Pieļaujot dubulto identitāti

 Viens no tiem paredz, ka iedzīvotāju kopīgas identitātes stiprināšanai un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanai un ilgtspējīgai attīstībai pilsētu un pagastu piederību latviešu vēsturiskajām zemēm – Vidzemei, Latgalei, Kurzemei, Zemgalei un Sēlijai – regulē atsevišķs likums. Otrs uzdod valdībai līdz šā gada beigām iesniegt Saeimā likumprojektu, kas paredz vietējo kopienu (pilsētu un pagastu) tiesības demokrātiski ievēlēt savus pārstāvjus un ļauj tām risināt vietējas nozīmes jautājumus. Priekšlikumu būtību skaidro Valsts prezidenta padomnieks Jānis Pleps.

Ja prezidents ir iesniedzis likumprojektam konkrētu priekšlikumu redakciju, var uzskatīt, ka Saeima nav izdarījusi darbu, kā nākas?

Prezidents augstu vērtē Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas komisijas padarīto. Stājoties amatā, Valsts prezidents jau minēja, ka plāno būt aktīvs likumdošanas procesā un iesaistīties valstij kopumā svarīgu likumprojektu slīpēšanā un pilnveidošanā, negaidot, kad likumprojekts tiek pieņemts galīgajā lasījumā un pēc tam, iespējams, izmantot veto tiesības. Konkrētie priekšlikumi saistīti ar to, ko prezidents bija minējis iepriekš nosūtītajā vēstulē komisijai attiecībā uz vietējo kopienu pārstāvniecību un vēsturiskajām zemēm. Tikšanās laikā ar komisijas deputātiem 3. martā šie jautājumi tika pārrunāti, pat mēģināts precīzi noformulēt priekšlikuma redakciju. Priekšlikuma iesniegšana ir sadarbības turpinājums. 

Ko pēc būtības nozīmē prezidenta priekšlikums par vēsturiskajām zemēm? 

Tas ir Satversmes jēdziens, jo Satversmes ievadā ir konstatēts, ka Latvijas valsts un nācija izveidojusies, apvienojoties latviešu vēsturiskajām zemēm. Tas nav jautājums par otro pārvaldības līmeni. Prezidents tādējādi uzsver, ka jautājumam par piederību un identitāti ir jāparādās šajā administratīvi teritoriālās reformas likumā, bet skaidri signalizējot, ka tas jārisina atsevišķā likumā.

Tieši ko tajā varētu ierakstīt – ka bijušais Ilūkstes novads, kas pēc reformas iekļausies Daugavpils novadā, ir piederīgs Sēlijai?

Tie būs identitātes un piederības jautājumi, kas paredzēs, ka katrs iedzīvotājs, kuram tas ir svarīgi, var sevi identificēt konkrētā latviešu vēsturiskajā zemē. Piemēram, ja Murmastienes pagasts būs Madonas novadā, par ko Prezidenta kanceleja saņem ļoti daudz dažādu pārdomu vēstuļu, vēl nenozīmē, ka tas automātiski nokļūst kultūrvēsturiski identitātes ziņā Vidzemē. Šis pagasts, tāpat kā Varakļāni, joprojām paliek kultūrvēsturiski saistīts ar Latgali. Veidotos tāda kā dubultā identitāte. Tātad administratīvi teritoriāli, ekonomiski un saimnieciski Murmastienes pagasts, piemēram, ir Madonas novadā, bet viss, kas skar kultūru, identitāti, tradīcijas jeb savdabības saglabāšanu, ir vēsturisko zemju likuma jautājums. Tas nebūs tukšs likums, jo tajā būtu svarīgi noteikt konkrētus valsts un vietējo pašvaldību pienākumus šīs savdabības respektēšanā un saglabāšanā. Latvijā jau šobrīd ir nemateriālā kultūras mantojuma likums, kas runā par mazajām kultūrtelpām, piemēram, suitiem, lībiešu krastu, Upītes Uobeļduorzu. Pati Saeimas komisija piedāvāja, ka vēsturisko zemju jautājums skatāms tieši šādā kontekstā – kā kultūrvēsturiskās vides saglabāšana un attīstība. Tas ir būtisks valsts un pašvaldību institūciju pienākums, lai latviskā daudzveidība gan izloksnē, gan tradīcijās, gan dzīvesveidā saglabātos un nākamajām paaudzēm būtu pieejams vismaz tādā pašā kvalitātē.

Par kuru vēlēšanu apgabalu tad, piemēram, Murmastienes pagasta vai Varakļānu iedzīvotāji balsos?

Tas ir vēl trešais jautājums, jo to regulē vēlēšanu likums. Mums jau šobrīd neveidojas sakritība, ka viens un tas pats teritoriālais zīmējums tiek izmantots visu jautājumu izlemšanā. Saeimas vēlēšanu apgabalus likumā nosaka pēc saviem principiem, tiesu darbības teritorijas – pēc vēl citiem principiem, arī lielo reģionālo iestāžu tvērums un tīkls veidojies savādāk. Faktiski tas nozīmē, ka kultūrvēsturisko zemju jautājums lielā mērā ir saistīts ar identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu. Visuzskatāmāk to varēs redzēt Dziesmu svētku gājienā. Šis jautājums publiskajās diskusijās arī izskan – kur tad Varakļāniem tagad iet Dziesmu svētku gājienā? Tas būtu vizuāls iemiesojums šai idejai.

Tātad Varakļānu iedzīvotāji, ja arī viņus iebalsos Madonas novadā, varēs Dziesmu svētku gājienā iet pie Latgales?

Iebalsojot Madonas novadā, viņus neviens nepadara par Vidzemes daļu, ja vien viņi paši izjūt citu identitāti.