Lai arī kopš Korejas kara beigām ir aizritējuši jau gandrīz septiņi gadu desmiti, oficiāli miera līgums starp komunistiski autoritāro Ziemeļkoreju un uz Rietumiem orientēto Dienvidkoreju joprojām nav noslēgts. Turklāt galvenais nespējas izlīgt cēlonis vēl kopš 1948. gada ir abu pušu pretenzijas uz visas Korejas pussalas un nācijas atkalapvienošanu vienā valstī. Protams, tikai vienas no Korejām virsvadībā un atbilstīgi tajā pastāvošajai kārtībai.
Aukstā kara gados šīs Phenjanas un Seulas pretenzijas uzturēja to sabiedrotās lielvaras, attiecīgi PSRS un ASV, bet pēc aukstā kara beigām izplatīts bija viedoklis, ka Ziemeļkorejas mūžs vairāk nebūs ilgs, kamdēļ abu Koreju atkalapvienošanās gaidāma jau salīdzināmi drīzā nākotnē. Savukārt jau šajā gadsimtā, kad kļuva skaidrs, ka Kimu dinastija varu zaudēt neplāno, arī ideja par vienoto Korejas valsti pakāpeniski sāka zaudēt popularitāti.
Savu lomu šeit spēlē kā ģeopolitiski apsvērumi – aiz abām Korejām stāvošās lielvaras un daudzus kaimiņus, tajā skaitā Japānu, pilnībā apmierina esošais pussalas sadalījums –, tā arī praktiskas aplēses. Tostarp, līdztekus ekonomikai, arī tas, ka abas Korejas ir kļuvušas par dažādām nācijām, kur valoda ir palikusi vienīgais vienojošais faktors. Atšķirības ir daudzkārt lielākas, nekā tās bija starp abām Vācijām to atkalapvienošanās brīdī, bet jūtamas atšķirības starp divām Vācijas daļām turpina saglabāties joprojām, kas viss kopā padarīja apvienošanas scenāriju par lielā mērā utopiju, un kā pirmā to atzina Ziemeļkoreja, kuras vadonis Kims Čen Uns 2023. gada decembrī oficiāli atteicās no apvienošanās ideoloģijas, atzīstot Dienvidkoreju par atsevišķu valsti. (Līdz tam tā oficiāli tika uzskatīta par ārvalstu imperiālistu okupētu un atšķeltu Ziemeļkorejas daļu.)
Tagad laiks spert tādu pašu soli acīmredzami ir pienācis Dienvidkorejai, kur atteikšanās no apvienošanās ideoloģijas jau labu laiku ir opozīcijas jājamzirdziņš. "Pateicoties" Junam Suk Jolam, tagad ir gaidāma drīza un pārliecinoša opozicionāru nākšana pie varas, kas attiecīgi var mainīt arī abu Koreju attiecības. Pat labākajā gadījumā, uz ko īpaši vairāk kā abu Vāciju attiecību modelis aukstā kara laikā cerēt gan nevajag, tomēr arī tas jebkurā gadījumā ir labāk, nekā nebeidzama spriedze, ieroču žvadzināšana un pilnībā slēgtas robežas.