Vienkāršība, pamatīgums, klusums. Uz Somiju pie dabas krūts var braukt ne tikai ziemā slēpot, bet arī vasaras vidū – lai smeltos Karēlijas ziemeļniecisko mieru un tuvāk iepazītu mūsu lādzīgos kaimiņus.
Arunāčala Pradēšas novads uz Indijas un Ķīnas robežas ir otra pasaulē vislielākā budisma tempļa mājvieta, un to īpaši iecienījuši arī baptistu misionāri, taču vissavdabīgākā ticība šeit ir Donji Polo – uz cilšu seno tradīciju bāzes izveidota jauna sinkrētiska reliģija, kas mūsdienu pasaulē turpina slavināt animisma dabas garus, tic šamaņa spēkam un olas dzeltenumā nolasītām diagnozēm.
Laipni cilvēki, rāma atmosfēra, visaugstākais kalns Portugālē, osta, kurā piestāj jahtas, šķērsojot Atlantijas okeānu, parlamenta pulcēšanās vieta, pārpasaulīga ainava, ko radījuši vulkāniskie procesi, UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļauti vīnogulāji, daudzbalsīgs putnu koris, senlaicīgu baznīcu zvani un krāsaini ziedi – tas viss veido kolorītu, kas raksturo kaimiņos esošās salas Fajalu un Piku.
Indija ir dzīvajai radībai draudzīga zeme, kur mērkaķus var īpaši pielūgt, ziloņa galvu uzlikt cilvēka rumpim, padarot par svētu, kaziņām pirms upurēšanas atļauts apēst visu, kas ceļā, govis var apturēt kaut sešjoslu satiksmi, ziloņi tiek izrotāti hennas ornamentiem, katram lopiņam un kukainītim ir sava sargājošā dievība, turklāt Asamas provincē mītošie vienraga degunradži paši ir kļuvuši par dabas svētceļnieku pielūgsmes objektu.
Atliku likām pietiek iespaidu, Apvienoto Arābu Emirātu vislielākajā pilsētā uzturoties arī tikai pāris dienu. Vēl jo vairāk, ja uz miljonu pilsētu dodas laikā, kad tā dzīvo grandiozās Expo 2020 izstādes gaidās
Krievijas galvaspilsētā saule paspēj norietēt, kamēr ceļinieks pa apakšzemes pāreju šķērso vienu vienīgu ielu, senu un joprojām topošu augstceltņu ir vairāk nekā skuju milzu egles zaros, Jaunā gada eglīšu parādei ir izcirsti vismaz pārdesmit hektāru trekna meža, salatēvi un sniegbaltītes sveicina uz katra stūra, un par kopsaucēju Maskavas Jaunā gada ideoloģijai ir kļuvusi kosmosa un lidaparātu tēma.
Aina, kas paveras visapkārt Bolīvijas galvaspilsētas Viljafatimas tirgū, kārtīgam narkotiku pretiniekam – vienalga, uzplečotam un ar policijas apliecību kabatā vai kādas nevalstiskas organizācijas pārstāvim – vienā acumirklī organismā ieblieztu kārtīgu adrenalīna devu un liktu ķerties pie rokudzelžiem, mobilā telefona vai kaut kā tamlīdzīga. Šī ir viena no divām oficiālajām kokas lapu tirdzniecības vietām šajā valstī.
Pēc instagrameru vēl neatklātām, bet košām vietām un pilna vēdera ar gastronomiskiem pārsteigumiem – pēc tā visa var braukt uz Latgali, turklāt arī ziemā.
Ja izvēlas iepazīt Ēģipti, kuģojot pa Nīlu, var pagūt gan nogurt no tempļiem, to varenības un vēstures elpas, gan saskaisties par uzbāzīgiem dzeramnaudu prasītājiem, gan izbaudīt atpūtu un sastapt īstu kaķuvīru.
Nekādu sari un jogu – viena no Indijas vismazākajām provincēm Nāgālenda ir mājvieta sešpadsmit nagu ciltīm, kas vēl mūsdienās pārsteidz ar tuvību senajiem rituāliem. Te "ēdams ir pilnīgi viss, izņemot cilvēku", tāpēc nomedīto kaimiņu galvaskausi tika sprausti uz mieta pašu ciema auglības veicināšanai. Bērnu arī tagad Nāgālendas laukos ir daudz, bet bijušie galvaskausu mednieki tikai piecdesmit gadu atteikušies no šīs nodarbes, masveidīgi kļuvuši par baptistiem un pagāniskos rituālus turpina veikt ar priestera svētību.
Lai izbēgtu no tūristu pūļiem un spiešanās, Grieķijas salas ir vērts sev atklāt tieši nesezonā – tad nav jāstāv garās rindās, labas naktsmītnes ir lētas un arī gaiss un jūras ūdens vismaz tiem, kas nākuši no mūsu platuma grādiem, ir gana silts un patīkams.
Dienvidturcijas kūrorti ar "viss iekļauts" politiku piedāvā patiešām visu slinkai atpūtai – gan izmeklētus ēdienus un dzērienus, gan iespēju ienirt baseinā jebkurā diennakts laikā vai ilgi gulēt zem saulessarga. Par ceļošanu gan to grūti nosaukt, un atkritumu kalni, viltotu zīmolu tirgus un sīkas epizodes ārpus šī burbuļa liek aizdomāties.
