Novembra beigās tikāt apstiprināts ģenerālprokurora amatā. Kādi ir galvenie faktori, kas jūs pamudināja izdarīt izvēli kandidēt uz šo amatu? Un kādas ir galvenās lietas, ko vēlaties īstenot šajā amatā, – ne tikai attiecībā uz Ģenerālprokuratūru, bet tieslietu sistēmu kopumā?
Sākšu ar izvēli, kāpēc es vispār pieteicos konkursā. Galvenais, kas ir saistīts tieši ar mani pašu, ir profesionālais briedums, izaugsme, pārliecība, ka es varu tikt galā ar šī amata pienākumiem, ka man ir redzējums, kas ir jādara, kā ir jāstrādā ģenerālprokuroram. Man vienmēr ir bijis arī savs redzējums par to, kā ir jāorganizē prokuratūras darbs, kas ir jāuzlabo, kas varbūt ir vēsturiski jāsaglabā un jāstiprina. Un otra puse – atbalsts gan no kolēģiem, ar kuriem ikdienā strādāju, gan kolēģiem, kuri nav manā pakļautībā vai sadarbībā, arī no tiesnešu, advokātu rindām, izmeklēšanas iestādēm izjutu pamatīgu atbalstu. Tas vairo pārliecību, ka ne tikai es esmu iedomājies, ka varu būt ģenerālprokurors, tās nav tikai tādas manas personiskās ambīcijas, bet arī kolēģu viedoklis par to, ka es atbilstu šim amatam. Tas manī stiprināja kopīgu pārliecību, ka man jāuzņemas šī atbildība. Proti, vai nu tad es pēc pusotra gada eju [izdienas] pensijā, jo nākamā gada janvārī man paliks 50 gadi, vai es turpinu būt uzticīgs prokuratūrai un kāpju pa karjeras kāpnēm uz augšu, un nākamais pakāpiens bija ģenerālprokurora amats.
Pilnvaru termiņš šajā amatā ir pieci gadi, kas nav maz. Vai esat izveidojis darāmo lietu sarakstu, ko vēlaties šajā laikā paveikt?
Tās pamata lietas, kas man ir svarīgas kā cilvēkam, kas šajā sistēmā strādā, ir ieviest, es teiktu, pozitīvu enerģiju, savstarpējo attieksmi starp kolēģiem, savstarpēju uzticēšanos, cilvēcīgu komunikāciju, atbalstu. Tā, lai tas ir dabiski, nevis tikai caur kaut kādiem normatīvajiem aktiem vai prokuratūras likumā noteikto hierarhiju. Bet tā, lai visi mūsu iekšējie procesi ir tādi, kas veicina patīkamu mikroklimatu, cilvēcīgu sadarbību un kopīgu degsmi par darbu un profesionalitāti. Tas ir tas, kā, manuprāt, pietrūka un ko es vienmēr kolektīvos, ko es vadu, esmu centies izvirzīt priekšplānā. Ja cilvēks būs motivēts strādāt un viņam patiks darbs, viņš jebkuru sarežģītāko uzdevumu izdarīs. Un ja viņam būs arī atbalsts ar padomu, resursiem, lai viņš neizdegtu, tad spēs tīri cilvēcīgi izdarīt to, ko no viņa sagaida. Tāpēc man ir svarīga šī cilvēciskā līnija prokuratūrā. Otrs virziens – lai mēs šo prokurora lomu valstiski, tiesiski izpildītu maksimāli jēgpilni un kvalitatīvi, nevis jauktos visur iekšā, kur vajag un kur nevajag, bet tiešām pievērstos pamata lietām. Šobrīd, manuprāt, nevienam nav šaubu, ka svarīgākais [jautājums valstī] ir drošība, bez tās vispār viss pārējais kļūst otršķirīgs, ja mēs neparūpējamies par valsts kopējo drošību, par drošību sabiedrībā, drošību mājās, ģimenē, tad pārējais – ekonomiskās intereses, korupcija un tā tālāk – jau kļūst otršķirīgs. Tāpēc, ņemot vērā šībrīža aktualitāti, priekšplānā izvirzu drošību. Pirmais solis jau ir sperts – no 1. janvāra Ģenerālprokuratūrā ir izveidots jauns departaments – Valsts drošības aizsardzības departaments. Tuvākajā laikā atlasīsim arī (konkursa kārtībā) gan virsprokuroru, gan prokurorus un darbs jau sāksies. Ir jau iezīmējušies pirmie darbi, kas šai struktūrvienībai būs piekritīgi, un šādi mēs demonstrējam gan paši sev, gan valstij, gan sadarbības partneriem, ka pret drošības jautājumiem mēs attiecamies atbildīgi un šos jautājumus paceļam visaugstākajā līmenī.
Bet vai tā nebūs funkciju dublēšanās ar Satversmes aizsardzības biroju vai Valsts drošības dienestu?
