Šis nebūs kritisks teksts. Filma Jaunais vilnis/Nouvelle Vague ir ieņēmusi manas pagājušā gada mīļākās filmas godu. Neiztiku bez Jaunā viļņa pieminējuma savā subjektīvajā pērnā gada labāko filmu izlasē (meklējama sociālajos tīklos), kurā glītā rindiņā virknējas Hamnets, Cīņa pēc cīņas, Sentimentāla vērtība, Sirāts un Tēvs māte māsa brālis. Filmas Hamnets, Sirāts un Tēvs māte māsa brālis jau janvāra vidū būs skatāmas Latvijas kinoteātros. Visu šo darbu nosaukumi ir klātesoši ASV kinobalvu sezonā, arī balvas Zelta globuss nominantu sarakstā. Zelta globusu pasniegšanas ceremonija Losandželosā notiks 11. janvārī.
Jaunais vilnis ir izvirzīts Zelta globusam labākās filmas (mūzikla vai komēdijas) kategorijā. Šī Zelta globusa kategorija vienmēr ir bijusi mazliet mulsinoša, taču tā paver iespēju izcelt vismaz divreiz vairāk labu filmu – sešas labākās dramatiskās filmas kategorijā plus vēl sešas labākā mūzikla vai komēdijas kategorijā, lai gan Jaunais vilnis nekādā gadījumā nav mūzikls un par komēdiju šī žanra klasiskajā izpratnē šo filmu nevar nodēvēt. Šo pašu atrunu var attiecināt arī uz citiem darbiem, kas pretendē uz Zelta globusu mūzikla vai komēdijas kategorijā, un tās ir ļoti spēcīgas filmas: griezīgā, antikapitālistiskā fantāzija Bugonija (režisors Jorgs Lantims), korejiešu absurda drāma Citas izvēles nav (režisors Čanvuks Parks), amerikāņu sapņa dekonstrukcija Marty Supreme (režisors Džošs Safdi), ironiskā sociālā drāma Cīņa pēc cīņas (režisors Pols Tomass Andersons) un virtuozi teatrālā amerikāņu mūziklu vēstures studija Zilais mēness (režisors Ričards Linkleiters).
Ričards Linkleiters ir gan Jaunā viļņa, gan Zilā mēness režisors, un visdrīzāk gadījums, kad par Zelta globusu vienā kategorijā cīnās divas viena režisora filmas, ir gana unikāls. Ko no tā var secināt – tikai to, ka Ričards Linkleiters ir ne tikai ļoti ražīgs, bet arī ļoti radošs amerikāņu režisors, kuru droši varam ierindot autoru kategorijā, kurā parasti gozējas Eiropas režisori. Par autorību, autoriem un arī autorteoriju var rakstīt gari un plaši (to nedarīšu), un te arī būtu īstais iemesls to darīt, jo šie jēdzieni sakņojas Francijas kino kultūrā un ir cieši ar to saistīti. Tos par pilnvērtīgām filmas kvalitātes un režisora izcilības kategorijām padarīja tieši tie radošie jaunie cilvēki, par kuriem vēsta filma Jaunais vilnis.
Laiks un cilvēki
Tātad esam XX gadsimta 50.–60. gadu mijā, kad vairāki jauni un ambiciozi kritiķi, kuri sadarbojas ar ietekmīgu kinonozares izdevumu Cahiers du Cinéma, no tekstiem pāriet pie darbiem, proti, kinokritiku un eseju rakstīšanu (publikācijas ir veltītas gan Francijas kino klasiskās tradīcijas, gan klasiķu skarbai kritikai) nomaina ar pašpārliecināti jauneklīgiem un kinovalodas ziņā novatoriskiem režijas darbiem – savām pirmajām filmām. Ļoti īsā laikā Francijā top filmas, kas vēsturē ierakstītas kā Francijas jaunais vilnis: pie šī viļņa radīšanas ir stāvējuši Fransuā Trifo (viņš arī ir spilgtākais un negantākais kinokritiķis viņu vidū), Žans Liks Godārs, Klods Šabrols, Ēriks Romērs, Žaks Rivets un citi.
