Kādā noskaņojumā pagāja ceļš mājup no Malmes?
Kad izpūš gaisu un ar vēsu galvu padomā, saprotu, ka ir liels darbs izdarīts. Iepriekš bijām pieraduši teikt, ka esam labākie starp pārējiem ārpus lielā četrinieka – Zviedrijas, Somijas, Šveices un Čehijas. Šoreiz vienu no tā četrinieka esam izspieduši. Jāatzīst, ka komandas, kas izcīnīja godalgas, bija par līmeni augstāk, un tur aizķerties mums bija grūti. Uzskatu, ka ar pieejamo resursu izdarījām maksimumu. Pirms katras spēles bija labs gatavošanās process. Īpaši jau pirms ceturtdaļfināla pret Šveici, kur tiešām izdevās izpildīt visus treneru uzdevumus, un tas vainagojās ar lielu uzvaru.
Septiņos no iepriekšējiem deviņiem pasaules čempionātiem izcīnījāt piekto vietu. Kur slēpjas atšķirība šīs reizes panākumiem?
Liels darbs tika ieguldīts visā gatavošanās posmā pusotra gada garumā, bet, manuprāt, liela nozīme bija tam, kādu sniegumu parādījām turnīra pirmajā spēlē pret Somiju, kas vēlāk arī uzvarēja čempionātā. Lai gan to cīņu zaudējām ar 3:4, tik saspringts duelis pret somiem mums vēl nekad nebija bijis, un tas radīja pārliecību, ka tiešām varam paveikt ko vairāk. Milzu loma bija treneru, īpaši galvenā trenera Heiki Lūkonena ieguldījumam, motivējot spēlētājus sagatavoties čempionātam, strādāt papildus un gribēt braukt uz finālturnīru. Mums sastāvā bija deviņi debitanti, taču valdīja sajūta, ka viņi visi šim līmenim ir gatavi. Kolektīvs veidojās saliedēts un kaujiniecisks, un tas bija treneru nopelns, lai komanda izskatītos tieši tā, kā tā izskatījās. Protams, jānovērtē arī viņu zināšanas florbolā. Treneriem par katru pretinieku komandas spēlētāju bija savs komentārs, bija sīki izpētīta katra maiņa un sagatavots materiāls par to, kā un ko laukumā labāk darīt. Tāpēc mums spēles laikā praktiski nevajadzēja domāt, kāpēc viņi dara tā vai citādi. Bijām ļoti labi sagatavoti.
Pieeja atšķīrās no iepriekšējo treneru piekoptās?
Lūkonens māk atrast kopīgu valodu ar katru spēlētāju, un viņš arī spēja atrast katra labās īpašības, tās izcelt un motivēt viņu strādāt vairāk, lai tās attīstītu. Bija jau arī spēlētāji, kuri redzēja, cik augstas ir prasības, un tā rezultātā nometās no pretendēšanas uz izlasi. Process nebija viegls, taču pat pēc telefona sarunas ar treneri rodas sajūta, ka uzreiz pēc klausules nolikšanas gribas sākt skriet, darīt, iet mēģināt to, kas tika izrunāts.
Kapteini arī šādi vajadzēja motivēt?
Kapteinis jau ne ar ko neatšķiras. Arī viņam pastāvīgi ir jāmeklē motivācija, kā izdzīvot katru nākamo čempionātu. Man jau arī tas ir interesanti, ka nāk jauns treneris, un man atkal gribas iet un pierādīt, ka varu spēlēt tajā līmenī. Katrs atšķirīgs skatījums uz mani kā sportistu dod man iemeslu pamēģināt pastrādāt arī citādi. Kāpēc gan to neizmantot?
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze janvāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!