Režisores Kristīnes Krūzes Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) iestudētā izrāde Mazās lapsas ir programmatiska vairāku iemeslu dēļ. Tradicionālās, var pat teikt, oldskūlīgās formas dēļ tā turpina pēdējās sezonas JRT virzienu – tajā dominē klasiskas reālpsiholoģiskas izrādes (ar nelieliem citas formas iestarpinājumiem, piemēram, īru dziesmu dziedāšanu un grimā nolasāmām atsaucēm uz zviedru kinorežisora Roja Andersona darbiem izrādē Lai Dievs stāv tev klāt, tu, nabaga cietēj!). Tās pat atsauc atmiņā, piemēram, režisora Edmunda Freiberga 80. un 90. gadu labākās izrādes Nacionālajā teātrī. Vienlaikus Mazās lapsas tiecas sasniegt kvalitātes latiņu, kuru šosezon šajā žanrā uzliek JRT Arkādija. Ļoti labs dramaturģiskais avots – Ievas Lešinskas no jauna pārtulkotā amerikāņu dramaturģes Lilianas Helmanes (1905–1984) luga Mazās lapsas (1969) – sniedz materiālu vairākiem grodiem, gribas pat teikt, pamatīgiem aktierdarbiem, kas varbūt neizaicina JRT aktieru nenoliedzamo meistarību jaunām virsotnēm, bet ļauj tai uzplaukt pilnos ziedos, izmantojot jau aprobētus paņēmienus. Un šai izrādē es nolasīju ļoti aktuālu vēstījumu, bet par to vēlāk.
Vēstures konteksts
Zīmīgi, ka šī Lilianas Helmanes drāma ar nosaukumu Lapsiņas ir piedzīvojusi Latvijas pirmizrādi tad, kad Alvis Hermanis sāka režisora darbu Jaunajā Rīgas teātrī, – 1993. gadā Dailes teātrī. Aktieris Pēteris Gaudiņš ķērās pie režijas galvenokārt ar misijas apziņu apgādāt ar labām lomām no repertuāra nedaudz malā nostumtus kolēģus. Rezultātā tapa izrāde, kurā, kā Edīte Tišheizere raksta teātra vēstures sējumā Latvijas teātris. 80. gadi, "bija uztverts kāds ļoti mūsdienīgs nervs". Lugas centrā ir XX gadsimta sākuma Amerika, brāļu Bena un Oskara un māsas Redžainas alkatīgā, aiz glancētām frāzēm brīžam paslēptā, brīžam gluži atklātā kampšana, cenšoties izdevīgā darījumā pagrābt pēc iespējas lielāku kumosu. Šajā cīņā viņi bez vilcināšanās kāpj pāri lugas pozitīvajiem varoņiem – Redžainas vīram Horācijam, abu trauslajai meitai Aleksandrai, Oskara aristokrātiskajai, mākslinieciskajai sievai Bērdijai –, tos izmantojot un pat iznīcinot.
1993. gada Dailes teātra iestudējumā Edīte Tišheizere izcēlusi divas aktrises – Lilitu Ozoliņu (Redžaina) un Ausmu Kantāni (Bērdija). Kritiķe raksta: "Lilitas Ozoliņas varones dzīves alkatība, izsmalcinātā viltība un cinisms pret tuviniekiem bija gan atbaidošs, gan apbrīnojams. Skaistums, prāts un enerģija, kas gāzās pār apkārtējiem kā milzīga, iznīcinoša lavīna, – tas norisa dramatiski, pat traģiski." Savukārt Ausmas Kantānes darbā recenzenti aizkustinājusi "inteliģentās, daudzcietušās Bērdijas, kuru tuvinieku cietsirdība vērtusi eksaltētā dīvainī, liktenis".
