Tiešām reti iznāk uzklausīt tik daudz sazvērestības teoriju kā par pēdējās desmit dienās notikušajām aizturēšanām, kratīšanām, atstādināšanām, apsūdzību izvirzīšanām. "Kurš pasūtīja? Kāpēc tagad? Ar ko viss beigsies?"
Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Finanšu policijas pārvalde (FPP) nosūtījusi Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētā prokuratūrai kriminālvajāšanas uzsākšanai daļu tā dēvētās "būvnieku lietas", kurā aizdomās turamā statuss ir arī uzņēmējam, daudziem politiķiem pietuvinātajam Mārim Martinsonam.
"Es nedomāju, ka kāds tīši sagroza datus, runa ir par datu kvalitāti – ja pīrādziņš ir ar skaidām, tad kāpēc tādu pirkt un lietot," par radio nozari satricinājušo lēmumu atteikties no kompānijas TNS Latvia auditorijas mērījumiem Dienai saka nu jau bijušais Latvijas Radio (LR) valdes priekšsēdētājs Aldis Pauliņš.
Politiķi un amatpersonas pēdējos gados ir savārījuši tādu putru pašu un sabiedrības izpratnē par to, ko nozīmē pielaides valsts noslēpumam saņemšana vai tās atņemšana, ka ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera mēģinājumi pagājušajā nedēļā izskaidrot – pielaides nepagarināšana ilggadējai Iekšlietu ministrijas (IeM) valsts sekretārei Ilzei Pētersonei-Godmanei nenozīmē, ka viņa ir nelojāla vai valsts ienaidniece, – patiesībā šo putru vēl vairāk sabiezināja.
Ušakova Saskaņa un Amerika Gods kalpot Rīgai (GKR) vēlēšanu naktī piedzīvoja "klīnisko nāvi" vairāku stundu garumā, līdz oficiālo rezultātu parādīšanās pret rītu iededza spuldzīti melnā tuneļa galā. Ja klātienē nebūtu redzēti Ušakova un Amerika izmocītie smaidi zem sastingušajām acīm un viņu ierindnieku apjukums Saskaņas/GKR vēlēšanu rezultātu gaidīšanas vietā, varētu nogrozīt galvu par maldinošajiem exit poll rezultātiem jeb nobalsojušo aptaujām pie vēlēšanu iecirkņiem un pateikt, ka sestdienas nakts nav bijis un varas slīdēšana no rokām ir bijis tikai tāds pārpratums.
Atbildot uz kolēģa Gata Madžiņa retorisko jautājumu, vai ir dzīve pēc vēlēšanām, gribētos novēlēt, lai neatkarīgi no tā, vai vara kādā no Latvijas pašvaldībām šosestdien mainīsies vai ne, vietvalži pret saviem vēlētājiem pamēģinātu izturēties kā pret saprātīgām, kritiski domājošām būtnēm. Jo vietējā vara ir daudzreiz pati vainīga, ka eksistē neapmierinātu ļaužu kopa, kura uz katru tās ieceri, lēmumu vai darbu skatās ar kritiku vai vismaz aizdomām.
Rīgas domes kandidātu priekšvēlēšanu debates, ko mums trešdien bija noorganizējusi sabiedriskā televīzija, skatīties bija mokoši, jo nepameta iespaids, ka tās, tāpat kā pati sacīkste, ir ķeksītim. Tomēr trīs visnotaļ interesantas un daudznozīmīgas nianses no šī garā šova informatīvi sagatavots skatītājs, uzmanīgi klausoties, varēja izzvejot. Īpaši – no konkurentu jautājumiem Rīgas vicemēram Andrim Amerikam.
Par Saskaņas izredzēm pašvaldību vēlēšanās Rīgā un Daugavpilī, Nila Ušakova vadītās Rīgas domes saimnieciskajām neveiksmēm, iespējamo Krievijas iejaukšanos Saeimas vēlēšanās, ietekmēm partijā, Ušakova "galmā" un paša kļūdām Saskaņas Saeimas frakcijas priekšsēdētāju Jāni Urbanoviču iztaujā Agnese Margēviča.
