Par ziemas spēļu nozīmīgumu un grandiozumu izskan dažādas runas, tomēr var teikt, ka principā visiem 16 sporta veidiem, ieskaitot pat arī hokeju, šis ir nozīmīgākais iespējamais pasākums. Jums četrus gadus ir viens virsmērķis?
R. P. Olimpiskajām spēlēm ir ļoti izteikta aura. Parastās sacensībās svarīga ir tehnika, fiziskais stāvoklis, prāta stāvoklis, savukārt olimpiskajās spēlēs izšķirošā ir mentālā gatavība, spēja nesadegt. Neviens nav imūns pret to, ka šis ir četrgades nozīmīgākais notikums, tāpēc atbildība ir liela. Šīs sacensības ir citādas – sportistam smagākas.
M. B. Četrgades ciklā, ik vasaru gatavojoties, trenējies pasaules čempionātam, Eiropas čempionātam, kas ir svarīgākie mači konkrētajā sezonā, tomēr dziļi zemapziņā tu gatavojies olimpiskajām spēlēm, lai, sagaidot tās, būtu maksimāli gatavs.
Abi iepazināties jau bērnudārzā Ropažos, un laika gaitā Roberts ievilka Mārtiņu kamaniņu treniņos!
R. P. Mārtiņa mamma man joprojām ik pa brīdim pasaka, ka esmu malacis, ka atvedu Mārtiņu uz kamanām, citādi viņš būtu ņēmies pa garāžām. (Smejas.) Ko darīja viens, to darīja otrs. Ejam basketbolu spēlēt? Ejam! Futbolu? Ejam! Līdzīgi bija ar kamanām: atnāc pamēģināt! Labi! Tā arī Mārču uzsēdināju uz šī sporta veida.
M. B. Uzaugām vietā, kur nav daudz iespēju kaut ko darīt. Ja dara viens, ir jāiet pamēģināt, jo brīdī, kamēr viņš trenēsies, man tāpat nebūs nekā cita, ko darīt.
R. P. Ja viens gribēs spēlēt basketbolu, viens gribēs spēlēt futbolu, bet trešais florbolu, tad viņi katrs spēlēs vienatnē, jo cilvēku Ropažos un bērnu, kas grib nodarboties ar sportiskām aktivitātēm, ir tik, cik ir. Savukārt, ja visi vienojamies, ka spēlēsim futbolu, jau sāk veidoties sastāvs un pat pretinieku komanda.
Bijāt labākie draugi vai arī vienkārši draugi?
R. P. Piedzīvoti pārtraukumi, kad attiecības nav perfektas, jo augot brīžiem intereses atšķīrās, bet primāri esam bijuši labākie draugi. Vēl mums ir arī trešais draugs no Ropažiem Atvars Ozoliņš, un tā arī trijatā esam cauri dzīvei slīdējuši.
Kāpēc viņš aizgāja uz volejbolu, kur spēlēja pat izlasē?
R. P. (Smejas.) Viņš bija slikts kamaniņu braucējs!
M. B. Viņam nebija variantu izvairīties no volejbola, jo mamma bija volejbola trenere. Tāpat viņš bija augumā raženāks par mums.
R. P. Bet arī mēs trenējāmies volejbolā. Atvara mamma bija izveidojusi komandu, un spēlējām jaunatnes līgā, piedalījāmies kausa izcīņās un čempionātos. Neesam tālu no volejbola.
Kad jūs 15 gados sasēdināja kopā, cik lielā mērā tika ņemtas vērā savstarpējās attiecības?
M. B. Šķiet, tobrīd to īpaši neņēma vērā. Sasēdāmies, pabraucām Norvēģijā, saprata, ka īsti nebūs un Robim jāiet uz vieninieku. Es pabraucu ar diviem citiem pāriniekiem, bet beigās sezonas izskaņā Murjāņos Robis teica: tev nav pārinieka? Varētu nošaut lejā divatā. Tā arī kaut kā viss sākās.
Lai desmit gadus nobrauktu kopā, noteikti ir nepieciešamas teicamas attiecības. Cik bieži jums gadās strīdi?
R. P. Ļoti svarīgi ir attiecības kopt un stiprināt. Attiecības nekad nav pašsaprotamas, tās vienmēr ir jāuztur un jāattīsta. Divvietīgajā ekipāžā abiem braucējiem par dažādām situācijām ir jādomā ļoti līdzīgi, ja ne pat vienādi, lai trasē arī pieņemtu vienādus lēmumus. Tā ir vēl viena komponente, kam jābūt augstā līmenī, lai rezultāts trasē būtu augsts.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze februāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!

