Rīgas galerijā Asni no 29. marta līdz 26. aprīlim notiks Sabīnes Verneres personālizstāde Sievietes monstri, kurā māksliniece pēta nosaukumā izceltā tēla nozīmi Rietumu kultūras un psihoanalīzes naratīvos. Sabīne Vernere savā daiļradē pievēršas tam, kas viņu patiesi aizrauj, un mēģina saprast, ar kādiem instrumentiem izvērst šo jautājumu māksliniecisko pētniecību. Jau ilgāku laiku viņai ir tuva sievietes seksualitātes tēma, ko autore iepriekš risinājusi, izmantojot dabas, ģeopolitiskās vēstures un sevis kā sievietes mākslinieces motīvu. "Šobrīd mani interesē neiecietība pret sievietes seksualitāti. Lai atrastu tās saknes, sapratu, ka man ir jāmet tilts uz trīs tūkstošus gadu senu pagātni, kad radās sengrieķu kultūra, kas ir mūsu Rietumu pasaules uztveres un kultūras kanona pamatos – demokrātijas, tieslietu, mākslas, arhitektūras, literatūras un citu jomu pamatos," atklāj māksliniece.
Medūza, Pandora un sirēnas
"Mēģinot izprast to, ko redzu sev apkārt, un pētot sengrieķu mītus kā universālus musturus, kuri nav zaudējuši savu aktualitāti līdz pat mūsdienām, es ātri vien sajutu netaisnību, kas vērsta pret sieviešu tēliem: viņas gandrīz nekad nav aktīvas varones, bet tiek pozicionētas mātes, māsas, sievas vai monstra tēlā. Sapratu, ka sekošu tieši šai sievietes monstra stīgai," stāsta Sabīne Vernere. Savus pētījumus viņa veikusi Latvijas Mākslas akadēmijas profesionālajā doktorantūrā, kuras diplomdarba mākslinieciskā izpausme ir izstāde Sievietes monstri. Māksliniece vērš uzmanību uz to, ka daudzi mākslinieki un domātāji cauri laikiem ir izmantojuši sengrieķu mītus, lai risinātu sev aktuālus jautājumus, – sākot no itāļu ģēnija Mikelandželo un beidzot ar šveiciešu psihiatru un filosofu Karlu Gustavu Jungu.
Sev svarīgos jautājumus Sabīne Vernere pēta, kā instrumentu izmantojot trīs sieviešu monstru tēlus – Medūzu, Pandoru un sirēnas –, lai viņu stāstos atrastu un parādītu laikmetīgo, kas runā arī par mūslaiku problēmām. Medūzu, vienu no trim māsām gorgonām, Atēnas templī izvaro jūras dievs Poseidons, taču sodīts tiek nevis varmāka, bet pati Medūza: viņas mati tiek pārvērsti čūskās, bet skatiens – nāvējošā ierocī. "Sievietes monstri rodas tieši šādu vardarbības aktu rezultātā, un viss, ko šīs spēcīgās un skaistās būtnes turpina darīt pēc tam, lai izdzīvotu vai atgūtu pašnoteikšanos, patriarhātu biedē vēl vairāk. Viņu demonizācija aug arvien jaunās baiļu mitoloģijās, taču, pat tumšajā spogulī ieslodzīta, sieviete monstrs turpina dejot, dziedāt un zelt – aiz spīta un vienkārši aiz dzīvesprieka," teikts izstādes aprakstā.
Seksualitāte un spēks
Zeva un Danajas dēls Persejs nocērt Medūzai galvu, un tā kļūst par apotropisku zīmi, kas joprojām tiek izmantota kā aizsardzības zīme. "Tu paņem bailes savās rokās, ieskaties tām acīs un pagriez tās pret saviem pretiniekiem. Savā ziņā runāšana par seksualitātes tēmu mākslinieciskajā praksē ir kā savas apotropiskās zīmes atrašana – attēls, kas stājas pretī neizprotošam, apsūdzošam skatienam, kurš demonizē sievietes seksualitāti un spēku," akcentē Sabīne Vernere, kura ir saskārusies ar neiecietību un pretestību pret šo tēmu gan savās izstādēs, gan studijās.
Māksliniece savā pētniecības procesā ir aplūkojusi mītu interpretācijas cauri laikiem, kā tās ir mainījušās un attīstījušās, jo, kā zināms, tas, kā mīts tiek stāstīts, pasaka vairāk par stāstītāju nekā par pašu mītu. "Cilvēks ir vienīgā dzīvā būtne, kurai ir nepieciešams stāsts, lai nodotu informāciju, zināšanas un izpratni par lietām. Ja izseko tam, kā tūkstošiem gadu vīrieši citiem vīriešiem ir stāstījuši par sievietes seksualitāti, tu nonāc punktā, kurā saproti, ka tie nav tavam ķermenim un būtībai piemēroti noteikumi un ka vajag atbrīvoties no šīm mākslīgi izveidotajām konstrukcijām un būt bezbailīgām un brīvām," norāda Sabīne Vernere. Māksliniece atzīstas, ka viņai pašai ir trūcis šo aktīvo varoņu sieviešu, uz kurām skatīties un no kurām iedvesmoties. "Studējot rozentāļos, es neiedomājos, ka es kā sieviete māksliniece varētu veidot apjomīgas un drosmīgas personālizstādes lielās telpās, tāpēc ka vienkārši Latvijā neredzēju šādus piemērus," viņa skaidro.
