Latvijas kinoteātros no 14. janvāra būs skatāma režisora Dāvja Sīmaņa dokumentālā filma Frankenšteins 2.0 – tajā absurdā un aizraujošā ceļojumā varēs sastapt zinātniekus, tehnoloģiju pionierus un pašpasludinātus nemirstības praviešus ASV, Krievijā un Eiropā. Pievēršoties mūsdienu sabiedrības apsēstībai ar nemirstību, šis kinodarbs meklē atbildi uz jautājumu – vai nāve patiešām drīz vairs nebūs mūsu problēma.
"Sākot filmu, gribēju tikai noskaidrot, vai ir iespējams nodzīvot mazliet ilgāk. Bet tad viss kļuva dīvaini. Zinātnieki Jeilā atdzīvina cūkas, cilvēki implantē mikroshēmas smadzenēs, biohakeri dalās ar mūžīgās jaunības padomiem. Cilvēce jau dzīvo transhumānisma laikmetā, bet es, šķiet, esmu tas, kurš atpaliek," stāsta Dāvis Sīmanis. Filma Frankenšteins 2.0, kuras starptautiskais nosaukums ir Death of Death, pasaules pirmizrādi piedzīvoja Jihlavas Starptautiskajā dokumentālo filmu festivālā Čehijā. Dāvja Sīmaņa iepriekšējo kinodarbu vidū ir Escaping Riga (2014), Mūris (2018), Gads pirms kara (2021), Marijas klusums (2024) un citi – tie apvieno dokumentālo un mākslas kino ar poētisku un filozofisku skatījumu.
Jūsu dokumentālās filmas Frankenšteins 2.0 pasaules pirmizrāde notika Jihlavas Starptautiskajā dokumentālo filmu festivālā Čehijā, kurā piedalījās arī Antras Cilinskas un Annas Vidulejas kopdarbs Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks (2024). Vai pagātnes fons palīdz tikt ievērotam mūsdienās?
Domāju, ka pagātnes fons palīdz domāt par dokumentālo kino un filmu veidošanā atsaukties arī uz Rīgas poētiskā dokumentālā kino tradīcijas pamatprincipiem, taču piedalīšanās festivālos ir jāizcīna pašam ar katru savu nākamo darbu, turklāt tiem, kuri darbojas gan dokumentālajā, gan spēles kino nākas nostiprināt savas pozīcijas divās frontēs. Man ir palaimējies ar savām filmām piedalīties turpat visos nozīmīgākajos dokumentālā kino festivālos, taču jaunajiem kinoveidotājiem ir sarežģīti, jo tiek vērtēta ne tikai darba kvalitāte, bet pastāv arī dažādi ārēji nosacījumi – pazīšanās, iepriekšējā redzamība utt. Pašlaik sacensība par iekļūšanu festivālos ir gandrīz vai titāniska, jo katru gadu savstarpēji konkurē daudzi tūkstoši darbu, bet vietas ir tik, cik ir.
Ko jaunajiem kinoveidotājiem šajā situācijā darīt?
Mēs Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālajā filmu skolā bieži vien tieši par to runājam. Pirmkārt, vajag atrast savu balsi, kas nozīmē domāt par dokumentālā kino formu, lai tā būtu atšķirīga un pārsteigtu ar izmantotajiem paņēmieniem. Otrkārt, dokumentālajā kino atšķirībā no spēlfilmas, kurā izdomātā pasaule pieļauj fantāzijas paplašinājumu, tev ir jāpieķeras reāliem cilvēkiem, notikumiem vai parādībām un paralēli jaunai un oriģinālai izteiksmei ir jāatklāj tādas tēmas, kuras skatītājus pārsteidz kā neredzama pasaule tiem apkārt. Ja jaunie autori spēj apvienot šos divus aspektus, viņi agri vai vēlu tiks pamanīti. Nereti mēs iesprūstam tajā naratīvā, ka mēs stāstām tikai latviešu stāstus, bet mēs esam daļa no milzīgas sistēmas, tāpēc likumsakarīgi būtu tos meklēt arī ārpus Latvijas, jo tas tikai parādītu, ka iespējams transgresēt robežas un ka filmu veidotāji var stāvēt tām pāri.
