Gatava darbam. Intervija ar Aļonu Ostapenko

Sezona tika aizvadīta kā pa kalniem. Kā kopumā to vērtē?

Sākumā iepriekšējās sezonas laikā gūtās traumas dēļ bija grūti, bet beigas izvērtās veiksmīgas. Neskatoties ne uz ko, uz pēdējiem diviem turnīriem devos ar domu uzvarēt. Kad tiku finālā Lincā, biju ļoti priecīga, bet pirms Luksemburgas teicu trenerei, ka būtu lieliski sezonu noslēgt ar titulu, kas arī izdevās.

Vai nebija tā, ka pirms pāris pēdējiem turnīriem vēlējies, lai sezona noslēgtos pēc iespējas ātrāk?

Pēc uzvaras Luksemburgā zvanīju mammai un teicu, ka nevēlos atpūsties, bet gribu turpināt sezonu, jo beidzot biju noķērusi sajūtu, ka spēlēju atbrīvoti un viss izdodas. Pirms tam ļoti daudz domāju par to, ka obligāti jāuzvar, jākrāj daudz reitinga punktu, kas reizēm traucēja.

Kā šajā rudenī pavadi laiku?

Apmeklēju sporta deju nodarbības, atsāku mācīties spāņu valodu un mazliet patrenējos sporta zālē. Nav tā, ka neko nedarītu. Daudz brīvā laika pavadīju kopā ar draugiem un ģimeni, arī sunīti Džuljetu. Tāpat izmantoju iespēju kārtīgi izgulēties, jo beidzot nav režīma, kad agri jābūt gatavai trenēties.

Vai tagad centies vairāk skatīties, kurus publiskos pasākumus apmeklēt un cik daudz interviju sniegt? Iepriekš tevi varēja redzēt teju visur, bet šogad medijos un dažādos pasākumos esi mazāk manāma.

Tas vairāk saistāms ar pieejamo brīvo laiku, jo nevar vieniem piekrist, bet citiem atteikt – tā kāds var apvainoties, un būs nepatīkamas situācijas. Ja man ir laiks, cenšos to izmantot lietderīgi un laikus saplānot. Neatsaku, ja man ir iespēja veltīt laiku.

Cik daudz dažādu pasākumu rīkotāju tevi aicina pie viņiem, un cik liela ir mediju interese?

Patiesību sakot, interese ir liela. Vairāki pasākumu rīkotāji vēlējās, lai pie viņiem aizeju. Biju uz pasākumu Sporto visa klase, kas bija ļoti interesanti – pavadīju laiku kopā ar bērniem. Tas bija ļoti jauks pasākums un labi, ka Latvijā tādi tiek rīkoti. Tādus noteikti vajadzētu vairāk! Protams, mediji zvana daudz – aicina uz intervijām un raidījumiem. Uz visu lūgumiem nevaru atsaukties, jo vēlos savās pāris brīvajās nedēļās nedaudz atslēgties no tenisa un par to nedomāt. Laiks paiet ļoti ātri. Starpsezonā man ir nepilns mēnesis atpūtai un septiņas nedēļas treniņiem, kuru laikā jāpaspēj sagatavoties. Pirmās divas treniņu nedēļas tiek veltītas tikai fiziskajai sagatavotībai, un trenējos divas reizes dienā, bet pēc tam jau nāk klāt arī tenisa treniņi.

Pievērsīsimies sportiskajam aspektam. Vēl 2018. gadā iedzīvojies savainojumā. Pastāsti, lūdzu, sīkāk, kas tieši tā bija par traumu un kādas neērtības tā tev radīja?