Divas šīs valdības neapšaubāmi ietekmīgākās figūras – premjers un finanšu ministre –, kuru varā teorētiski ir ietekmēt politisko dienaskārtību, to gan ir spējuši, sākot nodokļu reformas virzīšanu, tomēr nav spējuši to padarīt par savu veiksmes stāstu un biļeti uz patstāvīgu politisku līderu lomu. Jā, nodokļu reformai ir pirmās vietas vakara ziņu sižetos un preses slejās, bet pārsvarā kritiskā toņkārtā. Pielikt tai plusa zīmi nav premjera un finanšu ministres varā. Trūkst autoritātes un vilkmes.
Pirms pāris nedēļām starptautiski atzīts eksperts Krievijas drošības, politikas un organizētās noziedzības tēmās Marks Galeoti nopublicēja nepilnas 12 lappuses garu ziņojumu Kā Kremlis izmanto Krievijas organizētās noziedzības tīklus Eiropā. Tas, ka Rīga tajā īpaši izcelta kā Krievijas organizētās noziedzības centrs naudas atmazgāšanas operācijām un Krievijas kriminālo struktūru infiltrācijai vietējā krievvalodīgajā kopienā, gan uztrauca, lai gan, jāatzīst, nepārsteidza.
Latvijas pilsonības piešķiršana Rīgā dzimušajai mākslas leģendai Mihailam Barišņikovam varēja kļūt, ja ne par kvalitatīvi jaunu aizsākumu diskusijai par politiskas nācijas veidošanās priekšnoteikumiem, tad vismaz svinīgu brīdi, atgādinājumu par Rīgu kā izcilas iedvesmas pilsētu, ko ikdienā uztveram pārāk pašsaprotami.
Finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola no skaļi pieteiktās "vēsturiskās" un "drosmīgās" nodokļu reformas var būt ieguvēja gan gadījumā, ja tā tiek realizēta (par ko šaubās finanšu un ekonomikas eksperti, sakot, ka "cipari neiet kopā"), gan reālistiskākajā scenārijā, ja tā tiks izgāzta vai pāršūta līdz nepazīšanai latviskajā krustdūrienā: tā, lai nevienam no tās nav ne pārāk slikti, ne pārāk labi.
Mārim Kučinskim pagaidām paveicies saplūst ar ainavu, būt pietiekami klusam, lai nevienu īpaši nenokaitinātu, un tādam, no kura negaida tik daudz, lai viltos tādā mērā, ka, dusmās kliedzot, jāiet nest no valdības mājas ārā. Bet, jo vairāk premjeram jāizsakās, jo komfortablāk viņš iejūtas sava amata statusā, jo no cieši turētā grāpja vākapakšas sāk nākt zili brīnumi.
Nesenās rotācijas, pēc kurām tika paziņots, ka tās veicinājušas Valsts ieņēmumu dienesta (VID) pašattīrīšanos, nav ienesušas mieru iestādē. Piektdien, 7. aprīlī, uzsākta disciplinārlieta pret VID Nodokļu kontroles pārvaldes direktori Sandru Kārkliņu-Ādmini, kura šobrīd atstādināta no pienākumu pildīšanas uz disciplinārkomisijas izmeklēšanas laiku, liecina Dienas rīcībā esošā informācija.
Latvija jūtas izdarījusi obligāto minimumu, pievienojoties Krimas aneksijai sekojušajām starptautiskajām sankcijām, tagad sevi rod jaunā starptautiskā ampluā, daloties ar ekspertīzi Krievijas propagandas un dezinformācijas atmaskošanā, no kā cietām nākamie pēc Ukrainas. Bet tā ir tikai aisberga virsotne, kuru vismaz latviski lasošajai auditorijai viegli apiet, ignorējot inficētos ziņu kanālus. Problēma ir dziļāka.
Pēdējo nedēļu lielais tracis par lāčiem un nodokļiem, kas rezultējās minimītiņos pie Saeimas, ir, ja ne kāda režisēti mēģinājumi sabiedrības neapmierinātības un protesta jaudas mērīšanai, tad noderīgs palīgmateriāls divu nākamā pusotra gada priekšvēlēšanu kampaņu organizētājiem gan.
