Janvāris ir viņa mēnesis, jo vienlaikus ir skatāmas vairākas viņa izstādes, nerunājot par barikāžu laiku, kurā Aivars Liepiņš bija viens no spilgtākajiem hronistiem.
No 14. janvāra līdz 24. februārim Talsu Kultūras centra Radošajā sētā ir skatāma Aivara Liepiņa izstāde no arhīviem Lielbritānija 1995. Uz izstādes afišas ir Liepiņa asprātīgs, bet konceptuāls zīmodziņš: "Es fotografēju ar filmu." Savukārt līdz janvāra beigām – 31. janvārim – Ogres Kultūras centrā var apskatīt Aivara Liepiņa un fonda Nāc līdzās! ceļojošo izstādi Koncerts, kas jau ir bijusi apskatāma Rīgā un Madonā. No 24. marta izstāde būs skatāma Rīgā, NVO namā Ieriķu ielā 43 a.
Barikāžu laika fotogrāfijas nebūtu tapušas, ja 2. vidusskolas direktore Aivaram Liepiņa skolā nebūtu atvēlējusi laboratorijas telpas ar savu atslēgu. Aparatūru, laipni vienojoties ar omoniešiem, fotogrāfs vairākās reizēs pārnesis pār tiltu no Preses nama. "Tas bija nedaudz sirreāli." Foto no Aivara Liepiņa privātā arhīva
Humānisma fotogrāfija
"Tā ir sajūtu izstāde," par izstādi Koncerts saka fotogrāfs. Viņš negrib izplūst garos komentāros, jo bildes runā pašas par sevi. Puiši atbildīgi, kā lielu dārgumu padusēs iežmieguši bungas. "Viņi visu gadu ir mācījušies izsist ritmu," saka Liepiņš. Tālāk – meitenes no kurlmēmo kora, "kas par vārdu savienojumu...".
38 fotogrāfijās mirkļa uzņēmumos ir notvertas dalībnieku, viņu vecāku un skolotāju neviltotās emocijas, kas tika piedzīvotas Integratīvā mākslas festivāla Nāc līdzās! koncertā VEF Kultūras pilī 2024. gada maijā. Aivars Liepiņš tikai piebilst, ka ticies ar šiem bērniem jau iepriekš viņu nometnē. Jāatgādina, ka fotogrāfa sirdsredzība jau bijusi nomodā, vēl pirms viņš iepazinies ar Nāc līdzās! gaišajiem, iedvesmojošajiem bērniem. Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā fotogrāfijas ekspozīcijā ir skatāms fotogrāfa cikls Bērnu pansionāts Nr. 2. Baldone (1991), ko muzeja speciālisti nodēvējuši par humānisma fotogrāfiju.
"Tās pilnībā ir sajūtu bildes. Kaut gan arī šeit bez profesionālās rutīnas nekas nebūtu sanācis. Tagad cilvēki, jo īpaši jaunieši, tikko ierauga pret sevi pavērstu kameru, sāk visādi pozēt un rādīt vajadzīgos žestus, viņi jau ir saskatījušies, kā vajag. Viņi ir pieraduši, ka selfijam ir labi jāizskatās. Līdz ar to uztaisīt vienkāršu, dzīvu bildi vairs nav nemaz tik vienkārši," fotogrāfs novērojis, ka pozēšanas sērga skārusi arī pašus neviltotākos.
Izglāba saņurkātais čemodāns
1995. gadā, iegūstot Britu padomes granta atbalstu, Aivars Liepiņš kopā ar kolēģi Valtu Kleinu varēja mēnesi ceļot pa Lielbritāniju, Skotiju un fotografēt. Tagad, ieraugot Gvido Kajona izstādītās bildes, ienācis prātā izvēdināt arī savus apputējušos arhīvus. Tā tapa izstāde Lielbritānija 1995. Jāatgādina, ka Aivars Liepiņš ir viens no 30 Eiropas labākajiem fotogrāfiem, kurš nominēts fotogrāfijas izgudrotāja Foksa Talbota balvai, kuru fotogrāfs saņēma 1992. gadā.
Aivars Liepiņš atceras, ka sākumā bijis grūti atslābt no preses fotogrāfa ikdienas tempa un iedzītās profesionālās rutīnas. To, ka viņš nevēlas taisīt skaisto Londonu – tūrisma bukletu vai smukas bildes ar vēsturiskiem objektiem –, apzinājies skaidri, bet iedvesma kavējusies. "Profesionāļi strādā ar šabloniem, viņiem galvā ir daudz šablonu. Jaunajiem fotogrāfiem iesaka daudz skatīties – iet uz izstādēm, skatīties grāmatas un bildes. Tās bildes, kuras tevi uzrunā, nosēžas kaut kur zemapziņā, un tad, kad profesionālam fotogrāfam ir kaut kādas situācijas, viņš vairs netaisa lielo mākslu. Viņam nāk ārā šabloni. Viņš jau zina, kurā vietā viņam jābūt, tāpēc profesionāļi strādā daudz ātrāk un precīzāk," preses fotogrāfs ar pusgadsimta stāžu padalās sava aroda specifikā. Mūžīgajai spriedzei un pakausī elpojošam nodošanas termiņam ir arī savi plusi. Profesionālis spēs izķepuroties no jebkuras situācijas: "Bilde ir kā ķieģelis. Viss ir pareizi, viss ir taisni. Tur nav, kam piesieties, bet tas nav nekas ģeniāls. Bet tad, kad tu esi uztaisījis to ķieģeli, tu vari atlaist savu brīvo skatu, atbrīvoties no tā un taisīt kaut ko sev."