Pirmā Fransuā Trifo pilnmetrāžas filma 400 sitienu/Les quatre cents coups/400 Blows (1959), kas izraisīja furoru Kannu kinofestivālā un būtībā arī kļuva par iemeslu jēdziena "jaunais vilnis" dzimšanai, gluži tāpat kā Žana Lika Godāra pirmā filma Līdz pēdējam elpas vilcienam/À bout de souffle/Breathless (1960), ir esejiski, subjektīvi stāsti par jauniem cilvēkiem un viņu pieredzi. Savos debijas darbos Trifo un Godārs atļāvās pārkāpt klasiskos filmēšanas un stāstniecības principus un likumus, padarot filmu vēstījumu fragmentētāku, impulsīvāku, šķietami "paviršāku", viņi atļāvās izvairīties no liekiem, smagnējiem skaidrojumiem un iedziļināšanās varoņu psiholoģijā un rīcības motivācijā. Viņi kino uztvēra kā spēli, kas ļauj stilizēt un ironizēt, tajā pašā laikā piedāvājot varoņus, ar kuriem skatītājs spēja identificēties viņu jaunības, brīvības un neparedzamības dēļ. Jaunā viļņa autori filmēja reālās vietās, izvairījās no papildu apgaismojuma izmantošanas un nodrošināja attēla un filmas telpas dinamiku, lietojot rokas kameras, kas tolaik bija novitāte spēlfilmu veidošanā, un montēja apzināti "nepareizi".
Šī ir tā pamatinformācija, kas noteikti palīdzēs adekvātāk novērtēt Ričarda Linkleitera filmu Jaunais vilnis, kas stāsta par filmas Līdz pēdējam elpas vilcienam tapšanas procesu. Un abi šeit piesauktie jaunā viļņa klasiķi Godārs un Trifo, kā arī citas reālas Francijas kinovēstures veidošanā iesaistītās personības ir filmas Jaunais vilnis varoņi. Viņus pamatā atveido franču aktieri, kuru līdzība oriģinālam, un it īpaši Godāram, ir apbrīnojama. Godāru spēlē virtuozais debitants Gijoms Marbeks. Eksotisko amerikānieti Džīnu Sībergu, kura filmā Līdz pēdējam elpas vilcienam tēlo amerikāņu studenti Patrīciju, iemieso amerikāņu aktrise Zoja Deiča, un arī viņas līdzība Džīnai Sībergai ir pārsteidzoša.
Iespējams, sarežģītāks uzdevums ir bijis aktierim Obrijam Dilēnam, kurš Jaunajā vilnī spēlē Žanu Polu Belmondo, – viņa varonis ir pārāk atpazīstams, attiecīgi imitācija ne vienmēr ir ideāla, kaut arī profesionāla. Pašam Belmondo Mišela loma (mašīnu zaglēns, kurš kļūst par slepkavu) filmā Līdz pēdējam elpas vilcienam savulaik kļuva par pilntiesīgu debiju franču kino un padarīja viņu par vienu no Francijas nozīmīgākajiem aktieriem, kura karjera ilga daudzus gadu desmitus. Arī Džīnai Sībergai filma Līdz pēdējam elpas vilcienam kļuva par svarīgāko sasniegumu karjerā, kaut gan viņa darbojās arī Holivudā. Atšķirībā no Žana Pola Belmondo, kurš nodzīvoja ilgu, radošām uzvarām pārbagātu mūžu (viņš nomira 2021. gadā 88 gadu vecumā), Džīna Sīberga nomira 1979. gadā 42 gadu vecumā. Viņas mīklainās nāves apstākļus un ASV specdienestu iespējamo iesaisti šajā traģēdijā mēģināts pētīt amerikāņu spēlfilmā Sīberga/Seberg (2019), kurā galveno lomu atveido Kristena Stjuarte.
