Starp prusakiem un luksusu

Mēdz teikt, ka pēc brauciena uz Indiju neviens cits ceļojums vairs nebūs tāds, kāds būtu bijis pirms tam. Taču man gribētos teikt – Indijas apmeklējums maina uzskatus ne tikai par ceļošanu, savām robežām (higiēnas un arī citām), bet par visu dzīvi kopumā. Galvenā atziņa pēc Indijas vispirms ir elementāru ērtību – tīra dzeramā ūdens no krāna, siltu radiatoru, iestiklotu logu un bagātīgas maltītes – novērtēšana mājās. Indijā daudz ko no tā var izjust kā īpašu ērtību, kas nav pati par sevi saprotama.

Tomēr arī Indijai ir dažādas puses un to var apskatīt dažādi. Ir cilvēki, kas šo valsti iepazīst kājām, uz motocikla vai velosipēda. Ir tādi, kas brauc organizētās tūrēs. Katram ceļotāju veidam piemērots savs brauciena veids, un dažreiz grupu tūres tik neparastam galamērķim kā Indija varbūt ir vienīgais veids, kā kāds sadūšosies tik pretrunīgi vērtētu valsti vispār apskatīt. Tomēr mēs uz Āgru dodamies individuālā braucienā un starp zināmākajiem apskates objektiem pārvietojamies, lielākoties izmantojot vietējā šofera pakalpojumus.
 

Slavenie Indijajas vilcieni

Āgras apmeklējums kļūst par iespēju izmēģināt Indijas vilcienu sistēmu, par kuru ir teju tikpat daudz nostāstu kā par pašu Indiju. Vilcieni ir galvenais transporta veids Indijā, un apkalpošanas klases ir no bezstiklu vagoniem ar restēm līdz pat pirmās klases kupejām. Tāpat Indijā ir dažnedažādi specializētie vilcieni, kas paredzēti tikai izpriecas braucieniem, un tajos var būt patiesi karaliski apartamenti. Vēl var pārsteigt arī neparastais biļešu iedalījums – tūristu biļetes, sieviešu biļetes un daudzas citas, kuras var būt pieejamas pat tad, kad citas biļetes jau beigušās.

Pirmais satraukums bija brīdī, kad nevarējām saprast, cik tad ilgi iepriekš jāiegādājas vilcienu biļetes, jo, pēc dažiem nostāstiem, tās izpērk brīdī, kad parādās, pēc citiem – biļetes pieejamas līdz pat pēdējam mirklim. Mums paveicās, un aptuveni mēnesi pirms brauciena iegādājāmies biļetes no Deli Nizzamuddin stacijas uz Āgru un atpakaļ, tā ka agri no rīta varējām braukt uz Āgru, bet atgriezties nākamās dienas vakarā.

Ieiešanu vilcienu stacijā pavada spekulantu saucieni, kuri vēl nezina, ka biļetes mums jau sen kabatā. Esam ļoti, ļoti laicīgi, taču uz tablo jau redzams perons, no kura aties vilciens. Vērojam citus vilcienus un domājam, kā tad atpazīsim mūsējo un kā zināsim, kurā vagonā kāpt iekšā. Iespējams, skaļrunī tiek pateikts, no kuras puses vilcienam būs numerācija, taču vai nu tas ir teikts hindi valodā, vai tik neskaidrā angļu mēlē, ka to nesaklausām. Skaidrs, ka vilciens īpaši ilgi stacijā neuzkavēsies, un pēkšņi atmiņā ataust seriāla Outsourced epizode, kur brīdī, kad piestāj vilciens, sākas masu skriešana pa visu peronu. Mēs arī skrienam, cenšoties saprast, kur tad īsti pieturēs mums nepieciešamais vagons. Esam saklausījušies stāstus, ka priekšā jau sēdēs kādi "svešie", un brāžamies kā nenormāli. Nekādu "svešo" mūsu vietās nav, jo vilcienam šī ir pirmā pietura, un kādu brīdi vilciens stacijā vēl arī pastāv. Tajā brīdī gan esam priecīgi, ka lielos čemodānus atstājām viesnīcā Deli, kur tos paņemsim nākamās dienas vakarā.

Tā kā vilciens turpinās ceļu arī pēc Āgras, tam ir guļvietas un kupejai arī nelieli aizkariņi. Kupejā ir divas vietas apakšā un divas augšā. Cilvēki gan iekārtojas arī pašā augšā pie griestiem, kur, cik nu man ir pieredze, braucot ar vilcienu uz Krieviju un Ukrainu, mūsu platuma grādos parasti liek tikai čemodānus. Taču kupeja ir visnotaļ solīda – ir pat paredzēts palags un citas gulēšanai nepieciešamās lietas. Mūsu brauciens gan ir tikai aptuveni trīsarpus stundu garš, un šoreiz vilciens nekavēsies (to, cik vidēji kavē vilciens, iespējams izlasīt vilcienu sarakstā internetā, dažiem gaidīšanas laiks ieildzis pat vairākus desmitus stundu).