Āderes ir dziesma, kas necenšas tieši izstāstīt vienu konkrētu stāstu - tā drīzāk aicina klausītāju pašam tajā ieraudzīt savu sajūtu, pārdzīvojumu vai jautājumu. Netiešā veidā tajā caurvijas “āderu” metafora: brīži dzīvē, kad jūties iesprostots problēmās un iekšējā spriedzē, un, lai no tām atbrīvotos, dažkārt nepieciešams nevis bēgt, bet iziet tam visam cauri un pieņemt to kā daļu no sava stāsta, kā daļu no dzīves skolas. Šī daudznozīmība ļauj dziesmai skart dažādas emocionālas teritorijas - attiecību sarežģījumus, personiskus dzīves mezglus, iekšējo cīņu ar sevi un vēl citas šķautnes.
Namejam Āderes ir īpaši personisks darbs. Dziesma tapusi, iedziļinoties notikumos un sajūtās, kas laika gaitā uzkrājušās un prasījušas izpausmi. Tajā ir atklāsmes moments - ne tikai smagums, bet arī vieglums, kas atnāk, kad par to beidzot pasaka skaļi vai to nodzied. Šī emocionālā atvēršanās kļuvusi par sākumu viņa ceļam mūzikā, kurā viņš vēlas ienākt ne tikai kā izpildītājs. “Šis ir mans pirmais solis mūzikā, bet es neesmu šeit tikai, lai dziedātu, bet arī tāpēc, lai stāstītu stāstus, parādītu cilvēkiem savu priekšstatu par pasauli, kurā dzīvojam, kā mēs to redzam. Mākslā ielieku visu sevi. Tas ir kā salīdzinājums – mednieks un lamatas. Tu ieliec tur visu - zināšanas, pieredzi, intuīciju, sajūtas. Ar mūziku es varu iedot klausītājiem daļu no sevis,” atklāj Namejs.
Dziesmas izveidē nozīmīga bijusi sadarbība ar Kasparu Ansonu, kura struktūra, profesionalitāte un muzikālais redzējums palīdzējis plūstošajam Nameja raksturam iegūt skaidrību un formu. Viņu radošais dialogs ļāvis dziesmai izaugt no iekšējas sajūtas līdz pilnvērtīgam muzikālam darbam. “Sadarbība ar Kasparu bija burvīga. Man bija nepieciešams cilvēks, kurš ieliek rāmjos un ieved mūzikā, parādā, kā viss notiek. Es esmu pa dzīvi plūstošs cilvēks, tāpēc jo īpaši ļoti noder, ka ir kāds tik strukturēts pretī. Kad varam dziļi pafilozofēt par lietām. Viņš mani saprot, bet spēj arī pamācīt,” stāsta Namejs.
Āderes papildina arī vizuāls stāsts - videoklips, ko radījis režisors Aleksandrs Bricis. Klipa centrā ir simbolisks leļļu stāsts, kas atspoguļo dziesmas būtību: maigs, estētisks, bet ar asumiem, kas liek aizdomāties un ieraudzīt dziļāk. Arī vizuāli tā ir telpa, kur katrs var atrast sev tuvāko detaļu un interpretāciju.