Par attiecībām starp dažādiem Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) varas centriem, neviltoto sāncensību ar Jāni Dūklavu un premjera Māra Kučinska lomu apvienībā pirms aprīlī gaidāmā Latvijas Zemnieku savienības kongresa ZZS Saeimas frakcijas līderi Augustu Brigmani iztaujā Agnese Margēviča.
Kamēr Rīgas mērs sociāldemokrāts Nils Ušakovs aģitēja pārdeklarēties uz Rīgu, lai galvaspilsētā strādājošo nodokļi nonāk tieši tās kasē, mēra ārštata padomnieks ekonomikas jautājumos Ēriks Teilāns savu dzīvesvietu deklarējis apartamentos Princeses Greisas avēnijā Monako. Pēc dažādiem vērtējumiem tā ir pasaules dārgāko ielu trijniekā. Turp aizdeklarējušies vēl virkne Latvijas miljonāru, secināms, pārbaudot publiskos reģistros atrodamās adreses.
Jau ārkārtīgi sen ir gribējies pārvarēt kautrību par savu naivumu un pajautāt, kāpēc valsts daudzmiljonu iepirkumi, par kuriem jau tā mūždien ir aizdomas, ka tie ir mākslīgi sadārdzināti un korupcijas saēsti, vismaz nevarētu beigties ar kādu taustāmu rezultātu – izsmeltiem indīgā gudrona dīķiem, gludi nobruģētām ietvēm, asfaltu, kas neiebrūk. Jo nauda, kā redzams, šiem iepirkumiem atrodas. Varbūt daļu no sadārdzinājuma atvēlēt projekta cienīgai nobeigšanai, nevis (kā lai tā smalkjūtīgāk izsakās) partiju sistēmas attīstībai?
Pāris mēnešu laikā Saskaņas kasē ieripojuši apaļi 100 000 eiro, kas vēl jo uzkrītošāku padara caurumu vairuma tā dēvēto latvisko partiju kabatās un manifestē, ka ar Ušakova saimniekošanu galvaspilsētā ir apmierināti vismaz sponsori. Viņiem varas maiņa Rīgā nav vajadzīga, tāpēc tie gatavi nofinansēt pašvaldību vēlēšanu kampaņu.
Katrs latvietis zina, kur visvieglāk paslēpt mežu – protams, aiz kokiem. Tāpat katrs politiķis vai amatpersona zina, kur visvieglāk paslēpt nevēlēšanos, nedarīšanu vai nespēju – protams, aiz gludi noformulēta saukļa, cik aktīvi šis "kaut kas" tiek darīts, gribēts un spēts. Saukļi "apkarosim ēnu ekonomiku", "cīnīsimies ar nodokļu izkrāpšanas shēmām", "apkarosim finanšu noziegumus" pēdējos mēnešos ir kļuvuši par kokiem, aiz kā paslēpt mežu, – nedarīšanu un nevēlēšanos. Šie saukļi kļuvuši par jauno modi, nobīdot "ģeopolitisko situāciju", aiz kuras bija tik ērti aizslēpt patiesos nolūkus vai iekšpolitiskos skandālus.
Baltiešus nobiedējusī ASV jaunā prezidenta nostāja, ka pārējām NATO valstīm jāpalielina tēriņi aizsardzībai, kontekstā ar Krievijas agresīvo politiku kaimiņos radījusi labvēlīgu augsni, lai aizsardzības budžeta izlietojums kļūtu par svēto govi, kuru iztirzājot viegli vari pret sevi izraisīt aizdomas par nelojalitāti.
Par uzvaru Satversmes tiesā, kas mainīs procedūru, kādā pārskata pielaižu valsts noslēpumam atteikšanu, bijušo Starptautiskās lidostas Rīga Drošības departamenta vadītāju Raimondu Lazdiņu izvaicā Agnese Margēviča.