.png)
Filma Frankenšteins 2.0 veidota kā reakcija uz mūsdienu sabiedrības apsēstību ar nemirstību. Šo darbu režisors Dāvis Sīmanis radījis kopā ar scenārija līdzautoru Uldi Tīronu un operatoru Andreju Rudzātu. Filma ir Latvijas un Čehijas kopražojums. Publicitātes foto
Vai tas nav saistīts ar finansējumu?
Tas ir ambīciju, nevis finansējuma jautājums, jo tu vari rast dažādus risinājumus – strādāt mazā filmēšanas grupā vai kādā negaidītā formātā, kādu pieļauj ierobežotais budžets.
Vai katrai savai nākamajai filmai cenšaties atrast jaunu izteiksmi?
Savās dokumentālajās filmās es redzu pēctecību ar iepriekš izmantotiem paņēmieniem, bet katru reizi tiem ir jauna dimensija, piemēram, pēdējos darbos esmu izmantojis aizkadra balsi. Visticamāk, savās nākamajās filmās es to nedarīšu, jo šī personīgā esejistiskā pieeja prasa milzīgu emocionālo iesaistīšanos, kas atsevišķu tēmu kontekstā nemaz nav nepieciešama. Es absorbēju dažādus paņēmienus un pēc tam atkal cenšos tos pazaudēt.
Dokumentālās filmas Frankenšteins 2.0 pirmsākumi ir meklējami pandēmijas laikā. Vai jūs varētu vairāk pastāstīt par šī darba idejas rašanos?
Šajā gadījumā sakrita vairākas lietas. Mani četrdesmit gadi, bērna piedzimšana un pandēmijas sākums. Atceros, ka tieši tepat pretī Kultūras akadēmijai esošajā Dzemdību namā skatījos pa logu, cilvēki gāja uz Jaunā Rīgas teātra izrādi un pēc dažām dienām sākās lokdauns. Viss tika aiztaisīts ciet. Es ļoti spilgti izjutu šo paaudžu maiņu un līdz ar to arī savu galīgumu, ko pandēmijas atsvešinātība un apjausma, ka pasaule nav spējīga tikt galā ar šo globālo kataklizmu, vēl vairāk saasināja, un jau pēc tam papildu nospiedumu atstāja Krievijas iebrukums Ukrainā, kad ilgdzīvošanas koncepts sāka šķist tik absurds iepretim karam, kurā tiek nogalināti tūkstošiem nevainīgu, bieži vien jaunu cilvēku. Arī šajā filmā parādās Krievijas konteksts, jo tieši padomju Krievijā agrīnie boļševiki bija vieni no pirmajiem, kuri sāka sapņot par ievērojamu dzīves pagarināšanu vai cilvēku atdzīvināšanu, iespaidojoties no filozofa Nikolaja Fjodorova idejām, un arī pašreizējā Krievijas režīma vadītājs ir ārkārtīgi norūpējies par šo jautājumu. Tas tikai pierāda, ka jebkura tēma tā vai citādi ir saistīta ar varu un politiku.
Vai šie globālie notikumi ietekmēja filmas veidošanu? Vai sākotnējā ideja kaut kā transformējās?
Protams, ietekmēja, jo pandēmijas laikā bija ierobežota ceļošana un pēc kara sākuma bija jāpārtrauc filmēšana Krievijā, bet pati ideja par to, ka šī filma ir par nemirstības vai vismaz radikāliem dzīves pagarināšanas meklējumiem, nekur nepazuda, taču mainījās mana pozīcija. Sākumā es uzstājos kā sarkastisks skeptiķis, kas mazliet iesmej par šīm idejām, bet šobrīd varu apliecināt, ka pilnīgi citādi skatos uz tām. Bieži vien mēs redzam cilvēkus, kuri pārstāv kādu pārliecību, un domājam par viņiem kā par dīvainīšiem, bet laika gaitā saprotam, ka cilvēces progress ir bijis iespējams, pateicoties tieši viņiem, nevis tam, ka visi dzīvojuši totālā piesardzībā un ne par ko nav sapņojuši. Iespējams, mūsu varoņu vidū ir jaunie ņūtoni, koperniki vai jebkurš cits, kas ar savām idejām izraisīs globālas zinātnisko tektonisko plātņu kustības.
Vai ir mainījusies attieksme pret zinātni vai arī transhumānisma idejām?