Lomu darināšana
JRT iestudējumā pavisam noteikti ir vairāk par diviem uzmanības vērtiem aktierdarbiem. Pateicoties aktieru personības mērogam un lomu darināšanas prasmēm, uzmanības centrā izvirzās Habardu mafiozā (metaforiskā nozīmē) trijotne. Andra Keiša Bens, kura sejā, kārtējo reizi atrodot izdevīgu situāciju, ik pa laikam pavīd pat kaut kas mefistofelisks, bet maigās, glāsmainās intonācijas, ar kurām tiek iegriezta kārtējā iznīcinošā afēra, uzdzen šermuļus. Gundara Āboliņa šķietami vienkāršākais brālis Oskars (kuram pat kalpotāja kafiju vienmēr ielej otrajam) ar nedaudz naivu viltību sejā pamazām atklāj savu auksti vardarbīgo dabu – viņš ne vien izklaidējas, no rītiem šaudams dzīvniekus (turklāt neļauj to iztikas dēļ darīt saviem melnādainajiem kalpotājiem), bet arī sit sievu, kuru ar savu savtīgo nežēlību novedis līdz dzeršanai. Taču kā kronis šai Habardu ģimenei ir abu māsa Redžaina (pēc laulībām Gidensa) virtuozā, brīžiem pat žilbinošā Sandras Kļaviņas atveidā.
Interesanti, ka divām izcilām aktrisēm – Lilitai Ozoliņai 1993. gadā Dailē un Sandrai Kļaviņai pēc 32 gadiem JRT – šai valdzinošās ļaunuma grācijas lomā izdevies radīt tomēr tik atšķirīgus tēlus. Lilitas Ozoliņas Redžaina bija gluži kā tāds daiļš Makjavelli, kas dzīvi plāno vairākus šaha gājienus uz priekšu, skaitļojot cilvēku vājības kā tādas spēles figūras. Negribu teikt, ka Sandras Kļaviņas Redžijai (kā viņu dēvē ģimenes locekļi) nepiemistu intelekts, taču galvenais šajā varonē ir gluži dzīvnieciskie instinkti, īpaši uzasināti attiecību jomā, kas ļauj viņai kā kaķim allaž piezemēties uz visām četrām, kā arī jutekliskums un seksapīls, ko viņa spēj izmest kā šķēpu, kad tas pašai ir izdevīgi. Viņa ir gluži kā Skārleta O’Hāra pēc divdesmit gadiem. Sandras Kļaviņas Redžija jūtas dzīves netaisnīgi apieta, jo tēvs mantojumu novēlējis abiem brāļiem, un ilgojas pēc gluži citādas dzīves, nevis provinces mājasmātes goda. Viņas mērķis ir Čikāgas burzma, balles, augstākā sabiedrība. Aktrise sev raksturīgajā jūtīgumā atklāj Redžijas atstumtības un nepiepildītības sajūtu, ja ne attaisnojot, tad darot vismaz saprotamu savas varones motivāciju. Vienīgā aina, kur šai motivācijai ir grūti noticēt, ir izrādes beigās – nešķiet, ka šo Redžiju, kura aukstasinīgi neiedod vīram dzīvību glābjošās zāles, varētu tikt ļoti satriekt meitas novēršanās no mātes.
Trauksme un nemiers
Varone, kura raisa līdzjūtību un arī nešaubīgi piesaista uzmanību, ir Janas Čivželes Bērdija. Vīra varmācīgā izturēšanās ir radījusi viņā trauksmi un nemieru, kurā atpazīstam šodienai tik tipiskās psihiskās slimības. Tomēr aktrise ir apveltījusi Bērdiju arī ar zināmu devu izsmalcinātības, kas norāda uz dienvidu aristokrātes izcelsmi, un bērnišķīgas spontanitātes, kas savukārt izskaidro, kāpēc viņai tā pieķērusies vīra māsasmeita – Evelīnas Priedes Aleksandra. Jaunu meiteņu pusaudžu (ar visu no tā izrietošo) atveidošana jaunajai aktrisei jau ir kļuvusi par tradīciju (Širlija Lai Dievs stāv tev klāt, tu, nabaga cietēj!, Tomasīna Arkādijā), taču es atšķirībā no kolēģa Ata Rozentāla (sk. recenziju portālā Kroders.lv) tomēr saskatu dažādību šajos viņas atveidotajos personāžos.
Mazajās lapsās Evelīnas Priedes Aleksandra apvieno trauslumu un šķietamu padevību pieaugušajiem ar stingru morālētisko mugurkaulu un iekšēju garīgo spēku, kas īpaši izpaužas izrādes beigās. Es augstu vērtēju šo Evelīnas Priedes aktierdarbu. Tāpat kā Jāņa Skuteļa darbu mirstošā, trauslā, taču ar stipru gribasspēku apveltītā Horācija lomā, kura vājā vieta ir neatbildētā mīlestība pret savu nešpetni valdzinošo sievu. Horācijs ar savu bārdiņu un spieķīti atgādina varoni no Tomasa Manna Burvju kalna, un veidot lomu ar nolemtības ēnu pār savu varoni noteikti nav viegls uzdevums.