Nē, nē. Tā ir prokuratūras funkciju izpilde valsts drošības jautājumos. Pirmkārt, tās ir pārbaudes un kriminālprocesi (galvenokārt kriminālprocesi), kas ir nevis jebkurš no kriminālprocesiem, bet tādi, kas tiešām būtiski skar valsts drošības intereses, kur nepieciešams nevis starp vairākiem kriminālprocesiem ikdienā, bet mērķtiecīgi, strādājot ar vienu kriminālprocesu, rast kvalitatīvu, ātru risinājumu. Otrs virziens ir saistīts ar personu un valsts aizsardzības jomu, kur jau ir izskanējuši mūsu pirmie darbi. Ir jautājumi, kuriem valstī neviens nevēlas pievērsties vai arī pievēršas formāli. Piemēram, izskanēja informācija saistībā ar valsts atbalstu kokrūpniekiem – kāds kaut ko pārbauda, kaut ko vērtē, sāk disciplinārlietu, tad nesāk... KNAB, iespējams, kaut kādu informāciju vērtē, iespējams, vēl kādi dienesti. Prokuratūra ir tā, kas atbilstoši likumam pēc savas iniciatīvas var sākt pārbaudi par jebkuru jautājumu, it sevišķi, ja tas skar personu un valsts intereses. Un, manuprāt, šis jautājums skar valsts intereses, līdz ar to prokuratūra ir uzsākusi pārbaudi. Tas ir lielisks resurss, kā mēs – nevis varbūt reizēm pārsteidzīgi nākot klajā ar skaļiem paziņojumiem par uzsāktu kriminālprocesu ‒ varam veikt izpēti, izvērtēt, ir vai nav pārkāpts likums, un tad lemt, ko mēs tālāk darām. Arī šī funkcija jāizmanto maksimāli kvalitatīvi.
Un trešais virziens ir mūsu pašu resursu – prokuroru un prokuratūras darbinieku ‒ maksimāli efektīva izmantošana, lai prokurors tiešām varētu strādāt intelektuālu darbu, vērtēt pierādījumus, virzīt izmeklēšanu, uzturēt apsūdzību un atbalsta personāls pilnībā nodrošinātu visu tehnisko atbalstu, darbu ar sistēmām, mūsu lietvedība strādātu bez jebkādas birokrātijas un dublēšanās, proti, tā ir iekšējo procesu sakārtošana, lai mūsu darbs būtu optimāls, mums nebūtu nepieciešamības palielināt prokuroru vai citu darbinieku skaitu, drīzāk otrādi – mēs varētu skatīt, kā varam pārstrukturēt iekšējos resursus, lai katrs prokurors un darbinieks strādātu atbildīgi, zinātu, par ko viņš atbildīgs, un iederētos tajā kopējā mūsu prokuratūras darbībā, nevis atrauti kaut ko darītu nesasaistē ne ar ko, un nav saprotams, kam vispār viņa padarītais ir vajadzīgs. Respektīvi [nepieciešama] mūsdienīga, efektīva pieeja darba organizācijai prokuratūras iekšienē.
Runājot par prokuratūras darbu, jūs nevienā teikumā nesūdzējāties, ka ir cilvēkresursu un finanšu deficīts, lai gan noteikti šobrīd situācija ar resursu pietiekamību īpaši neatšķiras no laika pirms pieciem, desmit gadiem. Iepriekš no Ģenerālprokuratūras vadības puses gan izskanēja šādas frāzes. No jūsu teiktā saprotu, ka sliecaties uz to, lai efektīvāk izmantotu esošos resursus, lai izdarītu lietas vieglāk, ērtāk un jēgpilnāk.
Tieši tā! Kas attiecas uz prokuroru un citu darbinieku brīvo štata vietu aizpildīšanu, man šajā jautājumā ir kardināli pretējs viedoklis, manos mērķos nav vienkārši aizpildīt šīs štata vietas. Bet, ja pieņemam darbā, tad pieņemam profesionāli sagatavotu, zinošu, motivētu prokuroru, kurš, iespējams, var padarīt divu prokuroru darbu, nevis mēs vienkārši aizpildītu štata vietas ar katru, kas vēlas kļūt par prokuroru. Līdz ar to mēs ļoti skrupulozi pieiesim kadru atlasei, plānos ir arī ieviest mentora institūtu, proti, atbalstu prokuroram karjeras sākumā, jo skaidrs, ka ir tādi jautājumi, kas rodas tikai darba procesā, ko nevar ne augstskolā iemācīties, ne stažēšanās laikā apgūt, līdz ar to raudzīsimies, kā varam sniegt kvalitatīvu atbalstu, prokuroram uzsākot savas darba gaitas. Mana pārliecība ir, ka tas prokuroru un darbinieku resurss, kas ir šobrīd, ir pietiekams, mēs nevaram prognozēt uz priekšu, kā mainīsies, piemēram, noziedzības tendences, darba jautājumi, uzdevumi, kas prokuratūrai jārisina, bet, ja runājam par šo brīdi, šis resurss ir pietiekams, paaudžu nomaiņa ir iesākusies, un mēs tieksimies uz kvalitāti, nevis kvantitāti gan personāla risinājumos, gan arī darba uzdevumu risinājumā. Nav nozīmes, cik lietu prokuratūra atrisina, svarīgi ir, kas tās ir par lietām, kādu ietekmi tas dod noziedzības apkarošanai, valsts drošības interesēm, – tas ir pats būtiskākais. Līdz ar to mēs raugāmies tajā virzienā, kā varam ar esošajiem resursiem – finanšu un personālresursiem – strādāt kvalitatīvāk, jēgpilnāk, tā, lai katrs zina savu atbildību, kas ir viņa darba uzdevums, un lai viņš, strādājot sistēmiski, arī sasniedz maksimāli labāko rezultātu.