Gan pret zinātni, gan pret ilgdzīvošanu, gan arī pret mūsu atrašanos šajā pasaulē un potenciālā dzīves pagarinājuma ietekmi uz to, jo parādās daudz refleksiju par nāves kā dzīves robežas vai galapunkta lietderību un daudzi cienījami domātāji uzskata, ka tas ir cilvēkam nepieciešamais koncentrējošais spēks.
Lai mēs rosītos šajā dzīvē?
Tā ir kā filmai montāža. Ja mēs saliktu kopā visu četrdesmit piecdesmit stundu ilgo uzfilmēto materiālu, tā būtu garlaicīga, amorfa audiovizuāla līnija, bet montāža filmu nosprindzina. Tā iezīmē robežas, kad tā sākas un kad beidzas, un liek parādīties filmā pašiem jaudīgākajiem kadriem un situācijām. Šeit rodas jautājums, vai mēs to aptveram vai tieši otrādi – cenšamies izmisīgi bloķēt domu par nāvi. Ja mēs to darām, nekāda mūsu dzīves koncentrēšana nevar notikt, tāpēc paralēli cieņai pret zinātnes attīstību un transhumānisma principiem, kas mēģina ne tikai pagarināt dzīvi, bet arī uzlabot tās kvalitāti, šīs filmas veidošana bija iespēja reflektēt par sevi un par to, vai es spēju savu dzīvi izdzīvot pilnvērtīgi.
Filmas pieteikumā rakstīts, ka tās intonācija saskan ar domu, ko Gēte 1824. gadā izteicis Ekermanim: "Nodarboties ar nemirstības idejām ir tādu cilvēku privilēģija, kam nav ko darīt. Bet spējīgs cilvēks, kurš jau šeit domā par kaut ko pienācīgu un tādēļ katru dienu cenšas, cīnās un darbojas, atstāj nākotnes pasauli mierā un ir aktīvs un noderīgs šajā."
Interesanti, ka šajā citātā par aktīvajiem, veiksmīgajiem un panākumiem bagātajiem cilvēkiem, kuri visu laiku ir dzīves virpulī un kuriem nav laika reflektēt par dzīves pagarināšanu vai nemirstību, Gēte ir saglabājis spēju domāt par sava laika ierobežotību.
Režisora Mārča Lāča vampīrfilmā Mūžības skartie (2025) ir tieši šāds Gētes piesauktais varonis, kurš dzīvo nelielā treilerā, audzē vēderu un klausās raidierakstus par nemirstību.
Jā, mēs varam viegli iedomāties šādu cilvēku, kurš saņem nemirstības dāvanu, lēnām apaug ar sūnām un galu galā izdara un piedzīvo mazāk nekā daudzi no tiem, kas aizgājuši jauni.
Kā notika jūsu filmas varoņu izvēle? Kā jūs pie viņiem nonācāt?
Ceļš līdz viņiem bija sarežģīts, bet arī aizraujošs, jo skaidrs, ka mēs nenonācām pie viņiem visiem uzreiz. Vieni mūs aizveda pie nākamajiem, un lēnām mēs virzījāmies uz priekšu, atklājot jaunus personāžus un stāstus. Tā bija aktīva komunikācija, lai sarunātu katru nākamo varoni, bet filmas īstenošana ir pierādījums, ka nekas nav neizdarāms un ka mēs netiekam uzskatīti par mazajiem cilvēkiem, kuri nevar piekļūt resursam, kas būtu vērtīgs. Mēs esam tikušies ar nozīmīgākajiem transhumānisma ideju paudējiem, no kuriem daļa ir ieguldījuši milzīgu enerģiju pētniecībā un ir vieni no vissvarīgākajiem jomas pārstāvjiem.
Cik pseidozinātne ir nošķirta no zinātnes šajā ilgdzīvošanas un nemirstības tēmas kontekstā?
Patiesībā tās nemaz nav tik nošķirtas. No vienas puses, ir krionika un biohakeru kustība, kuras dalībnieki meklē fantasmagoriskus un ikdienas risinājumus, kā padarīt savu dzīvi veselīgāku. No otras puses, ir mākslīgā intelekta pētniecība, robotikas attīstība un medicīnas atklājumi, bet tieši fantasti un futurologi ir bijuši tie, kas ir iedvesmojuši zinātniekus uz noteiktu rīcību.
