Tautas vēlēts prezidents nebūtu kompromiss. Saruna ar politologu Andri Sprūdu

Esat paudis viedokli, ka Valsts prezidents būtu jāievēlē vispārējās vēlēšanās pilsoņiem, nevis ar Saeimas balsojumu. Kāpēc šāda kārtība būtu jānosaka?

Manuprāt, šāda Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība būtu pieņemama un akceptējama. Protams, katrai pieejai ir gan riski, gan pozitīvās puses. Taču, manuprāt, Latvijā patlaban ir tendence – kad parlamentā balso par Valsts prezidentu, tiek ievēlēta kompromisa figūra, un ne vienmēr šīs kompromisa figūras izrādās pašas spēcīgākās kā prezidents, jo kaut kur ir zināma atkarība no tā, ka šī balsošana notikusi parlamentā. Tāpēc nereti Valsts prezidentam pirmais gads, ja ne pat viss prezidentūras termiņš, ir tāds viens vienīgs ieskriešanās laiks. Tāda īsta politiskā kapitāla šādi ievēlētam prezidentam sākotnēji nemaz nav – tas viņam pašam jāizveido. Kādam tas sanāk, kādam ne – ar to mums ir ļoti dažāda pieredze.

Ja prezidentu vēlētu tauta, tas arī politiskajos procesos iesaistītu lielāku sabiedrības daļu, līdz ar to arī prezidentam būtu lielāka atbildība sabiedrības priekšā. 

Ja skatāmies Eiropas Savienības (ES) piemērus – Eiropā nebaidās no tautas ievēlētiem prezidentiem. No 28 ES valstīm septiņās ir monarhija, kur monarhiem arī ir zināma līdzsvarojoša loma, 14 ES valstīs prezidentu ievēlē tauta un tikai septiņās – parlaments. Tāpēc nedomāju, ka Latvijā vajadzētu baidīties no iespējas prezidentu vēlēt tautai.

Taču vai tādā gadījumā pirms tam nebūtu jāpārskata Valsts prezidenta funkcijas un pilnvaras? Pretējā gadījumā – ja nekas nemainās – mēs formāli mainītu prezidenta ievēlēšanas kārtību, process izmaksātu daudz dārgāk, bet prezidenta funkcijas paliktu tādas pašas.

Nedomāju, ka prezidenta funkcijas un pilnvaras būtu jāmaina. Ja atkal skatāmies uz ES – kad valstu vadītāji dodas uz Eiropas Padomi, parasti turp dodas tikai divi prezidenti – Francijas un Lietuvas prezidents. Šīs abas ir pusprezidentālas valstis. Vairākumā citu valstu, kurās ir tautas vēlēti prezidenti, piemēram, Austrijā, Slovēnijā, Portugālē, tomēr premjers un koalīcija ir galvenais varas centrs. Taču vēlreiz uzsvēršu – ir jēga mainīt prezidenta ievēlēšanas kārtību, jo, pirmkārt, tas ir svarīgi demokrātijai – sabiedrība līdz ar to jutīs, ka tas tiešām ir tautas vēlēts prezidents, un, otrkārt, var arī nedaudz radoša pieeja būt – parlamentu tagad ievēlēs 2018. gadā, bet prezidentu varētu vēlēt ar divu gadu atstarpi. Līdz ar to prezidents ir neatkarīgs, līdzsvarojošs elements ar savu autoritāti. Nebūs tā, kā ir tagad, ka šobrīd ievēlējam parlamentu, kas pēc pusgada vēlēs prezidentu. Turklāt jaunajā Saeimā var būt dažādas koalīcijas. Piemēram, ja nākamo koalīciju veidos divas partijas un attiecīgi ievēlēs prezidentu, tad tur nebūs absolūti nekāda līdzsvara. Šādā gadījumā pat vairāk sāk veidoties riski nekā priekšrocības. Varas līdzsvarošana ir būtiska, turklāt sabiedrība to vēlas. Ierasti lielākā daļa partiju pirms katrām vēlēšanām pauž atbalstu tautas vēlētam prezidentam. Taču pēc vēlēšanām tām interesantāk ir ievēlēt prezidentu kā kompromisa figūru. Tas devalvē Latvijas politikās atbildības izjūtu – ja reiz partija ar šādu uzstādījumu iet, pie tā arī jāpieturas. Man nav nekas pret partijām, kuras iebilst pret tautas vēlētu prezidentu, taču abos gadījumos būtu labi šādu attieksmi saglabāt gan pirms, gan pēc vēlēšanām.