Lai arī ģenerālprokurora pienākumus sākāt pildīt nesen, tomēr ilgstoši esat ieņēmis vadošo amatu Rīgas tiesas apgabala prokuratūrā. Kā no jūsu līdzšinējās darbības perspektīvas vērtējat advokāta Saulveža Vārpiņa darbību Latvijas Zvērinātu advokātu padomes (LZAP) priekšsēdētāja amatā? Vai viņa vadībā ir notikušas pārmaiņas attiecīgajā jomā? Jāatzīst, ka kopš apstiprināšanas šajā amatā Vārpiņš ir diezgan aktīvs.
Pareizi jūs minējāt – ir jūtams, ka Vārpiņa kungs ļoti aktīvi iestājas par zvērinātu advokātu interesēm, tiesībām, neatkarību. Parādās tādas līdz šim nepieredzētas situācijas kā publiska preses konference, kurā vērš uzmanību, ka ir apdraudēta advokatūras neatkarība. Arī Saeimas Juridiskās komisijas sēdēs piedalās, pauž viedokli, kas ir visas Latvijas zvērinātu advokātu kopienas interesēs, – tas tiešām raksturo tādu aktīvu, atbildīgu pieeju, kas arī piedien LZAP priekšsēdētājam, viņam jābūt pietiekami publiski redzamai figūrai, jāpauž visu advokātu viedoklis, jāpārstāv šīs intereses. Viņš arī darbojas Tieslietu padomē, kur arī redzams, ka viņam ir viedoklis, viņš nāk ar konkrētu savu redzējumu, viņam interesē jautājumi, kas ir Tieslietu padomes dienas kārtībā. Tā ka kopumā šis sākums ir ļoti enerģisks, tas mani neizbrīna, es Vārpiņa kungu kā advokātu zinu jau no savām prokurora gaitām, un arī kā advokāts viņš ir bijis zinošs, pieredzējis, arī aktīvs lietu dalībnieks, un šīs īpašības viņš pārnesis arī uz LZAP vadītāja funkciju īstenošanu. Kopumā pozitīvs priekšstats, jautājums, protams, kādi būs tie tālākie soļi, jo tas, ko es noteikti sagaidu no LZAP priekšsēdētāja un no advokātu vides kopumā, tā ir neslēpšanās aiz šīs neatkarības, bet gan tiešām vēlme attīrīt savas rindas un, es teiktu, arī stiprināt advokāta aroda prestižu, godīgumu, arī profesionalitāti. Jo tas, ar ko saskaras prokurori gan procesuālajās darbībās pirmstiesas procesā, gan arī īpaši tiesas procesos, kurus arī žurnālisti apmeklē un redz advokātu uzvedības kultūru, profesionalitātes līmeni, tas reizēm tiešām robežojas ar tādu procesuālu huligānismu (kā tas ir nodēvēts), tādu aizstāvības tiesību ļaunprātīgu izmantošanu vai formālu izmantošanu. Pieņemsim, tā pati situācija, kad pēc aizstāvju lūguma tiek pārbaudīti visi pierādījumi lietā. Tiek aicināti n-tie liecinieki, jo aizstāvis nepiekrīt, ka šīs [pirmstiesas izmeklēšanas laikā sniegtās] liecības izmanto, viņš tātad vēlas arī izmantot tiesības uzdot jautājumus, nopratināt tiesas sēdē. Ir situācijas, kurās advokātam vispār nav jautājumu šim lieciniekam, – tātad liecinieks, kurš, visticamāk, strādā, tiek atrauts no darba, jo tiesas sēdes notiek darba laikā, viņam reizēm varbūt ir [jānāk uz tiesu] pusslepus (nevēloties teikt darba devējam, kur viņš dodas) vai arī jāņem brīva diena, vai jāmeklē vēl kāds risinājums, jānāk uz tiesas sēdi, un viņš [beigās] ir atnācis bezjēdzīgi. Tas rada ļoti sliktu priekšstatu par tiesu varas darbību, par attieksmi, tas negatīvi ietekmē arī tiesāšanās kultūru, sabiedrības attieksmi pret tiesu – kāds padalās: es tur biju, veltīgi aizgāju, tur var neiet... Mēs redzam, ka ļoti bieži liecinieki neierodas uz tiesas sēdēm, un tas ir pēdējo, es teiktu, 20 gadu fenomens. Kādreiz tas bija rets gadījums, kad liecinieks neatnāca uz tiesas sēdi. Tikpat būtisks jautājums ir pārmērīga jautājumu uzdošana – viens liecinieks, no kura atbildes uz būtiskiem jautājumiem varētu noskaidrot 10 minūšu laikā, tiek pratināts divas dienas, šis liecinieks jau ir psiholoģiski un fiziski sabrucis, viņš vispār nožēlo, ka ir liecinājis tajā lietā, nu, tāda sava veida ietekmēšana, spiediena izdarīšana uz liecinieku. Tas, manuprāt, nav cienīgi, nav profesionāli, tā ir tāda savas lomas vai tāda aizstāvības demonstrācija sava klienta priekšā. Nenoliedzami, arī paši advokāti atzīst, ka reizēm klients ir tas, kas pasūta mūziku un kas tieši vēlas, lai tiesāšanās tiktu pārvērsta par tādu šovu, un arī advokāts savā darbībā – iesniedzot pieteikumus, sūdzības, saucot lieciniekus, piesakot noraidījumus – [dara] visu, ko vien var, lai šis process nekad nebeigtos. Tas man nekādā veidā neiet kopā ar tiesiskumu, ar tiesībām uz taisnīgu tiesu – tiesa nav cirks vai kaut kāda [platforma] advokāta tēla spodrināšanai klienta priekšā: redziet, kā es pārzinu aizstāvības funkciju un kā es te varu visus dancināt pēc savām vēlmēm. Tas ir tas skumjais stāsts, kas nedara godu tiesu varai kopumā.
