Dienu pirms 1. aprīļa 1992. gadā (tātad pirms ceturtdaļgadsimta) Diena ielūkojās prokuratūrā. Ieraudzītā aina smieklu vai vismaz līksmības dienas noskaņojumam atbilda tikai pirmajās Līgas Krapānes raksta Arī izmeklēšanā strādā cilvēki jeb Ne tikai LR ģenerālprokurors domā par aiziešanu rindkopās: "Pirms pusotra gada Latvijas Republika izveidoja savu prokuratūru, uz kuru toreiz tika liktas vislielākās cerības par likumības sargāšanu neatkarīgā valstī. Prokuratūrai nebija savu telpu un materiālo līdzekļu, bet bija lielākās tautas daļas uzticība un Latvijas valdības atbalsts. Nu ir gan plašas telpas, gan materiālais nodrošinājums, un šķiet, ka darbs varētu ritēt bez problēmām, taču šāds manis izsacīts apgalvojums būtu pilnīgi maldīgs."
Bija pagājuši tikai daži gadi, un vērtējumos jau parādījās vilšanās nots. 1990. gada 18. martā Latvijas Tautas fronte uzvarēja LPSR Augstākās padomes vēlēšanās, un pēc septiņiem gadiem SestDiena atskatījās uz šo notikumu – uzvaru, kas pavēra iespēju veidot brīvu un neatkarīgu Latviju. Protams, Latvijas nākotnes vaibstus izšķīra ne tikai šo vēlēšanu rezultāts, tomēr minētā vilšanās saistāma arī ar Tautas frontes rīcību pēc uzvaras, proti, ar Daiņa Īvāna atteikšanos ieņemt Augstākās padomes priekšsēdētāja amatu.
Lai gan tiek apgalvots, ka no klimata pārmaiņām Latvija būšot lielākā ieguvēja Eiropā, pagaidām 2017. gads ar sauli mūs nav lutinājis. Tas droši vien nozīmē tikai to, ka arī nākamajos gados mums tāpat kā līdz šim būs jāspēj noķert tos retos brīžus, kad laiks ir tuvu ideālam, lai darītu to, ko tādā laikā var darīt, nevis tupētu virtualitātē, kas pagaidām vēl iedegumu nenodrošina.
Kad Valentīna jeb visu mīlētāju diena vēl nebija kļuvusi par stabilu latviešu tautas tradīciju, par mīlestību te mēdza runāt arī visādās citās dienās. 90. gadu pirmajā pusē Dienai bija pielikums Dienas stils, tajā bija rubrika Sleja, un 1994. gada 21. janvāra slejā Mīļākie un mīļākās tika apcerēts mīlestības fenomens šo rindu autora izpildījumā. Bet varbūt tolaik Valentīna dienai gatavojās laikus? Kas to vairs zina…
Grūti tagad precīzi pateikt, kurā gadā un ar kuru valsts galvu Latvijā tika aizsākta veselīgā tradīcija Valsts prezidenta un premjera Jaungada uzrunas tautai sacerēt un lasīt tādas, lai tās būtu ar garantiju izmantojamas bērnu un alkohola delīrija pārņemtu svinētāju midzināmās pasaciņas vietā. Varbūt šādi tiek mēģināts radīt iespaidu par tāda labklājības līmeņa sasniegšanu valstī, ka ne par ko vairs nav jāuztraucas, izņemot māgas problēmas pēc pasēdēšanas pie bagātīgi klāta svētku galda. Pašķirstot vecās Dienas, ieraugām, ka senāk Jaungada uzrunas tik garlaicīgas nav bijušas.
Nav grūti uzminēt, kuras personas portretējumam SestDiena pievērsās 1996. gada 21. decembrī. Protams, pirms 20 gadiem, tāpat kā katru gadu, pirms Ziemassvētkiem par galveno personu medijos kļūst Ziemassvētku vecītis. Tad nu SestDienā Z. Egīls, konstatējis, ka gandrīz visas ziņas par šo ārkārtīgi populāro personu sastāv no tenkām un leģendām, mēģināja noskaidrot, kas šis Z. Vecītis īsti ir.
Padomju Savienībā, ja kāds atceras, cenas noteica valsts. Dolārs maksāja 60 kapeiku, šņabis – trīs rubļus un septiņas kapeikas (kad 1967. gadā par godu tā sauktās Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 50. gadadienai izlaida jaunas monētas ar boļševiku simboliem, tauta reaģēja ar anekdoti, ka tagad šņabis maksās trīs ļeņinus septiņas krupskajas), tase kafijas – septiņas kapeikas, eklērs – 22 kapeikas, un negribas pat teikt, cik maksāja komunālie pakalpojumi un degviela, lai jūs lieki nesatrauktu.