Tāpat mormoņu misionāres "pārbaudošā" filma Ķeceris/Heretic (2024) ar izcilu Hjū Grāntu reliģiju vēstures dīvānu eksperta un ticības spēka "lauzēja" lomā. Pat ar Oskara uzmanību apveltītā Substance/The Substance (2024) ar Demiju Moru ļāva plastmasas leļļu mājas krāsās saskatīt televīzijas industriju kā šauru, vīrieša skatiena kontrolētu "kultu".
Par kulta robežām atgādina arī šausmu satīra Opuss/Opus (2025), kuru radījusi pēdējās desmitgades kino gaumes diktātu veidojošā neatkarīgā ASV kinostudija A24. Režisora Marka Entonija Grīna debijas darbs Opuss atver priekškaru kulta idejai no popkultūras prizmas, proti, aktieris Džons Malkovičs atveido 90. gadu popmūzikas zvaigzni Alfredu Moreti, kas rīko mūzikas klausīšanās seansu, atzīmējot jaunā albuma laidienu. Malkovičam ierastais ekrāna ekscentriskums, ar kuru viņš sadzīvo, izpleš un kalibrē neiedomājamākajos veidos, šajā darbā padarīts par atsevišķu tēlu. Viņš apdzīvo vientuļu kompleksu nekurienē, kļūstot par Kanjes Vesta līdzinieku un meditējot pie tāda kā sintezatora baroka, kuru filmai veidojuši klasiķi Nīls Rodžerss un The-Dream. Jāteic, Opusa lielākā kvalitāte ir Malkoviča performance, lai gan filmas gaitā tā iegūst pašmērķīgu iespaidu.
Paplānā scenārija atskaites punkts ir jauna, nenovērtēta žurnāliste Ariela (aktrise Ajo Edebiri no seriāla Lācis/The Bear (2022–)), kura ir viena starp sešiem aicinātajiem Moreti jaunā albuma viesiem. Arī viņas attiecības ar redaktoru Stenu, kuru atveido cita kulta seriāla Baltais lotoss/The White Lotus (2021–) virtuozais aktieris Marijs Bārtlets, uzrāda industrijas "maizes, sviesta un mušu" loģiku: skandāli un dīvainības ir nepieciešami katru dienu, jo īpaši tavai karjerai. Ariela drīz vien atskārš, ka prezentācija nav vis par mūziku un atrašanos slavai neticami tuvu, bet par… kultismu – Moreti savus sekotājus dēvē par "līmeņotājiem", visiem valkājot identiskas drānas un stereotipiski piedāvājot antisociālu, lojālu uzvedību. Kā ierasts vienas telpas šausmu kino darbos, te iezogas arī mistērija un norit slepkavības, skatītāju arvien mazāk pārsteidzot ar notikumu attīstību.
Ar to arī īsrecenziju par autorkino un žanra konvenciju labās prakses sološo Opusu varētu noslēgt – veidots glancētā estētikā, tas mazāk nodarbojas ar ekspluatāciju kā pirms pāris gadiem iznākušais Elks/The Idol (2022), tomēr tik shematisks šausmu žanra darbs liek nopūsties. Jo īpaši par filmas finālu ar komentāru par nozares baušļiem, kas paredzamā veidā atklāj to, ko skatītājs jau sen ir sapratis un zinājis. Vismaz redzams, ka Malkovičs izbauda "tēla izrādes", kas organiski ieguļas aktiera lomu pūrā, – viņš bauda iespēju "būt Džonam Malkovičam".
Kino izlase
GADALAIKI. VERMILJO/VERMIGLIO (2024) ★★★★
Pērn itāļu režisores Mauras Delpero gleznieciskais darbs godalgots ar žūrijas balvu Venēcijas kinofestivālā un kļuvis par vienu no aktuālākajiem darbiem balvu sezonā. Filmas temps un plūdums, spēcīgā, atjautīgā režija un stāsts par jaunlaulāto dzīvi Itālijas Alpos ir uzmanību sagrābjošs un ar izteiktu, paliekošu pēcgaršu.
TELMAS IDEĀLĀ DZIMENĪTE (2025) ★★★★
Pēc Ginta Zilbaloža Straumes (filma vēl apdzīvo kinoteātrus) uz ekrāniem nonākusi jaunākā Latvijas animācijas pilnmetrāža par pingvīnu meiteni dzimšanas dienas priekšvakarā. Reiņa Kalnaeļļa (Joka pēc alfabēts (2015) u. c.) jaunākais darbs ir viņa veiksmīgākais režijas veikums – ar pāris dramaturģijas un muzikālajām iebildēm –, tomēr tas rada estētiski vienotas, dzīvas pasaules iespaidu.
OPERĀCIJA BLACK BAG/BLACK BAG (2025) Vēl nav redzēta.
Amerikānim Stīvenam Soderbergam ir neticami ražīga sistēmas autora reputācija (Sekss, meli un video/Sex, Lies, and Videotape (1999), Oušena bandas triloģija (2001–2007)), taču viņa pēdējās desmitgades filmas vairāk pārsteidz ar žanru izvēlēm, mazāk – ar kvalitāti. Jāseko līdzi un jāredz, kā šoreiz, viņam izvēloties spiegu trillera žanru, uz ekrāna satiekas Maikls Fasbenders, Keita Blanšeta un daudzi citi lieliski aktieri.