Pieminējāt LZAP preses konferenci, kurā, netieši atreferējot, ļoti skaļi tika paziņots par advokātu ietekmēšanu, iebiedēšanu un tamlīdzīgi. Kā jūs šo publisko iznācienu uztvērāt tobrīd un kā uztverat tagad? Viņi iznāca publiski, gana skaļi, būtībā paužot pārmetumus visai pārējai tiesu sistēmai... Tas vispār bija pamatoti? Man kā cilvēkam no malas tas liek domāt par divām lietām: advokāti un prokurori pirms tam par šo jautājumu runājuši savstarpēji, bet nekas nav mainījies, un tad LZAP iznāca ar publisku paziņojumu. Vai arī tas viss bija tāda sava veida PR spēle...
Piekritīšu jums – tas ir tāds sabiedrisko attiecību pasākums. Savulaik es teicu, ka tas ir tāds izmisuma gājiens, bet laikam precīzāk būtu, ka tas ir tāds PR gājiens – ar saukli: rokas nost no advokatūras! Neiedomājaties te kādu advokātu aizturēt vai turēt aizdomās, mēs visi darbojamies likumīgi, piesaucot kaut kādu mistiski izdomātu, nez no kurienes pagrābtu pieeju, ka tagad izmeklēšanas iestādes un prokuratūra ir sazvērējušās pret advokātiem pat konkrētās lietās, lai viņus noņemtu no trases, lai viņi nevarētu pārstāvēt savu klientu intereses. Tika minēts arī, ka prokuratūra ar tiesu ir saaugusi... Mēs esam tiesu vara, bet par saaugšanu ‒ man nav saprotams, kas ar to tika domāts, manuprāt, tie laiki, kad prokurori ar tiesnešiem varbūt komunicēja par kaut kādām lietām, vispār ir beigušies, mums ir bijušas diskusijas par konkrētiem likumu piemērošanas jautājumiem vai vienotu darba organizācijas ieviešanu, bet ne par kādām konkrētām lietām vai risinājumiem – tas vispār ir noiets etaps, nekas tāds vairs nepastāv tiesu vidē. Līdz ar to tas bija tāds ļoti tendenciozs, vienpusējs [viedoklis] – tikai advokāti iznāk [ar paziņojumu], tā nav diskusija, es arī Vārpiņa kungam teicu, ka šādās situācijās, lūdzu, uzrunājiet prokuratūru un tiesu, sanākam kopā un trīspusēji izdiskutējam, kāda tā situācija izveidojusies, kādi ir jūsu, kādi ‒ mūsu argumenti. Otrs, kas man kā juristam tajā visā nepatīk (vēl jo vairāk kā prokuroram), ‒ Advokatūras likums (un es nocitēšu) skaidri un gaiši pasaka: par juridiskās palīdzības sniegšanu nav atzīstama advokāta nelikumīga darbība klientu interesēs, kā arī darbība klienta nelikumīga nodarījuma veicināšanai. Tātad likums pasaka – šeit, advokāta kungs vai kundze, imunitāte beidzas, un šeit nav runa par neatkarību. Nez kāpēc advokāti tajās situācijās, kad advokāts tiek iesaistīts kriminālprocesā kā persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, šo pamatprincipu vispār aizmirst. Jo tiklīdz advokāts pats dara kaut ko nelikumīgu vai veicina klienta nelikumīgu darbību, viņš ir vienādā situācijā ar jebkuru cilvēku, kuram nav nekādas profesionālās neatkarības vai imunitātes. Tas ir ļoti būtisks jautājums, un, manuprāt, tas tiešām tiek aizmirsts un pazūd tajā ikdienā, tiklīdz kāds advokāts tiek iesaistīts [kādā procesā] un viņam ir tiesības uz aizstāvību.
