Ja parokos savos atmiņu apcirkņos, bērnībā sporta trenerus atceros kā diezgan mierīgi sēdošus, nobriedušus onkuļus, kuri uzmanīgi un filozofiski seko komandas darbībai laukumā. Tagad daudz kas ir citādāk. Bieži treneri spēles laikā pat neapsēžas uz soliņa. Viņi labākajā gadījumā stāv, bet biežāk skrien, lec, runā, kliedz, žestikulē, demonstrē mīmikas paraugstundas. Laika gaitā esmu secinājis, ka vieni no emocionālākajiem parasti ir basketbola treneri. Iespējams, tāpēc, ka viņi atrodas ļoti tuvu laukumam un jūtas kā spēles dalībnieki.
FANĀTIĶIS
Kā viens no spilgtākajiem cilvēkiem Latvijā šajā arodā, protams, jāmin Pēteris Višņevics. Atceros vēl viņa un Bonuss puišu laikus Latvijas Basketbola līgas pirmsākumā. Liels basketbola fanātiķis, bet vienlaikus arī pamatīgs vulkāns. Vēl spilgtāk viņš palicis atmiņā ar dāmu komandas Avantis/Turība gaitām. Brīžiem tas bija kaut kas neatkārtojams! It īpaši, ja viņa vadītajai komandai ar gados jaunām, fiziski labi trenētām spēlētājām pretī stājās mūsu līdervienība TTT Rīga. Tās parasti bija kārtas centrālās spēles, kas piesaistīja uzmanību. Gandrīz vienmēr sižets izvērtās līdzīgs. Ievadā TTT ieguva nelielu vadību, un treneris Višņevics ātri sāka uzvilkties. Sākumā vēl pustoņos, bet diezgan drīz viņš jau kā traks lauva staigāja pa krātiņu (atvainojiet, gar rezervistu rindām) un rēca (atvainojos – skaļi runāja) uz savām spēlētājām. TTT tolaik noteikti bija individuāli meistarīgāka komanda un Avantis/Turība basketbolistēm objektīvu iemeslu dēļ grūti klājās izsekot pretinieču darbībai. Tas vainagojās ar pieļautām kļūdām, tāpēc pretinieču rezultāta pārsvars tikai pieauga, bet treneris Višņevics līdz ar to jau gandrīz staigāja pa sienām un griestiem. Trenera izdvestās skaņas apturētu pat uzbrūkošu ziloņu baru, bet Avantis/Turība komandas spēlētājām, šķiet, sāka trīcēt visas ķermeņa daļas, kas situāciju tikai pasliktināja. Turklāt bieži spēles gaitā Višņevics "vainīgajai" basketbolistei netika klāt un "deva iekšās" rezervistēm, kuras neko nebija sastrādājušas. Laukumā esošās tikmēr pat baidījās paskatīties trenera virzienā, lai nezaudētu samaņu. Tomēr minūtes pārtraukumos izvairīties no likteņa nebija iespējams. To laikā basketbolistes dabūju sutu pēc pilnas programmas. Iespējams, pat pamatoti, taču trenera rēcošā balss ne vien sniedza norādes uz konkrētām kļūdām, bet izsita pēdējo pārliecību, kas spēlētājām vēl bija saglabājusies.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze aprīļa numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!