Noteikti būtu jāuzsver spriedumā vairākkārt izteiktais Satversmes tiesas atzinums, ka procesā par noziedzīgi iegūtu mantu tieši procesa virzītājam ir jāiesniedz tādi pierādījumi, lai tiesa gūtu pārliecību, ka manta, visticamāk, ir gūta no noziedzīga nodarījuma. Tas tiešām primāri ir procesa virzītāja pienākums, jo tāds jau ir arī Kriminālprocesa likuma 626.pantā noteiktais pirmais nosacījums. Mantas īpašnieks var vispār neko nerunāt. Kā savulaik atzina Eiropas Cilvēktiesību tiesa Čušens pret Beļģiju, tiesas pārliecība bija izveidojusies uz pierādījumu pamata, bet personas klusēšana tikai to nostiprināja (sprieduma 29.punkts).
Dažas atziņas tiesas spriedumā raisīja pārdomas un tas liek tiesību zinātniekiem publiskās diskusijās vēl un vēl skaidrot riskantās vietas procesā par mantu, ko satversmības vērtēšanas procesā var palaist garām. Piemēram, Finanšu izlūkošanas dienesta analīze par finanšu darījumiem nekādā veidā nevarētu kalpot par pierādījumu mantas noziedzīgajai izcelsmei. Jā, pamata kriminālprocesā, kurā tiek vērtēts, vai ir izdarīts noziegums un kas to ir izdarījis, finanšu plūsmas analīze var norādīt uz iespējamo līdzekļu legalizēšanu. Taču legalizēšana pati nekad nav radījusi kādu mantu. Mantai ir kāda noteikta izcelsme un, ja ir process tieši par mantas izcelsmi, tad tā tomēr ir jāpierāda. Tāpēc visai dīvaini, ka spriedumā (19.3.punktā) tiek dota pamācība, kādi pierādījumi ir izmantojami kriminālprocesā. Tas nav tālu no atziņas, ka tiesiskā valstī ir pilnīgi normāli: “ja nevar pierādīt noziegumu, tad var iztikt ar pieņēmumu, ka tāds varētu būt”.
Otrkārt, Kriminālprocesa likuma 124.panta septītās daļas redakcija ir nekorekta (un par to tika norādīts likuma pieņemšanas procesā). Latvijas likums noteic: “Lai pierādītu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, nav nepieciešams pierādīt, konkrēti no kura noziedzīgā nodarījuma līdzekļi iegūti.” No šis redakcijas dažkārt praktiskie darbinieki izsecina, ka nav vispār jāpierāda līdzekļu noziedzīgā izcelsme. Taču Varšavas konvencijas 9.panta sestā daļa, no kuras tika veidota Latvijas norma, nosaka: “Ikviena dalībvalsts nodrošina to, ka saskaņā ar šo pantu personu var notiesāt par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, ja ir pierādīts, ka šā panta 1.punkta a) vai b) apakšpunktā norādītais īpašums ir iegūts, izdarot predikatīvu nodarījumu, turklāt šādā gadījumā nav precīzi jāpierāda, ar kuru noziegumu ir saistīta šāda īpašuma ieguve.” Uzsvēršu: ir jābūt pierādītam kaut kādam predikatīvam nodarījumam. Latvijas likuma izstrādātāji visādi centās šo normu noklusēt. Labi, ka tagad Satversmes tiesa šo niansi ir uzsvērusi (sprieduma 19.3.punkts)
Visbeidzot, treškārt, gribētos kārtējo reizi uzsvērt, ka nav iespējams tiesiski un juridiski korekti no kriminālprocesa par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu izdalīt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, ja nav noskaidrots tas nodarījums, kura rezultātā ir gūta šī manta. Labprāt uzaicinātu uz publisku diskusiju to juristu, kurš mēģinātu pamatot, kā no “modernās” autonomās noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizēšanas krimināllietas varētu izdalīt procesu par mantu. Interesanti, kurās valstīs tas ir atļauts. Tur, kur ir atzīti stand alone procesi, tie ir pamata kriminālprocesi, kuru rezultātā var konstatēt gan noziedzīgā nodarījuma esamību, gan notiesāt vainīgo personu, gan nokonfiscēt noziedzīgi iegūto mantu. Šajos procesos spriedumam pamatojumu sniedz pierādījumu kopums. Izraujot no šī kopuma vienu jautājumu (piemēram, tikai par mantu), tiesiskam spriedumam argumentu nepietiks. Tāpēc vēlreiz uzsvēršu: sevišķajā procesā par mantu nevar pierādīt legalizēšanas noziegumu, jo tam nav šis process paredzēts. Nedrīkst jaukt kopā divus procesus, kur katram ir savs uzdevums.
Jebkurā gadījumā spriedumā izlasāmie tiesas secinājumi prasa tā detalizētāku analīzi. Savukārt tiem, kam spriedums nešķitīs pietiekami pamatots, varēs turpināt aizstāvēt savas tiesības Eiropas Cilvēktiesību tiesā.