Aktieri Zoja Deiča (Džīnas Sībergas lomā) un Gijoms Marbeks (Žana Lika Godāra lomā) režisora Ričarda Linkleitera filmā Jaunais vilnis. Foto – Žans Luijs Fernandess
Noklīdušais amerikānis
Ričarda Linkleitera Jaunā viļņa pasaules pirmizrāde, kas filmai sagādāja plašu publicitāti un nostalģiski noskaņotu kritiķu jūsmu, notika 2025. gada Kannu kinofestivāla konkursa programmā. Šis fakts reti kuru pārsteidza. Ja nu kāda filma bija pelnījusi vietu pasaulē prestižākā festivāla konkursā, tas ir Jaunais vilnis. Filma ir tapusi ar Francijas Kino centra (CNC) finansējumu, taču to ir uzņēmis amerikāņu režisors Ričards Linkleiters. Šis fakts vien var aizkustināt – kur nu vēl tālāk "novirzīties" no amerikāņu kino (Holivudas) dominējošās paradigmas, tā teikt, izklaidēt, izklaidēt un vēlreiz izklaidēt, vēlams ar hiperreālām grāvējpasakām, un uzņemt melnbaltu filmu par vienas konkrētas franču filmas – Līdz pēdējam elpas vilcienam – tapšanas vēsturi.
Ričards Linkleiters pedantiski izracies cauri Godāra filmas uzņemšanas arhīviem un apstākļiem un virtuozi stilizējis ikkatru savas filmas kadru, atdarinot kadrējuma, ritma un montāžas paņēmienus, kādus savā filmā ir izmantojis Žans Liks Godārs. Tie, kuri ir redzējuši Līdz pēdējam elpas vilcienam, viegli atpazīs oriģinālās filmas stilu, kuru tik eleganti stilizē Linkleiters un viņa vadītā filmēšanas grupa un operators brits Deivids Čambils. Jāpiezīmē, ka Jaunajā vilnī operators ir kadrā – filmas Līdz pēdējam elpas vilcienam un vēlāk arī citu Godāra filmu operatoru Raulu Kutāru kolorīti nospēlē Matjē Penšinā. Filmā šis raupjais vīrs ar kara pieredzi, kurš nonācis ģeniālā un nevaldāmā Godāra rotaļlaukumā, ir gatavs gan ar kameru līst pasta ratos, gan sēdēt bērnu ratiņos, kurus pārvietojot ir panākta filmas Līdz pēdējam elpas vilcienam kadra dinamika un brīvības sajūta.
Ričards Linkleiters ir unikāls režisors. Viņš ir veidojis vairāk nekā trīsdesmit filmu, kuru vidū noteikti jāmin viņa konceptuālās laika triloģijas filmas Pirms saullēkta/Before Sunrise (1995), Pirms saulrieta/Before Sunset (2004), Pirms pusnakts/Before Midnight (2013), kā arī vairāk nekā desmit gadu garumā uzņemto filmu Puikas gadi/Boyhood (2014), kurā Ričards Linkleiters īpaši strādājis ar laiku, fiksējot savu varoņu un filmas aktieru pieaugšanu, nobriešanu un novecošanu. Viņš nav no tiem režisoriem autoriem, kas gadu gaitā spītīgi turas pie vieniem un tiem pašiem estētiskajiem paņēmieniem, pie sava autorrokraksta (pretējs piemērs – amerikānis Vess Andersons). Ričards Linkleiters spēj daudz radošāk izmantot autorības jēdzienu, atrodot īpašu pieeju katrai konkrētajai tēmai. Filmā Jaunais vilnis Ričards Linkleiters ir nevis tvēris laiku, bet rekonstruējis to, no jauna radījis 1959. gada Franciju, kad tapa izcilā un novatoriskā filma Līdz pēdējam elpas vilcienam, respektējot visus šī kultūras fenomena – gan konkrētās filmas, gan Francijas jaunā viļņa – radītājus.
Starp citu, filmā pievērsiet uzmanību Godāra asistentam Pjēram Risjēnam (katrs vēsturiskais personāžs filmā tiek pieteikts ar titru). Man ir bijis tas gods viņu pazīt, un šim kungam ir bijusi svarīga loma Latvijas kino popularizēšanā Kannu kinofestivālā 90. gados un arī vēlāk, bet tas jau ir cits un pavisam īpašs stāsts.
Filmas Jaunais vilnis seansi ar kritiķa ievadvārdiem: kinoteātrī K.Suns 9. janvārī plkst. 17, Kino Cēsis – 10. janvārī plkst. 18.