Sapņot.
Sapņot un paraudzīties tālāk. Tas ir abpusējs process, piemēram, ilgdzīvošanas kustības pārstāvji pauž, ka Ozempic vai tamlīdzīgas zāles, kas sākotnēji tika radītas diabēta ārstēšanai un vēlāk tika izmantotas kā svara zaudēšanas līdzeklis, turpmākās attīstības rezultātā un pēc negatīvo blakusefektu novēršanas varētu kļūt par medikamentu, kas paildzinātu cilvēka dzīvi vidēji par desmit gadiem.
Viens no animācijas seriāla Dienvidparks varoņiem teica: "Rich people get Ozempic, poor people get body positivity." Bagātajiem – Ozempic, nabadzīgajiem – ķermeņa pozitīvisms.
Uz to norādījis arī pazīstamais zinātnieks Juvāls Noa Harari, kurš brīdināja, ka sasniegumi medicīnā tieši ilgdzīvošanas kontekstā varētu radīt vēl ievērojamāku nošķirtību starp bagātajiem un nabadzīgajiem, kuri neko tādu nevarēs atļauties, un līdz ar to veidosies papildu spriedze starp šīm grupām.
Atgriežoties pie sapņotājiem – Žils Verns savās grāmatās ir aprakstījis daudzus nākotnes atklājumus.
Jā, to var saukt par Žila Verna vai Harija Potera efektu, ka grāmatās ierakstītie zinātnes sasniegumi vai burvju pasaules rīki sāk īstenoties reālajā dzīvē, tāpēc es saku, ka man pakāpeniski veidojās cieņa pret šīm ilgdzīvošanas tēmām un sākotnējās ironijas vietā parādījās doma, ka ironiskāk un kritiskāk vajadzētu paskatīties pašam uz sevi, nevis uz citiem.
Taču filmas reklāmas rullītī netrūkst ironijas.
Jebkura filma par ilgdzīvošanu ir filma par nāvi, bet mēs negribējām skatītājos izraisīt negatīvas emocijas, un tāpēc filmas tonalitātē ir mazliet nenopietnības. Tajā ir komiskas un absurdas ainas, bet tas neizslēdz būtisku jautājumu uzdošanu. Filmas uzdevums nav konfrontēt skatītāju, filmas uzdevums ir iedot pamatu pārdomām par vairākām tematiskajām zonām – par ilgdzīvošanu, par zinātnes attīstību, par risināmajām problēmām, par savu galīgumu un par to, ka varbūt vajag vairāk izdarīt, vairāk piedzīvot, vairāk izbaudīt un vispār vairāk intensificēt savu dzīvi.
Iedziļinoties tēmā, vai jūs bijāt pārsteigts par zinātnes attīstību šajā sfērā? Varbūt tieši otrādi?
Kompānijas Microsoft dibinātājs Bils Geitss ir teicis, ka cilvēki mēdz pārvērtēt pārmaiņas, kas var notikt divu gadu laikā, bet viņi nekad nenovērtē pārmaiņas, kas var notikt desmit gadu laikā, ka cilvēki cer uz tūlītēju revolūciju, bet neredz, ka tā jau notiek. Es domāju, ka mēs pilnīgi noteikti dzīvojam zinātniski revolucionārā laikā, kad satiekas vairākas lietas – jau iepriekš pieminētais mākslīgais intelekts, robotika un medicīna –, bet nebūs tā, ka mēs vienu dienu pamodīsimies un dzīvosim stipri ilgāk. Tas pakāpeniski ienāks mūsu ikdienā.
Pavisam nesen izlasīju frāzi, ka cilvēki izmanto mākslīgo intelektu līdzīgi kā Google, bet varētu to izmantot daudz plašāk savā ikdienā.