Otra lieta, ko arī sadzirdu no advokātiem vai drīzāk nesadzirdu, ir tas, kas ir advokātu zvērestā, ko advokāts dod Augstākās tiesas priekšsēdētājam. Šeit ir tādi ļoti zīmīgi vārdi, kas, manuprāt, raksturo, ka advokatūra nav valsts valstī, ka tā būtu pilnīgi citā realitātē pastāvoša struktūra, kas ne ar ko nav saistīta, ne par ko neatbild un bauda tādu absolūtu neatkarību. Neviena neatkarība nav absolūta, arī prokuratūra ir tikpat neatkarīga kā advokatūra, bet mēs lieliski saprotam, ka mums pirmkārt ir atbildība pret valsti, mums ir jāstrādā valsts interesēs un jābūt uzticīgiem likumam. Un advokatūras zvērestā ir frāzes, kuras advokātiem vajadzētu atgādināt. Tātad: «Būt uzticīgs Latvijai. Izturēties ar cieņu pret tiesām un valsts varu. Nekaitēt valstij, godīgi pildīt pienākumus.» Manuprāt, atslēgas frāzes, kas izgaismo, cik tālu tad šī neatkarība ir. Protams, pamata uzdevums ir aizstāvēt klienta intereses, sniegt viņam kvalitatīvu juridisku palīdzību, bet tas nedrīkst nonākt pretrunā ar Satversmi, valsts pamatiem vai robežoties ar likumpārkāpumu. Tam jābūt godīgam, kvalitatīvam darbam aizstāvības interesēs. Bieži vien mēs varam runāt, ka šis zvērestā ierakstītais ir tikai vienreiz nolasīts Augstākās tiesas priekšsēdētājam un pazudis kaut kur advokātu darba ikdienā, un tas ir ļoti skumji, jo tas sagrauj visu tiesu varas darbību kā tādu, ka ir puses, kuras savstarpēji cieņpilni izpilda savas funkcijas un tiesnesis pieņem gala lēmumu, proti, spriež taisnīgu tiesu. Tas nevar būt ne personīgi vēršoties pret prokuroru vai advokātu, ne ar negodīgām metodēm panākot – šajā gadījumā, ja runājam par aizstāvību, klientam vēlamu rezultātu. Te jābūt godīgai, atklātai sacīkstei, kur tiesnesis tad izspriež, kuram bija taisnība.
Minējāt frāzi par advokatūras rindu sakopšanu. Saeimas Juridiskās komisijas sēdē pērn 9. decembrī tika skatīts jautājums par LZAP pieļauto iespējami ilgstošo Advokatūras likuma normu nepildīšanu attiecībā uz advokātu izslēgšanu saistībā ar notiesājošiem spriedumiem krimināllietās. Sēdē piedalījās arī Ģenerālprokuratūras pārstāve, kura norādīja, ka prokuratūrā varētu tikt uzsākta pārbaude par LZAP iespējamo likuma nepildīšanu. Vai prokuratūra ir uzsākusi vai plāno uzsākt pārbaudi par šo?
Varu šobrīd apstiprināt, ka Ģenerālprokuratūrā ir uzsākta pārbaude Prokuratūras likuma noteiktajā kārtībā. Viens no prokuratūras darbības veidiem ir prokurora pārbaude, un pārbaudes mērķis ir pārliecināties, vai likums ir vai nav ievērots un kāda ir šī notikuma attīstība. Proti, 2023. gadā Satversmes tiesā tika vērtēts LZAP pienākums uzraudzīt, lai zvērināta advokāta pienākumus pildītu personas, kuras atbilst likuma prasībām, un Satversmes tiesa secināja, ka LZAP nav pildījusi šo pienākumu atskaitīt no advokatūras personas, kuras nevar pildīt advokāta pienākumus, un šāda rīcība ir pretrunā ar sabiedrības un citu personu tiesību aizsardzības interesēm. Tas ir Satversmes tiesas spriedumā, kam ir likuma spēks. No 2023. gada – tātad jau trešais gads iet, kad joprojām valda tāds priekšstats, un arī Juridiskās komisijas vadītājs Andrejs Judins pauda, ka ir šāds signāls saņemts, ka Satversmes tiesas spriedums un tātad arī likuma prasības netiek pildītas joprojām. Prokuratūras pārbaudes mērķis ir pārliecināties, vai LZAP izpilda Advokatūras likuma prasības, kuras paredz divus variantus. Vienā gadījumā – ja advokātam piemērots aizdomās turētā vai apsūdzētā statuss kriminālprocesā, kas nav saistīts ar advokāta profesionālo darbību (piemēram, ceļu satiksmes noteikumu pārkāpums), tad šī norma nav kategoriska – LZAP var izvērtēt un var atstādināt. Savukārt tajos gadījumos, kad advokāts ir izdarījis tīšu noziedzīgu nodarījumu saistībā ar savu profesionālo pienākumu izpildi, tad ir jāatstādina – šeit LZAP vispār nav izvēles brīvības, tā ir kategoriska norma, ka jāatstādina, tiklīdz tiek saņemta informācija no procesa virzītāja. Un te nav runas par tiesas sprieduma stāšanos spēkā, kurā atzīta vaina.
Viņš netiek izslēgts, bet tiek atstādināts...
Jā, viņš tiek atstādināts. Šeit, protams, ļoti rūpīgi izmeklēšanas iestādēm, prokuratūrai jādomā arī par tādu īpašu mehānismu, lai izslēgtu gadījumus, kad pārsteidzīgi gan advokāts, gan citas amatpersonas tiek atstādinātas no pienākumu pildīšanas. Tas ir ļoti nopietns lēmums, kas ietekmē cilvēka dzīvi, karjeru, reputāciju. Tam jāpieiet nopietni, tas nevar būt tāpēc, ka kāds izmeklētājs kaut ko izdomā, ka advokāts kaut ko ir pārkāpis, un tādējādi viņš [advokāts] iegūst aizdomās turētās personas statusu. Šeit jādomā – es pat rosinātu ‒, ka šādi lēmumi tiek pieņemti ar prokurora lēmumu vai piekrišanu, tātad – lai būtu tāds kontroles, pārbaudes mehānisms. Bet pamatā šādās lietās prokurors arī iesaistās un sniedz savu vērtējumu, vai statuss ir vai nav pamatoti noteikts. Tātad šādos gadījumos LZAP ir jāatstādina [advokāts], un mūsu uzdevums pārbaudes ietvaros ir pārliecināties, vai LZAP šo likuma normu izpilda vai ne.