Pirmie divi (no trim) Mazo lapsu cēlieni sākas ar Aminatas Grietas Diarras etīdi. Pirmajā cēlienā kalpones Adijas nenosakāma vecuma uzpolsterētās formas trīsuļo tādā kā groteskā afroamerikāniskā dejā, bet otrajā cēlienā aktrises mute raudās šķobās līdzi ierakstā atskaņotai afroamerikāņu dziesmai. Tumšādainās aktrises izmantošana kalpones lomā, īpaši pusmežonīgajā dejā pašā izrādes sākumā (izprātojos visādi, bet šai ainai iemeslu neatradu pat programmiņā, kurā tā nodēvēta par Kūkas deju), šķiet apšaubāma, lai arī izrādes turpinājumā viņa atrod savu vietu un Adijas sirsnība kļūst gan par Aleksandras, gan Horācija patvērumu.
Kā allaž, korekts un mazliet komisks sulaiņa Kala lomā ir Jevgēnijs Isajevs. brāļu Habardu nolūkotais Ivara Krasta investors Māršals ir elegants un ar mēru ironisks. Interesants man šķita Dāvida Pētersona darbs slīpētā un vienlaikus pamuļķīgā Leo – Oskara un Bērdijas dēla – lomā, jo, izrādes laikam ritot, kļūst skaidrs, ka šis tomēr nebūs veiksmīgākais no Habardiem.
Laikmeta aktualitāte
Parasti nevainojamais grima un parūku mākslinieces Sarmītes Balodes darbs vismaz triju izrādes varoņu matu rotā – Aminatas Grietas Diarras tumšādainajai kalponei Adijai, Sandras Kļaviņas Redžainai un Janas Čivželes Bērdijai – šoreiz atstāj pārlieku butaforisku iespaidu, liekot pat apdomāt šādu iespaidu kā režijas ieceri un tūlīt noraidot šo domu reālpsiholoģiskās aktierspēles, kā arī Kristīnes Jurjānes skaisto, laikmetam atbilstošo tērpu dēļ (dažām aktrisēm, piemēram, Sandrai Kļaviņai un Janai Čivželei, veicies, un viņas tikušas pat pie divām ļoti skaistām kleitām), kas ir vienlīdz trāpīgi gan sievietēm, gan vīriešiem.
Izrādes klasisko, reālistisko ievirzi akcentē Alvja Hermaņa scenogrāfija. Alvis Hermanis sociālajos medijos uzsvēris, ka šī ir viņa pirmā scenogrāfija, kas veidota cita režisora iestudētai izrādei. Noputējusī veranda, kas ir mājas iekārtojuma centrā pirmajā un otrajā cēlienā, bez šaubām, atgādina Kristīnes Jurjānes scenogrāfiju Alvja Hermaņa izrādei Brodskis/ Barišņikovs, kas tapusi pirms desmit gadiem. Tomēr Mazo lapsu scenogrāfija ir monumentālāka, apjomīgāka, ne tik ažūra. Trešajā cēlienā tā ir istabas siena ar jūgendstila motīviem, kas līdz ar dažiem krēsliem kļūst par liecinieci drāmas kulminācijai – Redžijas dalībai Horācija nāvē. Skatuves iekārtojums iezīmē laikmetu un to, ka runa ir par mazliet apbružātu aizgājušo laiku godību. Tomēr aktierdarbu ticamība un visa izrādes virzība rosina uztvert arī tās aktualitāti: dzīvojam laikmetā, kad jēdziens "izdevīgs darījums" ieguvis ļoti šaubīgu konotāciju. Kamēr Ukrainas kara apstākļos Latvijas uzņēmēju eksports uz Krieviju joprojām ir piektajā vietā un sasniedz vairāk nekā miljardu eiro, doma par to, uz cik nelāgām lietām gatavi cilvēki peļņas dēļ, ir aktuālāka nekā jebkad, un izrādē nav iespējams par to nedomāt.
Mazās lapsas
JRT Lielajā zālē 27.–30.III, 11.–13.IV plkst. 18
Biļetes pārdotas