu vēstī aktieri Ivars Kalniņš un Agate Krista. Iestudējums Ābeļziedi upē met tiltu uz režisora Aivara Freimaņa un operatora Dāvja Sīmaņa izcilo, daļēji dokumentālo, daļēji aktierfilmu Ābols upē, kas 1974. gadā fiksēja šo unikālo pilsētvidi brīdī, kad Salu tilta (tolaik Maskavas tilta) būve un pēcāk abu televīzijas objektu celšana neatgriezeniski mainīja zaķsaliešu dzīvi – salas iemītnieki tika pārcelti uz dzīvokļiem ar visām ērtībām kā sērkociņu kastītes vienādajos Rīgas mikrorajonos. Šajā filmā līdzās reālajiem Zaķusalas personāžiem redzami divi jauniņi aktieri – Ivars Kalniņš (Jānis) un Akvelīna Līvmane (Anita) –, kuri izspēlē divu jauniešu mīlas stāstu ar tādas pašas nolemtības un skumju pilnām beigām, kādas piemeklēja līdzšinējo salas dzīves kārtību.
Filmas fragmenti, kas iestudējumā tiek demonstrēti uz liela ekrāna, aizņem ievērojamu daļu no nepilnu pusotru stundu ilgās izrādes hronometrāžas – spriežot pēc sajūtām, tās ir vismaz desmit minūtes. Man par lielu nožēlu Ivars Kalniņš, izņemot ģitārspēles pavadītas liegas dziesmas, nekādi nesaspēlējas ar savas jaunības varoni ekrānā – filma un izrāde rit paralēli un mazliet neobligāti. "Mazliet neobligāti" ir arī visas izrādes pēcgaršas raksturojums. Netop skaidrs, kāpēc tikai viens no filmas aktieriem ir izpelnījies godu komentēt Zaķusalas vēsturi vēlreiz, 2025. gada izrādē.
Nenotikušās attiecības
Arī lomu sadalījums – daudz ko piedzīvojis, taču vīrišķību nezaudējis nobriedis vīrs, kuram līdzās ir jauna, ļoti skaista meitene, – šķiet, maigi sakot, banāls. Neskaidras ir attiecības starp izrādes aktieriem: 70. gadu stilā tērptā Agate Krista (atbilstoši filmas epizodei vienubrīd peldkostīmā) gozējas uz maketa, uzsverot pagātnes un tagadnes mērogus, un stāsta viņai iedalītos stāstus, kamēr Ivars Kalniņš, ar pirkstiem skarot ģitāras stīgas, – savējos. Starp viņiem apzināti nav nekādu attiecību, nekādas īpašas mijiedarbības, jo starp šīm paaudzēm, pēc izrādes autoru domām, tāda nenotiek.
Agatei Kristai gan tiek iedots brīdis, kad identificēties ar kādu varoni, – tā ir epizode ar senās valodas pārzinošo Zaķusalas modes ikonu Menādi. Aktrise tur izrādes pavedienu savās rokās, pametot Ivaram Kalniņam tekstu, kad aktieris to šķiet pazaudējis. Ivara Kalniņa intonācija gan ir lietišķāka, dokumentālāka, Agate Krista runā uz romantiskas jūsmas niansēm bagātinātas elēģiskas nots.
Šo elēģisko noti papildina uz ekrāna demonstrētās Jāņa Deinata fotogrāfijas ar Agati Kristu 70. gadu līgavas tērpā uz ziedošu ābeļu fona. Šo attēlu kopumā šķiet par daudz, jo te jau mūsu acu priekšā ir dzīvais prototips. Savukārt Mārtiņa Grauda sarūpēto dokumentālo videofragmentu ar zaķsaliešu sadzīvi šķiet proporcionāli par maz. Senās zaķsaliešu portretbildes sēpijas krāsās tikai dažbrīd rezonē ar aktieru stāstīto un lielākoties atstāj nejaušu iespaidu.
Izrāde atdod godu visiem zaķsaliešiem, nosaucot visas Zaķusalas mājas un tajās mītošo ģimeņu dzimtas vārdus. No vienas puses, iestudējuma veidotāji zudušo zaķsaliešu godību dēvē par leiputriju un idilli. No otras puses, viņi arī neslēpj, lai gan poetizē, tās sūro pusi: sausās tualetes (pa vienai uz diviem dzīvokļiem), ūdeni, kas tiek nests no diviem salas pumpjiem, veļas mazgāšanu baļļā un skalošanu Daugavā, apgrūtināto satiksmi ar Daugavas labo krastu, šajā satiksmē noslīkušos un ledū ielūzušos.
Diezgan ilgs ir kādā dienasgrāmatā atrastais uzskaitījums, kādu nelabu galu – kautiņos alkohola reibumā, ielūstot ledū, noslīkstot plūdos, – ir ņēmuši salas iedzīvotāji. Šis fragments saturiski disonē ar kopumā idillisko ainu, tomēr savādā kārtā tiek vēstīts tajā pašā piepaceltajā intonācijā. Laikam jau tas iederas pilnestīgas dzīves portretā. Agates Kristas un Ivara Kalniņa stāstītais ietiecas arī vēsturē: detalizēti tiek izstāstīta epizode no Napoleona iebrukuma 1812. gadā un vēl agrāk – XVIII gadsimtā notikusī mēra epidēmija. Tiek pieminētas Zaķusalas slavenības – pasaules čempions paukošanā Bruno Habarovs un aktrise Alma Ābele.
Mīti, teikas un dokumentāli stāsti mijas, bet nesapinas vienā grodā bizē, atstājot nejaušu iespaidu (piemēram, saturiski lieka šķiet Andra Zeibota Kundziņsalas teika un stāsts par kādu mīlēšanās laikā pieķertu pāri jau jauno laiku Zaķusalā). Varbūt pietrūkst Borisa Podnieka balss, kura skan filmā un izstāsta trūkstošos sižetiskās ķēdes posmus.
Kas notiek smadzenēs
Visbeidzot personiska piezīme. Alvis Hermanis programmiņā atkārto savu izrādes preses relīzē pausto domu, ka Zaķusalas pastorālā latviešu Atlantīda, "kur kādreiz kūsāja neticami pilna dzīve", "tika upurēta, lai tajā uzslietu divus torņus, kas tagad simbolizē oficiālo versiju par to, kas notiek vidējā latvieša smadzenēs". Kas tas ir, kas notiek šajās smadzenēs, atšifrēts netiek, bet konotācija nepārprotami ir negatīvi uzlādēta. Aktieris Ivars Kalniņš izrādē savu sarunu ar skatītājiem sāk, aizslēpies aiz Latvijas Televīzijas ēkas maketa, un tad uzdod jautājumu: Jums tā māja traucē, jā? un kā pirmo vēsturiskās atpakaļgaitas rekonstrukcijā novāc šo maketu.
Kāpēc "tā māja" traucē Alvim Hermanim, lai gan tajā regulāri tiek dota platforma viņa uzskatu paušanai, nemaz nerunājot par Jaunā Rīgas teātra notikumu atspoguļošanu, man nekad nav tapis īsti skaidrs. Šķiet, šī uzskata pamatā ir tās sabiedrības daļas viedoklis, kura mani un manus LTV kolēģus bez īpaša pamatojuma dēvē par "valdības ruporu" . Līdz šim Alvis Hermanis savus politiskos uzskatus ir nodalījis no izrāžu satura. Ābeļziedu upē programmiņa ir pirmais sveiciens iespējamām pārmaiņām šajā jautājumā.
Ābeļziedi upē
JRT Jaunajā zālē 21.–29.I
Biļetes pārdotas