Kas notiks, ja konstatēsiet, ka neizpilda?
Prokuratūras likums paredz virkni reaģēšanas līdzekļu – prokurora brīdinājums, prokurora iesniegums, visticamāk, diez vai tas būtu kriminālprocesa uzsākšana, jo nesaredzu tādu noziedzīga nodarījuma sastāvu. Bet, ja šāds fakts apstiprināsies, tad prokuratūra lems par reaģēšanas pasākumiem.
Runājot par prokuroru ikdienas darbu, atļaušos pievērsties vienai konkrētai lietai, proti, Olainfarm reiderisma mēģinājuma krimināllietai, kas šobrīd jau nonākusi tiesā un kur uz apsūdzēto sola sēdušies pieci cilvēki. Šajā kontekstā apsūdzības uzturētājs – prokurors Māris Trušels ‒ sākotnēji apsūdzību nolēma uzrādīt tikai vienai personai, bet, kad viņa lēmums tika apstrīdēts, vēršoties pie augstāka statusa prokurora, lēmums tika mainīts un apsūdzības uzrādītas pārējām četrām personām, kuras tiek turētas aizdomās šajā kriminālprocesā. Tas, protams, nav nekas ārkārtējs, bet tomēr – vai šādā situācijā prokuroram nerodas diskomforts, ja sākotnēji viņam personīgi bijis cits viedoklis, bet tad to nācās mainīt?
Protams, šis jautājums ir ļoti būtisks gan no psiholoģijas, gan juridiskā skatupunkta, un šīs situācijas ir ļoti atšķirīgas. Pamatā tas ir saistīts ar prokurora neatkarību, patstāvību un pārliecību par savu lēmumu un rīcību. Tā ir normāla situācija, kad augstākstāvošs prokurors atceļ lēmumu, kuru viņš uzskata par nepamatotu (reti ir tā, ka lēmums ir nelikumīgs), parasti tā ir motivācijas, argumentācijas nepareizība, kas ir gan tiesas lēmumu atcelšanas pamatā, gan prokurora pieņemto lēmumu pamatā. Un šajā gadījumā ir ļoti svarīga paša prokurora pozīcija – vai viņš ieskata, ka viņam nav vairs pārliecības, proti, viņa lēmums tika atcelts, viņš neguva pārliecību no šī lēmuma par to, ka viņš iepriekš ir kļūdījies, nebija izpratis līdz galam. Šajā konkrētajā gadījumā – es vēl tajā laikā biju virsprokurors Rīgas tiesas apgabalā, kur Māris Trušels strādā, – absolūti nebija nekādu risku, viņš pieņēma virsprokurora argumentus, tie arī tika izdiskutēti, izrunāti, viņš guva pārliecību, ka viņš iepriekš bija pārsteidzīgi šo lēmumu pieņēmis, nevis ka viņš nebūtu kaut ko ievērojis. Tā ir normāla procesuāla hierarhija, ka augstāka amatpersona var dot norādījumus, izskaidrot, pārrunāt un tādējādi pamatot savu viedokli, ka tu esi kļūdījies, šo lēmumu pieņemot. Ja prokurors spēj pārkāpt pāri un gūst pārliecību – jā, viss ir kārtībā, es tagad sapratu un eju uz tiesu ‒, tad nav nekādu problēmu. Cita situācija, ja prokurors turas pie sava iepriekš pieņemtā viedokļa, ka viss bija pareizi, – tādos gadījumos pamatā ir prokurora nomaiņa, nedod tam pašam prokuroram pret savu pārliecību kaut ko darīt. Pirmkārt, tas ir cilvēcīgi ļoti sarežģīti, otrkārt, likums nepieļauj šādu situāciju – prokuroram kaut ko darīt pret savu pārliecību. Ja nav šīs pārliecības, tad tiek izraudzīts cits prokurors, kurš izvērtē, un ja viņš piekrīt amatā augstāka prokurora viedoklim, tad turpina īstenot prokurora funkcijas konkrētajā lietā.
Šīs pašas Olainfarm lietas ietvaros pērn novembrī tika piedzīvots bezprecedenta gadījums, kad tiesas namā pirms tiesas sēdes sākuma parādījās kāda persona, kura visiem tiesvedības dalībniekiem, arī žurnālistiem dalīja savdabīga satura dokumentu pakas, arī M. Trušelam tāda tika iedota. Prokurors par to vērsās policijā, kas jau paspējusi šo faktu izvērtēt un nav konstatējusi noziedzīga nodarījuma pazīmes. Bet kā jums šķiet – vai šāds notikums nebūtu vērtējums kā provokācija gan pret prokuroru, gan tiesu, gan visu tiesvedības procesu kopumā?