Izstādes Lielbritānija 1995 afišas titulbilde ir tapusi pēdējā dienā, kad ciklam visa jau bija gana un Aivars Liepiņš jau varējis atslābināties. Trafalgāra laukumā visi no pankiem krietni attālinājušies, bet dullais fotogrāfs paņēmis "uz izbrīnu": "Gribu jūs nobildēt." "Viena mārciņa!" caur zobiem izgrūdis panks. Pieci klikšķi, un tālāk jau virsū nācis zābaks. No Aivara Liepiņa privātā arhīva
Atlaidies viesnīcas gultā, Liepiņš vakarā truli TV ekrānā vērojis snūkera bumbu kustības, iespējams, tas kaut ko atsitis vaļā. Nākamajā dienā kādā tirdziņā izdevies tikt pie pirmā kadra, un tad jau aizgājis. Uz sienas uzkarinātajā saņurkātajā ādas portfelī viņš ieraudzījis kaut ko radniecīgu savām tā brīža izjūtām. Bieži vien fotogrāfs sēdējis un vērojis ielas malā vai Trafalgāra laukumā, kur tapusi asprātīga kompozīcija – uzmauktie cimdi uz slotaskātiem atgādina sētnieku padošanos nekaunīgajiem baložiem. Kādā utenī Aivars Liepiņš, pavadot kopā veselu dienu, iedraudzējies ar vecu jūras vilku. Apkārtējām sievām protestējot, viņš tik metis ar roku un ļāvis bildēt, sak, savējais.
Savu mīļāko šī cikla fotogrāfiju – kalna un aitas elegantu saspēli – Aivars Liepiņš uzdāvinājis tā brīža britu vēstniekam Latvijā, pēc izcelsmes skotam. Viņš ieraudzīja to bildi un uzreiz teica: "It’s Glengoyne Hill!" Tas ir pie Glengoyne viskija brūža Glāzgovā. Es viņam prasīju: "Jūs patiešām pazīstat visus kalnus Skotijā?!" Viņš teica: "Cik daudz reižu jaunībā es šeit neesmu skrējis!"
Izstaigājam neklātienē Aivara Liepiņa datora ekrānā Lielbritānija 1995 ekspozīciju.
Milzonīgs lielveikals, kur apjukusi pašā centrā stāv maza meitenīte, Versačes veikals, kura vitrīnā lūkojas britu pensionārs, kurš noteikti nav šī veikala klients. Burvīgu ādas koferu krāvums stacijā ar apkalumiem, kur Aivars Liepiņš ir ļāvis sev iztīksmināties par efektu, kas panākams sudraba želatīna kopijas tehnikā. Visām fotogrāfijām ir īpašs dziļums un asums, uz kadrā notvertās sievietes svārkiem ir redzama katra baltā pumpiņa. "Šādu bilžu dēļ cilvēkam ir jāaiziet uz izstādi un jāpatērē laiks, lai skatītos, nevis slidinātu ekrānā vienu, otru, trešo bildi. Tikai tā var darbiņu izbaudīt," fotogrāfs ir pārliecināts.
Aivars Liepiņš atceras, ka Rīgā 90. gados šo izstādi atklāja Reiterna (žurnālistu) namā ar vērienu, bijis gan vēstnieks, gan skotu dūdelnieki.
Vaicāts par ētiku ielu fotogrāfijā, vai drīkst fotografēt, neprasot atļauju, Aivars Liepiņš tikai atmet ar roku. Viņam ir sveša un nepieņemama šo laiku liekulība un pašcenzūra. Pat studenti viņam esot teikuši – tā taču nedrīkst! "Ja kāds cilvēks sabiedriskā vietā dara kaut ko tādu, par ko būtu jākaunas cilvēkiem apkārt vai viņam pašam, tad kāpēc es to nedrīkstu fotografēt? Tā nav mana problēma. Ja viņš ir pie pilnas saprašanas, tad tā ir viņa atbildība. Es bez atļaujas nelienu neviena guļamistabā vai privātajā zonā. Tas ir privāti, tāpēc tā arī saucas privātā zona. Ir arī tādi, kas kaut ko dara nelikumīgi. Tādās reizēs es jautāju – kādēļ tu slēp? Tad viņi saka, ka tas ir likumīgi. Ja tas ir likumīgi, tad es to fotografēju," Aivaram Liepiņam viņa ētiskie un profesionālie principi vienmēr bijuši skaidrāki par skaidru.