Problēmas sākās pēc US Open turnīra. Biju atbraukusi uz Latviju, un vienā no treniņiem treneris gribēja, lai samainu raketei stīgas pret daudz cietākām. Paspēlēju ar tām aptuveni 20 minūtes un sajutu, ka man nedaudz sāk sāpēt roka. Sākumā domāju, ka nav nekā īpaša un sāpes ir no tā, ka neesmu pieradusi spēlēt ar tik cietām stīgām. Pagāja vairākas dienas, bet izmaiņu nebija. Aizgāju pie ārsta, kurš pateica, ka rokā ir tūska. Lietoju pretsāpju līdzekļus un devos uz turnīru Seulā. It kā jutos labāk, bet pēc tam Ķīnā situācija ievērojami pasliktinājās. Sāpes bija tik lielas, ka vairs nevarēju pat rokā paņemt tējas krūzi. Noslēdzu Āzijas tūri un atgriezos Latvijā. Biju iekļuvusi otrajā spēcīgākajā sezonas noslēguma turnīrā, bet tieši šīs traumas dēļ atteicos no dalības. Uztaisīju magnētisko rezonansi, kur man paziņoja, ka visas rokas cīpslas ir iekaisušas un sakrājies šķidrums. Konsultējos ar vairākiem speciālistiem, kuriem savstarpēji atšķīrās viedoklis par diagnozi. Bija grūti pieņemt lēmumu, kā šajā situācijā rīkoties, jo visiem redzējums, kā risināt problēmu, atšķīrās. Tas man lika bez tenisa pavadīt trīs mēnešus.

Iepriekš domāju – atgriezīšos mājās, atpūtīšos un tad kārtīgi trenēšos, lai varu labi sagatavoties sezonai. Tomēr sanāca tā, ka trenēties sāku vien nedēļu pirms sākuma. Loģiski, ka uz pirmo turnīru ierados nesagatavojusies. Tālāk zaudēju vienu spēli, otru un trešo, kas noveda pie pārliecības zuduma. Tāpēc arī sezona tāda izvērtās – pāris spēles varēju nospēlēt labi, bet tad vairāki zaudējumi. Viss izvērtās kā braucot pa amerikāņu kalniņiem. Jau gadu mijā jutu, ka varētu būt problēmas. Kad man iespricēja rokā blokādi, divas nedēļas vispār pat nevarēju kustināt roku un apzinājos, ka man vienkārši fiziski nepietiks laika pienācīgi sagatavoties, tomēr nebija variantu – bija jādodas uz turnīriem un jāspēlē.

Aizvadītajā sezonā divas uzvaras pēc kārtas pirmo reizi izcīnīji brīdī, kad bija pagājuši jau trīs mēneši. Bija labas spēles, labi seti, bet uzvaras nenāca. Cik grūti tev to bija uzņemt tieši psiholoģiskā ziņā?

Īstenībā treniņos man gāja labi. Sparingoju ar patiešām augsta līmeņa spēlētājām, mēdzām uzspēlēt arī ar rezultātu un sanāca viņas uzveikt. Tomēr, kad bija jādodas laukumā oficiālā spēlē, jutu, ka man pietrūkst pārliecības par saviem spēkiem. Treniņos viss bija labi, bet nespēju to pārnest uz spēlēm. Čārlstonas turnīrā, kad guvu šīs divas uzvaras, likās jau, ka tūlīt viss aizies un tas ir tikai laika jautājums, līdz uzņemšu formu. Tur trešajā kārtā zaudēju Medisonai Kīsai, kura pēc tam triumfēja visā turnīrā. Grūti pateikt, kā viss būtu izvērties, ja nebūtu jāspēlē tieši pret Kīsu, jo viņa tiešām tobrīd bija labā formā.

Saprotams, ka pirmā atgriešanās French Open turnīrā pēc triumfa bija psiholoģiski grūta, bet arī šogad tev tur neizdevās pārvarēt pat pirmo kārtu.

Izloze nebija tā veiksmīgākā. Bija jāspēlē pret divkārtējo Grand Slam čempioni Viktoriju Azarenku. Zināju, ka būs grūti, man bija iespējas uzvarēt, bet atkal pietrūka pārliecības. To spēli zaudēju psiholoģiski, jo kortā neizskatījos slikti.

Tev vēl aizvien atgriezties Parīzē ir īpaši?

Protams, ir patīkami tur spēlēt, bet vienlaikus arī grūti, jo iekšā sēž tas, ka vienreiz jau esmu uzvarējusi. Gribas to atkārtot, parādīt labāko sniegumu, tāpēc psiholoģiski aizvien ir ļoti grūti.