Vai olimpiskais sapnis kopā ar brāli ir izsapņots?
Pacīnīties par dalību Parīzes olimpiskajās spēlēs tiešām bija mūsu mērķis, lai gan apzinājāmies, ka situācija ir grūta. Bija skaidrs, ka pēc sadalīšanās ar Jāni (iepriekšējo pārinieku Šmēdiņu, ar kuru Aleksandrs ilgus gadus bija starp vadošajiem duetiem pasaulē – aut.) mēs pēc reitinga nekvalificēsimies. Vienīgā iespēja bija tikt pie pēdējās kvotas Nāciju kausā. Es pats biju viens no ierosinātājiem, lai šis turnīrs notiktu Latvijā, jo zināju, ka savās smiltīs mūsu iespējas to paveikt būs daudz lielākas. Tobrīd jau vēl nebija arī pilnīgas skaidrības par Tīnas un Nastjas (vadošā dāmu dueta Graudiņas un Samoilovas – aut.) izredzēm kvalificēties caur reitingu.
Vai izredzes sasniegt olimpiskās spēles vīriešu konkurencē tiešām šķita reālas? Pat pludmales volejbola sabiedrībā biežāk bija dzirdams viedoklis, ka bez augsta līmeņa starptautisku turnīru pieredzes tas būtu brīnums!
Es tam nepiekrītu. Mums bija tiešām labas komandas – četri spēcīgi pāri, kas visi varētu cīnīties pret jebkuru Pasaules tūres līmeņa komandu. To jau zināmā mērā arī pierādīja Nāciju kausa turnīrs, kur mūsu dueti ne ar ko nebija sliktāki par pārējiem. Jau iekšējā atlase maijā bija tiešām interesanta. Manuprāt, Latvijas Volejbola federācija līdz galam neizmantoja šo brīdi. Tā bija pēdējā reize, kad vienā turnīrā piedalījās visi mūsu vadošie volejbolisti, gan jaunie talanti, gan, tā teikt, mūsu šī sporta veida leģendas. Notika trīs atlases posmi, taču publicitātes par tiem bija gaužām maz. Tur piedalījās pilnīgi visi valsts vadošie volejbolisti. Neviens šo turnīru laikā nebrauca uz Pasaules tūres posmiem, jo redzējām reālu iespēju pacīnīties par olimpisko ceļazīmi. Mārtiņš Pļaviņš ar Kristianu Fokerotu spēlēja tiešām labi, viņi trijos turnīros nezaudēja ne spēli. Otro vietu ieguva Ardis Bedrītis un Artūrs Rinkēvičs, kas sporta veida nākotnei ir labi. Šīs abas komandas arī bija ļoti tuvu olimpiskajai ceļazīmei. Uzskatu, ka viņi finālu uzvarētu, ja pusfinālā būtu tikuši pāri neērtajiem austriešiem. Tāds ir sports. Bijām tikpat tuvu olimpiskajām spēlēm kā basketbolisti.
Jums ar Mihailu šī cīņa gan palika attālāk...
Jāpiekrīt. Žēl, jo gada sākumā atradāmies ļoti labā formā, bijām labi sagatavojušies un Pasaules tūres turnīros apspēlējām vairākas ļoti labas komandas, taču tad notika kaut kāds klikšķis un spēle vienkārši pajuka. Pat pret komandām, kuras iepriekš turnīros un treniņos apspēlējām vienos vārtos, vispār nekas vairs neizdevās. Ķīmija vienkārši vairs neveidojās. Nezinu, kāpēc. Noteikti bija kāds emocionālais fons, spēlējot ilgāku laiku kopā. Parādījās nevajadzīgi kašķi, koncentrācijas lūzumi. Pietrūka kopēja komandas darba.
Brāļiem kopā spēlēt nav vienkārši, ko savulaik parādīja arī Jānis un Toms Šmēdiņi, starp kuriem laukumā dažkārt sprēgāja dzirksteles!
Jāsaprot, ka mums ar Mihailu ir diezgan liela gadu starpība (13 gadu). Pludmales volejbolā pirmais un galvenais noteikums – nekad laukumā nemāci savu pārinieku. Tas ir numur viens noteikums veiksmīgai komandai, bet es taču Mihailu visu mūžu biju trenējis, visu mūžu viņam mācīju spēlēt, devu padomus. Neslēpšu, ka bija grūti pārslēgties un nesākt dot padomus spēles laikā. Kad es vairāk uzspiedu, viņš sāka apvainoties, bet, kad palaidu vaļīgāk, viņš pārmeta, kāpēc neko nesaku, es taču esot līderis komandā. Tā rezultātā līmenis, kādu parādījām atlases sacensībās, nebija pat tuvu tam, kādā bijām spēlējuši iepriekš.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze septembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!