Man nekad pat prātā nav ienācis, ka es varētu izvēlēties kalnrača briesmīgo arodu – vienalga, gadījuma pēc, principiāli vai vēl kā citādi. Un tomēr šeit es esmu – iespējams, pasaules visu laiku visslavenākajās raktuvēs. Bolīvijā, Potosi, Cerro Rico – Bagātajā kalnā.
Tradicionālajās sabiedrībās dzīves telpas radīšana ir bijis sakrāls akts, kas vienlīdz attiecas gan uz kulta objektiem, gan pašu nepieciešamāko dzīvē – mājokli. Tā ir bijusi jaunas pasaules radīšana, tāpēc bieži jau mājokļa struktūrā atklājas kosmiskā vai reliģiskā simbolika – tā top jaunais visums ar pasaules centru, tā tiek savaldīts haoss, lai dotu vietu kārtībai. Arī mūsdienu profānajā pasaulē šādi mājokļi ir sastopami – manā ceļā tās ir jurtas kā kosmosa simbols, Pamira māja kā vairāku reliģiju fenomens un jezīdu ''Dieva gultas'' kā īpaša eksotika.
Viena biļete, kas ļauj nonākt gan pie okeāna un kalnos, gan tauru govīm un Parīzē, gan Zviedrijas dabas takās un Spānijas senajās pilīs – vai tas neizklausās pēc Čārlija un šokolādes fabrikas scenārija? Riskējot izklausīties pēc reklāmas, jāatzīst, ka Interrail/Eurail pases piedāvājums tik tiešām arī praksē ir labs.
Jo tālāk no Bolīvijas lielpilsētām nonāk, jo biežāk var dzirdēt visādus dzīves pabērnus pieminam Santo Ernesto. Kvēlais ideālists, asinskārais revolucionārs un sadistiskais gļēvulis Ernesto Če Gevara Bolīvijas indiāņu zemnieka pasaules uztverē ir pārvērties par svēto, kurš mira tautas labā un ir spējīgs arī uz brīnumdarīšanu, ja viņu piesauktu pietiekami sirsnīgi.
Olandes arhipelāga salas kā ceļojuma mērķis, turklāt vēl ar velosipēdu, nemaz nav uzskatāms par ļoti eksotisku, kamēr pasaules medijos un sociālajos tīklos joprojām daudz kur vīd Grētas Tūnbergas vārds un mūsu pašmāju satiksmes ministrs Tālis Linkaits visiem iesaka vismaz kādu dienu pārsēsties no privātajiem auto uz sabiedrisko transportu. Taisni otrādi – ideja vēlās vasaras atvaļinājumā nomainīt savu ierasto četrriteņu "dzelzs vilku" pret velosipēdiem šķita tikai likumsakarīga sekošana trendam. Izvilkām no saimniecības telpas dziļumiem divus mūsu pasen pamestos uzticamos draugus Eko un Bio, notrausām abiem putekļus un aizvedām uz apkopi vietējā velodarbnīcā. Ja gribētu dikti pa glauno, jauki jau būtu ceļā doties ar kaut cik profesionāliem velosipēdiem. Taču mēs esam pierādījums tam, ka ar absolūtu tautas klases līmeni arī diezgan nopietnus ceļa gabalus var droši pieveikt un izdzīvot. Un ne tikai izdzīvot – arī tiešām baudīt.
Cukura galvaskausi un zārciņi, ko likt uz kārā zoba gan bērniem, gan pieaugušajiem, orķestris aizgājušajiem un palikušajiem – tā ir tikai daļa no mirušo piemiņas dienu svinību atribūtikas Meksikā. Protams, mūsdienās arī šo tradīciju skārusi komercializācija, taču tas ne par matu nemazina šo dienu nozīmi un ticību to spēkam vietējo acīs.
Vecās Eiropas dienvidi pārblīvēti, pārsālīti un pārlieku paredzami? Ja šķiet, ka tā, Albānija ir lieliska alternatīva tiem, kuri meklē tirkīzzilu jūru, karstu sauli, nevainojamu Vidusjūras virtuvi un nedaudz improvizācijas. Balkānos tas viss atrodams ar uzviju.
Skaistā vasaras rītā ceļā uz Rīgas lidostu radio programmā stāsta par kārtējo pētījumu, kurš apliecinājis, ka dāņi esot vislaimīgākā nācija pasaulē. Nesen vēl paziņu lokā dzirdēju runājam, ka Dānijā ļaudis tiešām smaidot vairāk nekā jebkur citur. Tā nu sagadījies, ka lidmašīna pēc dažām stundām nosēdīsies tieši šīs laimes zemes galvaspilsētā Kopenhāgenā. Tāpēc gribot negribot pāris dienu ilgā ceļojuma laikā tā tiek uzlūkota un vērtēta tieši caur šādu prizmu: kas te ir tāds, kas liek vietējiem justies tik labi? Vai to būs iespējams pamanīt pilsētvidē un cilvēkos?