Kā paziņoja Makrons, Francija gatavojas paplašināt kodolarsenālu un ir gatava atļaut to izmantot arī saviem Eiropas partneriem. Protams, savā kontrolē un uzraudzībā. Par Francijas jaunās kodolatturēšanas doktrīnas dalībniecēm, kā vēsta aģentūra Reuters, varētu kļūt Vācija, kura, kā apgalvo kanclers Frīdrihs Mercs, negrasās izstrādāt pati savus kodolieročus, Polija, Grieķija, Beļģija, Nīderlande un vairākas Ziemeļvalstis. Kas visas tādā vai citādā mērā ir izrādījušas interesi par piedāvājumu.
Šeit jāpiebilst, ka, lai arī Eiropā ir divas kodolvalstis (Francija un Lielbritānija), to kodolarsenāli ir globālajiem mērogiem nelieli, un eiropieši gadu desmitiem ir paļāvušies tikai uz ASV kodolvairogu (transatlantisko solidaritāti). Tomēr Donalda Trampa otrā prezidentūra ASV ir likusi daudzām pasaules valstīm, tajā skaitā arī apvienotās Eiropas valstīm, pārskatīt to attiecības ar Vašingtonu. Tajā skaitā drošības jomā, protams, ieskaitot arī kodoldrošību.
Pie kam, ja apvienotā Eiropa tiešām domā par neatkarīgu kodoldrošību, tad citu variantu kā Francijas piedāvājums tai vismaz pārskatāmā nākotnē nav. Britu kodolarsenāls ir tehniski atkarīgs no ASV, bet citām valstīm savu kodolieroču izstrāde prasīs gadus vai, ticamāk, gadu desmitus, un nekur nav teikts, ka, piemēram, Vācijas vēlētāji šādus plānus atbalstīs.
Francija tikmēr ir vienīgā Eiropas valsts, kura pati pilnā mērā ir izstrādājusi un uztur savu kodolarsenālu, un arī valsts, kura nepiedalās NATO kopējā kodolmisijā – tās kodolieroči ir paredzēti tikai pašas Francijas aizsardzībai.
Tajā pašā laikā cits jautājums ir, ka ar Francijas patlabanējo un ne pašu jaunāko kodolarsenālu varbūt arī pietiek Parīzes stratēģiskās aizsardzības nodrošināšanai, taču Eiropas mērogiem šis arsenāls ir ievērojami par mazu. Francijas ekonomiskā situācija tikmēr ir tāda, ka tai labi ja pietiek līdzekļu esošā arsenāla uzturēšanai, par Eiropas kodoldrošības pārņemšanu nemaz nerunājot.
Kas liek domāt, ka Francijas prezidents, no vienas puses, šādi izmanto patlabanējo ģeopolitisko nestabilitāti savu un Francijas pozīciju stiprināšanai Eiropā, kamēr, no otraspuses, cer šādi iegūt līdzekļus kodolarsenāla modernizēšanai. Teorētiski plāns acīmredzami nav slikts, taču praksē drīzāk gan ir realizējams vienīgi ierobežotos mērogos un apjomos.5