Savā privātajā atriebības kariņā pret bijušajiem KNAB darbiniekiem, kuri savulaik noplūdināja informāciju par viņa medību kompāniju, ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers ir aizspēlējies un sabiezinājis viņa vadītajā iestādē jau tā sasmakušo gaisu. Patiesībā ir pat būtiskāki un bīstamāki iemesli teikt, ka Kalnmeiers neizprot Latvijas tiesiskuma problēmas un tāpēc būtu izvadāms trīs gadus pirms sava otrā termiņa beigām.
Satversmes tiesas (ST) spriedums tā dēvētajā pielaižu lietā liks ieplaisāt stikla kupolam, zem kura gadiem ilgi ērti jutās Satversmes aizsardzības birojs un Drošības policija. Kļūdās arī viņi, lēmumi jāargumentē arī viņiem, arī pret viņu prettiesisku rīcību jābūt iespējai godīgi cīnīties.
Valsts prezidentam ir nu jau kārtējais jaunais kancelejas vadītājs – Arnis Salnājs –, par kuru mēs skaidri zinām trīs lietas: viņš ir studējis tieslietas Londonā, pēdējo pusgadu sēdēja bez darba, jo ne sevišķi veiksmīgi bija vadījis Latvijas pastu, toties ir par sevi radījis priekšstatu kā par "savu čali" – tādu, kurš nekad neaizmirsīs pateikt paldies vai parūpēties par kādu, kurš svarīgs pašam vai kādam, kurš politiskās barošanās ķēdē sēž vēl augstāk. Apsveicam Raimondu Vējoni ar šādu Latvijas politiskās spices gadiem kopto nejēdzīgo tradīciju komandas veidošanā.
Par Latvijas Reģionu apvienības un partijas Latvijas attīstībai iespējamo kopīgo startu pašvaldību vēlēšanās Rīgā un zemūdens akmeņiem, kas ar to saistīti, Latvijas Reģionu apvienības valdes priekšsēdētāju Mārtiņu Bondaru izvaicā Agnese Margēviča.
Vismaz viena lieta, par ko pēdējo nedēļu haosā apskaust satricināto ASV politisko sistēmu, ir šīs valsts specdienestu spēja rūpēties par valsts pamatu saglabāšanu, paceļoties pāri vienas prezidentūras interesēm, nepaslaukot zem tepiķa bažas par Trampa "bīstamajiem sakariem", lai radītu kosmētisku iespaidu par ievainotās sistēmas varenību. Latvijā turpretī valda nerakstīts likums – ja esi spējis aizrāpties līdz iespējami augstam amatam, sistēma satīrīs tavu pagātni un piesegs nākotnes klupienus, lai tikai uzturētu ilūziju, ka valstī viss kārtībā.
Tā saukto latvisko partiju izvirzītie vai vēl tikai apspriestie Rīgas mēra kandidāti ir tik daiļrunīgas personības, ka visā nopietnībā iztirzāt viņu potenciālo saimniecisko, nacionālo vai pretkorupcijas piedāvājumu galvaspilsētas vēlēšanām ir līdzvērtīgi atzīties smagā Stokholmas sindromā, kad partijas saņēmušas ķīlniekos pārmaiņas alkstošus vēlētājus, tomēr nobalsot par to piedāvājumu iespējams, vienīgi pieverot acis uz bažām, ka piedalīšanās neko nemainīs.
Pagājušajā otrdienā, dienu pirms savu iešanu politikā skaļi paziņoja bijušais Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) Operatīvo izstrāžu nodaļas priekšnieks Juris Jurašs, sev līdzi aicinot citus bijušos kolēģus, pavisam klusi ietekmīgo priekšnieka vietnieka amatu Militārajā izlūkošanas un drošības dienestā (MIDD) pameta Maigurs Strīķis. Daudz apspriests kā Jutas Strīķes vīrs, viņš MIDD, kas tiek uzskatīts par tehniski vislabāk nodrošināto Latvijas specdienestu, bija atbildīgais arī par atbalsta sniegšanu KNAB izmeklēšanām (noklausīšanās, izsekošana).
