VECTĒVA SAPNIS
"Mans vectēvs piedzima Latvijā 1937. gadā, bet kara laikā kopā ar ģimeni emigrēja uz Kanādu, vēlāk ASV. Viņš vienmēr uzsvēris, cik viņam un mūsu ģimenei svarīgas ir latviešu saknes," vēl pirms savas olimpiskās debijas Sporta Avīzei pastāstīja Patrika. Vectēvs parūpējies, lai visiem viņa bērniem un mazbērniem būtu Latvijas pilsonība, un Džeja pirmoreiz mūsu valsti apmeklējusi pirms pāris gadiem, kad tika apciemotas arī vectēva dzimtās mājas. "Es zinu, cik daudz tas nozīmē viņam, un tas mani iedvesmo, tāpēc esmu ļoti pagodināta par iespēju pārstāvēt Latviju, šādi izrādot cieņu savām saknēm un vectēvam," daiļlēcēja stāstīja brīžos, kad uz dažām dienām otro reizi dzīvē bija ieradusies Latvijā. Vizītes laikā viņa, pastaigājoties pāris kilometru rādiusā ap viesnīcu, apskatīja vecpilsētu un kluso centru. "Šeit ir tik skaisti, tik daudz vēstures, es mīlu Rīgu! Brīnišķīga pilsēta," uzsvēra sportiste, paužot, ka ģimenē latviski gan mākot tikai vectēvs, tomēr viņiem joprojām Latvijā esot arī radi. Šovasar Džeja Rīgā ieradās kopā ar mammu, kura šeit bijusi daudz vairāk reižu. "Īpaši deviņdesmitajos viņa kopā ar vectēvu Latviju apmeklēja bieži. Tai ir īpaša vieta viņas sirdī, jo viņa ar savu tēvu ir ļoti tuva. Noteikti plānoju nākotnē šeit būt regulārāk, bet konkrētu plānu par to šobrīd nav."
Džeja ir augusi Klusā okeāna krastā mazā pilsētiņā blakus Sandjego. Viņas vizītes laikā Rīgā bija 26–27 grādus silts, sportistei ar smaidu atzīstot, ka dažviet Kalifornijā tas būtu vēss laiks, tomēr, tā kā viņa dzīvo pie paša okeāna, tur klimats ir ļoti līdzīgs. Līdz 15 gadu vecumam Džeja trenējās vingrošanā, bet pēc muguras traumas nācās uzklausīt ziņu, ka ar savu iemīļoto sporta veidu vairs nevarēs nodarboties. "Vispirms paņēmu pauzi. Tomēr pāreja no vingrošanas uz daiļlēkšanu ir diezgan ierasta, man jau dažas komandas biedres to bija veikušas, un pēc laika arī es izlēmu izmēģināt," viņa stāsta. Džeja daiļlēkšanu iemīlējusi uzreiz, kolīdz 16 gados sākusi ar to nodarboties. "Vienmēr esmu mīlējusi sauli un ūdeni un, tā kā pirmie treniņi man bija ārtelpās, ar to saskāros ļoti daudz. Sākumā daiļlēkšana bija tikai kā hobijs, bet, kļūstot arvien veiklākai, man patika iegūtā pašapziņa, spēja kontrolēt ķermeni." Viņai patīk sporta veida nosaukuma latviskojums un viņa piekrīt, ka šī ir daiļa lēkšana. "Cilvēki saka, ka labākie daiļlēcēji liek lēcieniem izskatīties viegliem un veiktiem bez piepūles. Tajā noteikti ir daiļums."
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze augusta numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!