Es teikšu – ļoti nevēlamā virzienā attīstās visa tiesāšanās kultūra. Tas, kas notiek tiesas zālē un ārpus tās... Piekrītu – ja vien likums neierobežo, tiesas procesam ir jābūt atklātam, bet nekādā veidā tiesas procesa dalībnieki nedrīkst tikt kaut kādā veidā aizskarti, ietekmēti, provocēti gan pirms tiesas sēdēm, gan sēžu laikā. Arī filmēšanai – ja vēlas uzdot jautājums, tam ir jābūt korektā veidā, saskaņojot, izvēloties atbilstošu laiku, nevis, es atvainojos, bāžoties ar kameru, kur vajag un kur nevajag, un beigās sanāk, ka tas [tiesvedības] process ir žurnālistam, nevis procesa dalībniekiem. Man pašam ir bijusi situācija, kad ienāku tiesas zālē un prokurora vieta faktiski ir nokrāmēta ar kamerām, un man bez maz vai stūrītī kaut kur jāstāv. Piedošanu, bet tā ir tāda necieņas izrādīšana. Esmu piedalījies procesos dažādos Latvijas reģionos pie dažādiem tiesnešiem, un man ļoti patīk tiesneši, kas ievieš zālē kārtību un kur pati tiesneša ienākšana jau rada veselīgu bijību, cieņu, kur process iet savu gaitu, visi zina spēles noteikumus un arī klātesošie uzvedas cieņpilni pret tiesu, netraucē tiesai un neatļaujas nekādas šādas provokācijas, kaut kādas ienākšanas, iziešanas tiesas sēžu laikā vai kaut kādu murdoņu un diskusijas, vai neapmierinātību. Tiesas process prasa cieņu, un tas saistās gan ar atrašanos tiesas ēkā, gan tiesas procesā un attiecībā pret tiesas procesa dalībniekiem. Šobrīd vairs nav noslēpums, ka parādās tādi fenomeni kā huligānisms tiesas procesā, kur ir jau arī notiesātas personas, kad tiesnesis tiek pārtraukts, neatļauti tiek filmēts tiesas process, tā ir klaja bezkaunība, un šeit ir ļoti būtiski visai tiesu varai, advokātus ieskaitot, iestāties par demokrātiju un par kārtību tiesas zālē. Ļoti svarīgi ir, kā paši tiesneši spēj tikt ar to galā un nodrošināt, lai tiesas process nebūtu cirks, bet tiesas cienīgs process, kam blakus ir arī audzinošs raksturs, jo tiem, kas vēro šos procesus, jābūt priekšstatam, ka tu negribētu nonākt uz apsūdzēto sola. Neatkarīgi no soda un nodarījuma pašam procesam viens no tādiem blakus efektiem ir prevencija, tiesiskuma stiprināšana valstī. Un noteikti tādas situācijas, kad tiesas procesa laikā vai starplaikā tiek dalīti kaut kādi dokumenti, reklamētas grāmatas un vēl nezin kas, ir absolūti nepieņemamas, un pirmkārt tā ir necieņa pret tiesu.
Nākamajā tiesas sēdē novēroju, ka tās norises drošībai bija piesaistīti policisti. Šķiet, tas tomēr nav normāli, ka tiesnesim nākas piesaistīt papildu drošības resursus, lai novērstu iespējamas provokatīvas rīcības...
Protams, tā ir ārkārtēja situācija, kad tāda – es teiktu – bezkaunība sasniedz savu maksimumu, kad tiesnesis savā zālē vairs nejūtas drošs un pārliecināts, ka viņš spēs nodrošināt kārtību, un viņam vajag demonstrēt varu, pieaicinot policijas darbiniekus. Tas tiešām ir tāds bezprecedenta gadījums un demonstrē, ka tā ir problēma. Mums valstī aizvien aktuālāka kļūst problēma nodrošināt kārtību tiesas procesā. Tostarp šobrīd jau izskatīšanai tiesā ir nodots kriminālprocess saistībā ar draudiem tiesnesim un tiesneša ietekmēšanu. Tas, ko kādreiz nevarējām iedomāties, kļūst par realitāti, un tas, manuprāt, prasa visai tiesu varai mobilizēties, raudzīties, kā mēs varam atjaunot tiesu varas prestižu, cieņu pret tiesu, pret tiesas procesu un neļaut to pārvērst par teātri, cirku vai kādu citu izrādi, kurai nav vietas tiesas zālē.
Jau pieminētās dokumentu pakas kontekstā vēl jautājums – vai jūs pazīstat tādu personu kā Jānis Kiršblats, kurš, pēc Dienas rīcībā esošās informācijas, esot piedalījies minēto dokumentu gatavošanā un apgalvojis, ka viņš esot ar jums labi pazīstams?
Es nenoliedzu, Jānis Kiršblats bija mans kursabiedrs Policijas akadēmijā, mēs kopā kādu laiku studējām. Bet pēc Policijas akadēmijas ne mūsu personiskās, ne profesionālās gaitas nekādā veidā nav krustojušās. Ja es pareizi atminos, pirms vairākiem gadiem Jānis Kiršblats vēl ar kādu kolēģi kā Olainfarm pārstāvji bija atnākuši uz pieņemšanu pie manis kā Rīgas tiesas apgabala virsprokurora, kur viņi izklāstīja savu pozīciju kā pārstāvji kriminālprocesā. Šī tikšanās bija pietiekami korekta, es viņus uzklausīju, un ar to arī mūsu sadarbība ir beigusies. Mums nav nekādu – ne ikdienas, ne personisku, ne profesionālu ‒ kontaktu, vēl jo vairāk kaut kādu dokumentu vai publikāciju kontekstā.
