Endrū Pārsonss Brazīlijas Paraolimpiskajā komitejā sāka strādāt 1997. gadā kā praktikants – gadu pirms tam, kad organizācijai un paraolimpiskajam sportam valstī vispār tika piešķirta oficiāla atzīšana. Kopš šī brīža progress bija ļoti straujš, jo jau 2001. gadā komiteja sāka saņemt finansējumu no valsts loterijas, kopš 2004. gada paraolimpiskās spēles Brazīlijā tiek pārraidītas televīzijā, savukārt valsts banka Caixa ik gadu atvēl vairākus miljonus eiro, kas ir viens no lielākajiem sponsorēšanas līgumiem, kādus noslēgušas nacionālās paraolimpiskās komitejas.
Esat aizvadījis vairāku dienu vizīti Latvijā. Kādi pēc tās jums ir secinājumi?
Sapratu, ka, ņemot vērā tai pieejamās finanses, Latvijas Paralimpiskā komiteja (LPK) strādā ļoti labi. Salīdzinājumam varu teikt, ka Igaunijas Paraolimpiskajai komitejai budžets ir divreiz lielāks, bet Lietuvā pat četras reizes, tomēr labākus rezultātus starptautiskajās sacensībās sasniedz tieši latvieši. Iespaidīgi! Šeit ir gudri cilvēki, kas zina, kur jāliek uzsvari. No mūsu puses nepieciešams LPK atbalstīt, lai tai būtu vairāk finansējuma iegūšanas avotu.
Mani informēja, ka Latvijā sākts darbs pie jauna Sporta likuma, un redzu, ka šī ir iespēja atrast jaunus finansējuma resursus, kā arī nodefinēt LPK lomu, kas šobrīd nav visai skaidra. Organizācija ir atbildīga arī par nedzirdīgo sportu un Speciālo olimpiādi, līdz ar to ar ļoti ierobežotiem finansējuma avotiem tai jādara daudz vairāk, nekā vajadzētu. Tikos ar parlamenta pārstāvjiem, prezidentu, premjeru, kā arī izglītības un zinātnes ministri. Mums jāpalīdz LPK sasniegt nākamo attīstības līmeni un tam būtu nepieciešamas strukturālas pārmaiņas.
Vai dienas kārtībā bija arī paraolimpiskā centra būvniecības jautājums?
Latvijas sportistiem ir lielas problēmas ar treniņu iespējām. LPK prezidenti Daigu Dadzīti un viņas komandu pazīstu daudzus gadus, tāpēc zinu, cik šis projekts viņiem ir svarīgs Kad vadīju Brazīlijas Paraolimpisko komiteju, uzcēlu līdzīgu centru, tāpēc ļoti labi saprotu, ka tas ir sarežģīti un dārgi, bet zinu arī ieguvumus, ko centrs dotu. Manas vizītes mērķis bija saprast Latvijā esošos apstākļus, lai mēs kopā varētu komitejai radīt iespējas. Nepieciešams atrast jaunus finansējuma ceļus, lai federācija varētu sākt plānot gan īstermiņā, gan vidējā termiņā, gan arī ilgtermiņā.
Pirms tam apmeklējāt arī Lietuvu un Igauniju. Ja šajās valstīs finansējums ir lielāks, tas nozīmē, ka situācija tur ir labāka?
Nē. Kaut gan viņu paraolimpiskajām komitejām ir vairāk naudas, arī tur ir strukturālas problēmas. Igaunija virzās uz iekļaujošu izglītības sistēmu, un runājām, kas jādara, lai bērni varētu trenēties skolās. Šādās reformās bieži tiek aizmirsts par fiziskās izglītības aspektu – bērniem ar invaliditāti ne tikai jāmācās gramatika, matemātika, angļu valoda, bet arī jābūt pieejamai fiziskajai izglītībai. Problēmas ir arī Lietuvā, tāpēc neteikšu, ka kādā no šīm valstīm situācija būtu labāka, visām jāstrādā pie savām problēmām. Uzskatu, ka Baltijas valstis arī varētu savā starpā vairāk sadarboties.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!