"Ir pārvarēta maģiskā divu stundu robeža" – šādas vai līdzīgas frāzes pēdējās dienās var dzirdēt pietiekami bieži. Cilvēkiem patīk piešķirt lietām simbolisku nozīmi vai neizskaidrojamu maģiskumu. Numeroloģijai ar zinātni saistības nav nekādas, tādēļ ir vērts analizēt to, kas bijis pamatā šim rezultātam un kādas ir cilvēku iespējas veikt maratona distanci vēl ātrāk. Arī tāpēc, ka iepriekšējais mēģinājums, kas bija līdzīgs šim (Nike Breaking2), beidzās mazāk sekmīgi – ar rezultātu 2.00:25.
Diezgan skaidrs, ka šo 42,195 kilometru distanci ir iespējams noskriet vēl ātrāk. Arī pašam Kipčogem, kurš finišā vismaz vizuāli neizskatījās pārmērīgi noguris, tas visdrīzāk ir pa spēkam. Visa projekta (1:59) ietvarā tika atkārtota devīze "No human is limited" (nevienam cilvēkam nav limitu). Tomēr limiti ir un robežas cilvēka fiziskajām iespējām pastāv, kaut arī, visdrīzāk, neesam tās sasnieguši. Jo tuvāk tiem tiekam, jo interesantāk kļūst analizēt un prātot -– vai tas jau ir cilvēka iespēju slieksnis vai tomēr ir iespējas vēl tālākam progresam. Kā jau iepriekš pieminēts, pats Kipčoge finišā neizskatījās pārpūlējies, arī projekta nosaukums (1:59) liecināja par vienu mērķi -– noskriet maratona distanci ātrāk par divām stundām, nevis sasniegt cilvēka spēju robežu vai pat Kipčoges spēju robežu.
Domājot par maratona distanci plašākā kontekstā, lai arī tās garums ir diezgan neapaļš jeb reti precīzs, tas pēc sākotnējā mērķa tomēr nav konstruēts kā zinātniski pamatots cilvēka spēju tests. Pārāk neiedziļinoties niansēs, tas veidojies dažādu sociāli vēsturisku apstākļu sakritību rezultātā, nevis kā cilvēka skriešanas izturības spēju optimālā testēšanas distance. Balstoties uz šiem apsvērumiem, arī divu stundu distances veikšanas robeža ir tikai esošā sporta vēstures laika posma aktualitāte. Jā, būs arī dzīve pēc tās pārvarēšanas.
Un šī robeža ir jāpārvar, lai koncentrētos uz patiesi būtisko -– kāda būs cilvēka spēju robeža maratona distancē? Te, protams, bijusi vieta spekulācijām jau sen. Nepadarot slavenu nevienu precīzo skaitļu saucēju, aprēķinu pamatā ir bijušas dažādas pieejas. Tās balstītas gan uz samērā vienkāršām sakarību prognozēm, kas veidotas, ņemot vērā iepriekšējos sasniegumus, gan sarežģītākiem aprēķiniem, ņemot vērā rezultātus, cilvēka ķermeņa fizioloģisko un bioķīmisko procesu iespējas un daudzus citus mainīgos faktorus. Te jāsaprot, ka cilvēka funkciju pamatā reti ir novērojamas lineāras sakarības, pat paralēli notiekošiem fizioloģiskiem procesiem var būt dažāda to izmaiņu dinamika, piemēram, pulsa frekvences un laktāta koncentrācija asins sastāvā. Arī sakarības, kas kādu laiku progresē lineāri, var mainīt tendences. Tas padara prognozēšanu par komplicētu vienādojumu ar lielām mainīgo faktoru variācijas iespējām. Paturam arī prātā, ka cilvēks nav robots – ja kāds var noskriet maratonu ātrāk par divām stundām, tas nenozīmē, ka to var paveikt, kad vien nav slinkums. Sporta zinātne nav eksakta zinātne un precīzu prognozēšanas rīku pašlaik nav. Ir daudzi apstākļi, kam jāpiepildās, un daudzi mainīgie iekšējie un ārējie faktori, kas ietekmē rezultātu. Pastāv daudzi faktori, ko mēs zinām un varam kontrolēt, daudzi, ko zinām un nevaram kontrolēt, bet vēl vairāk ir tādu, ko neapzināmies. Labā ziņa, ka pašus būtiskākos varam censties ietekmēt, un skrējiena organizatoru rīcībā bija vesela sporta zinātnieku brigāde, kas centās nodrošināt pēc iespējas labākus apstākļus tieši Kipčogem. Ir informācija, ka zinātnieki, pat atrazdamies citos kontinentos, palīdzēja ar optimālāko skriešanas trajektoriju kalkulēšanu, izmantojot GPS un altimetru datus. Tika meklētas visas iespējas, kā kontrolēti pārvarēt vides ietekmē radušos apstākļus.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!