Tā ir tāda plātīšanās...
Tā ir plātīšanās, ko diemžēl daudzi izmanto, un tas ir piederīgi cilvēkiem, kuri uzskata – ja kādreiz mēs esam kaut kur vienā klasē mācījušies vai kopā studējuši, vai kādas radniecības saites, tad tūliņ var atsaukties uz pazīšanos. Man nav nekāda kontakta ar šo cilvēku, un mani tas arī absolūti nekādā mērā neietekmētu objektīvi pieņemt lēmumu vai lemt par konkrēto rīcību kriminālprocesā vai jebkurā lietā.
Noslēdzot – kā jūs kopumā skatāties uz Latvijas tieslietu sistēmu, cik mēs kā sabiedrība kopumā un katrs kā indivīds varam justies droši, varam paļauties, ka tomēr tiesībsargājošā sistēma ir taisnīga un nevar tā būt, ka pret tevi var safabricēt lietu tikai tāpēc, ka tu kādam nepatīc.
Noteikti varu teikt kā ģenerālprokurors, ka sabiedrība var justies droša un pārliecināta par to, ka prokuratūra strādā godīgi, ka prokurori sev uzticētos pienākumus veic godprātīgi, atbildīgi un profesionāli. Nekad nevar izvairīties no kļūdām lēmumos vai rīcībā, jo nekļūdās tas, kurš neko nedara. Bet tomēr tas pamats prokuratūrai ir uzraudzīt likuma ievērošanu un to sākt ar sevi. Es kategoriski noraidu jebkādus viedokļus vai publiskajā telpā izskanējušos paziņojumus par kaut kādām provokācijām, safabricētām vai pasūtījuma lietām, vai izrēķināšanos politisku vai citu iemeslu dēļ. Es nekad savā profesionālajā darbībā neesmu pēc šādiem negodīgiem principiem strādājis un nepieļaušu arī, ka prokuratūrā kāds kaut ko tādu dara. Ja šādi gadījumi tiks konstatēti, tad šādi procesi netiks formāli virzīti tālāk, bet gan savlaicīgi tiks izbeigti, un mūsu pienākums ir rūpēties, lai viss notiktu godīgi un taisnīgi. Un uz to es aicināšu arī pārējās tiesu varas amatpersonas – tiesnešus, advokātus – strādāt maksimāli godīgi un kopīgi vairot sabiedrības uzticēšanos, jo, manuprāt, tas ir mūsu kopdarbs. Tas nav atkarīgs tikai no prokurora, tiesneša vai advokāta. Visam kopumā ir jārada priekšstats un cieņa pret to, ka mēs dzīvojam tiesiskā valstī, tiesas spriež tiesu, prokurors izpilda savu apsūdzības funkciju, advokāts – aizstāvības funkciju, un kopēji tas bauda cieņu, autoritāti un ticību, ka tiesiskums ir mūsu valsts neatņemama sastāvdaļa. Līdz ar to arī noteikti es esmu ļoti neiecietīgs (kā jau esmu to teicis) un nepieļauju kaut kādu nolaidību, paviršu, formālu attieksmi pret saviem darba pienākumiem. Pats esmu prasīgs pret sevi un nepieļauju nekādas atkāpes, līdz ar to es arī prasu no sev padotajiem prokuroriem, darbiniekiem strādāt godīgi, atbildīgi.
Vai jūs varat pilnīgi noteikti dot vēstījumu ikvienam, ka jūs neesat ne sarunājams, ne ietekmējams jebkādā veidā?
Pilnīgi noteikti ‒ to es varu apzvērēt sabiedrības priekšā, ka es nekad neesmu bijis un nebūšu ietekmējams, pakļaujams kaut kādām politiskām spēlēm, iegribām vai kādu konkrētu cilvēku lobijiem vai interesēm. Man arī tāda slava ir vēsturiski, kas interesējas par mani, – nav vērts pie manis nākt. Es būšu ieinteresēts un atbalstīšu tad, ja kādam ir nodarīts pāri nepamatoti, ja kāds ir iesaistīts kriminālprocesā pilnīgi nepamatoti un ir pilnīgi pārliecināts par savu taisnību, – es nekad neignorēju tādas situācijas. Protams, ne viss nonāk uz mana darba galda, un ne par visu es esmu informēts, bet mēs strādāsim, lai šī informācijas aprite būtu kvalitatīvāka, lai var maksimāli izķert gadījumus, kas prasa prokurora iesaisti. Bet pilnīgi noteikti – ar mani nevar sarunāt neko nelikumīgu, negodīgu. Es vienmēr esmu iestājies tikai par taisnīgumu un savus amata pienākumus veicis godprātīgi. Līdz ar to nav jēgas vispār mani uzmeklēt vai censties caur kaut kādiem paziņām, kursabiedriem sakārtot kaut kādas savas lietas. Viss ir atbilstoši likumam un sirdsapziņai.