Marmora lauskas
Par saviem izteiksmes līdzekļiem Sabīne Vernere ir izvēlējusies olas temperas gleznojumus uz papīra, marmoru un keramiku. "Iepriekš esmu strādājusi ar tušu, kas ilgstoši bija mans vienīgais izteiksmes veids, bet šajā pētniecības procesā pievērsos arhaiskākām metodēm. Es gleznoju ar olas temperu, kas ir saistāma ar glezniecības pirmsākumiem," saka māksliniece. Iepretim trauslajiem papīra darbiem viņa ir izmantojusi pārlaicīgo marmoru, kas Senajā Grieķijā tika izmantots skulptūru un dažādu arhitektonisko detaļu veidošanā. Sabīne Vernere ir devusies uz marmora apstrādes vietām. "Pie šīm vietām vienmēr atrodas kaudzes ar pārpalikumiem, kas atmesti kā nevērtīgi, jo robota roka tos vairs nespēj apstrādāt. Es šiverēju pa tām un meklēju marmora lauskas, kas mani vizuāli uzrunā. Savas izstādes konceptuālajā kontekstā es pieskaros arī tam, kā šis cēlais materiāls, līdzko to nespēj izmantot, kļūst par nevajadzīgu," atklāj māksliniece. Ar šiem marmora pārpalikumiem Sabīne Vernere ir devusies pie akmeņkaļa Gunta Pandara, kurš izgrebis no tiem rāmjus viņas darbiem un palīdzējis radīt tēlnieciskus objektus, kuros saspēlējas robota rokas atstātās rētas ar cilvēka rokas pieskārienu.
Trešais materiāls ir māls, kurā radītie podniecības darbi glabā atsauces uz Senās Grieķijas amatnieku prasmēm un vēsturi. "Pēc izpētes brauciena pa Grieķijas arheoloģiskajiem muzejiem jutos tik iedvesmota, ka uzreiz pēc atgriešanās devos uz Kuldīgu pie keramikas meistares Nansijas Lindes un uz nedēļu ieniru māla trauku veidošanas procesā, lai radītu objektus kā veltījumu Pandoras traukam," atminas māksliniece. Tas bija māla trauks (pithos), ko izmantoja vīna, eļļas, graudu un citu produktu uzglabāšanai. Savukārt kļūdaina tulkojuma rezultātā Pandoras trauks kļuva par Pandoras lādi, kas joprojām apzīmē neparedzamu seku avotu. Sengrieķu mitoloģijā Pandora ir pirmā sieviete. "Skaistais ļaunums, ko grieķiski sauc par kalon kakon. Zevs pavēl to izveidot neatvairāmu un sūta uz zemi kā sodu cilvēcei, lai tā izlaistu no līdzi dotās vāzes visu ļauno, piemetinot, ka vīrieši nespēs dzīvot ne kopā ar viņu, ne bez viņas. Kāpēc lai Senās Grieķijas sabiedrība nebūtu mizogīniska, ja šāds ir pirmās sievietes tēls," retoriski jautā Sabīne Vernere.
Stāstiet savus stāstus!
Māksliniece ir ceļojusi pa Grieķijas muzejiem un trīs mēnešus pavadījusi rezidencē Cite Parīzē. Luvrā viņa ir pētījusi Senās Grieķijas artefaktus, lai iedziļinātos viņu interesējošajos tēlos un vizuālajā valodā. "Man ir prieks, ka blakus kolonizācijas kartēm Grieķijas arheoloģiskajos muzejos parādās sieviešu stūrīši," par feministiskā skatījuma ietekmi ne tikai uz sengrieķu mītu interpretāciju, bet arī institūcijām stāsta Sabīne Vernere. "Manuprāt, slavenā Perikla bēru runa precīzi paskaidro, kāpēc ir tik maz stāstu par sievietēm. Tajā viņš vērsās pie vīriešiem un aicināja viņus būt tikpat varonīgiem kā priekšgājējiem, bet sievietes – nemanāmām. Vislabākā būs tā, par kuru neviens neko nerunās – ne labu, ne sliktu," saka māksliniece, atsaucoties uz Periklu.
Sabīne Vernere piebilst, ka pašlaik ir jūtama nepieciešamība pēc iepriekš neizstāstītu stāstu izstāstīšanas, piemēram, par sengrieķu mītos pieminētajām amazonēm, kuras saskaņā ar jaunākajiem bioarheoloģijas pētījumiem ir bijušas reālas sievietes. "Šie piemēri ir jāvelk ārā no aizmirstības un jāstāsta šodien, kā savā esejā Medūzas smiekli pauž Elēna Siksū: sievietes, stāstiet savus stāstus, ja jūs tos neizstāstīsiet, neviens par tiem nekad neuzzinās!" uzsver Sabīne Vernere.
Sabīne Vernere
Izstāde Sievietes monstri
Galerijā Asni 29.III–26.IV