Tas pat nav svarīgi, jo, pārfrāzējot vienu no mūsu filmas varoņiem, vajag mazgāt rokas tur, kur tas ir paredzēts, – tajā nozīmē, ka visiem nav jākļūst par radītājiem vai pētniekiem un katrs var izmantot mākslīgo intelektu pēc savas izpratnes un vajadzībām, tāpat kā zinātne to izmanto pēc savējām un tās sasniegumi atstāj iespaidu uz mūsu dzīvi vai veselību. Diemžēl tehnoloģijas atbalsta arī ļaunuma izpausmes, konkrēti – karu. Tas, ka vēl joprojām karš var būt realitāte un ka tas nav anahronisms, kā man šķistu, un bojā iet cilvēki, ir šausminoši. Mums kā cilvēcei taču vajadzēja kaut ko iemācīties no vēstures, bet visi šie Krievijas senilo monstru izteikumi par iespēju veikt atomtriecienu pret Eiropu liecina, ka gerontokrātiem ir ļauts noteikt pasaules likteni un mūsdienu tehnoloģijas ir devušas daudz plašāku lauku viņu vājprātam.
Iepriekš pastāvēja kaut kāds spēku balanss, bet šobrīd ir baisi noskatīties, kā vairākas Eiropas valstis slīgst autokrātijas virzienā un ka tie paši gerontokrāti visur pasaulē nespēj pieņemt savu īsdzīvi un saka: es visu izmainīšu, pēc manis kaut vai ūdensplūdi! Uz mirkli mani šī sajūta pārņēma arī Latvijā, kad mēs sapratām, ka laba daļa Saeimas deputātu nav ieklausījušies un ir ignorējuši sabiedrības, attiecīgo nevalstisko organizāciju, uzņēmēju organizāciju un ārzemju partneru ieteikumus un pieņēmuši lēmumu, kas tikai veicina vardarbību. Tas bija skumjš brīdis, kad Latvijas likumdevēji izrādīja tādu augstprātību.
No kurienes šī augstprātība?
Šī augstprātība jau ir pavisam vienkārša. Cilvēki domāja par savu turpmāko atrašanos pie varas. Tas viss notika elektorāta makšķerēšanas kontekstā. Viņi bija izmisuši par to, ka nākamgad varētu netikt ievēlēti Saeimā, un tādējādi izlēma sevi kaut kā pozicionēt, bet tieši tajā, kā viņi to darīja, bija redzama šī nerēķināšanās. Jāpiekrīt Alvja Hermaņa domai, ka diemžēl daļai likumdevēju vienkārši trūkst intelektuālās kapacitātes. Iespējams, nav korekti salīdzināt ar vēsturiskiem piemēriem, bet starpkaru Saeimā, kurā tāpat bija daudz politisko ķīviņu, cilvēku resursu kvalitāte bija augstāka.
Ne visi grib iet politikā.
Jā, tā ir problēma, bet tad viņiem ir jāuzņemas atbildība. Tas ir pārmetums arī man pašam – ka tu vari identificēt problēmas, bet negribi sevi diskreditēt ar iešanu politikā. Kā lai citādi pagriež to morālo kompasu?! Tāpēc esmu pateicīgs tiem politiķiem, kuri izrāda stāju un spēj cīnīties pretim tumsonībai, turklāt uzskatu, ka dzīvojam tādā laikā, kad tūlīt politikā ienāks jauna paaudze, kuras prioritāte nebūs shēmošana. Šo cilvēku prioritāte nebūs viņi paši. Man bieži vien pārmet, ka izsakos slikti par vecajiem politiķiem, bet šajā ilgdzīvošanas kontekstā var teikt, ka tas ir dabiski, ka vienā mirklī interese par sabiedrisko labumu pārvirzās uz interesi par personisko labumu.
Vai māksliniekam, zinot, ka pēc viņa paliks viņa mākslas darbi, mainās attieksme pret savu galīgumu?
Man šķiet, ka jebkuram māksliniekam tajā brīdī, kad viņš kaut ko veido, ir sajūta, ka viņa darbi viņu pārdzīvos un ka viņš turpināsies caur tiem nākotnē, bet tā drīzāk ir neapzināta doma. Tāpēc arī aktieriem ir svarīgi piedalīties kino. Domāju, ka viņi instinktīvi jūt, ka tā viņu radošā dzīve tiks pagarināta. Es nupat svētku brīvdienās skatījos Vara Braslas filmu Ziemassvētku jampadracis (1993), ko viņš ir veidojis kopā ar manu tēvu kā operatoru. Es pats tajā esmu piedalījies dažās epizodēs. Kad tagad skatījāmies, es stādināju filmu un rādīju savam dēlam kadrus, kuros mani var redzēt kā bērnu pikojamies un darām citas lietas. Tajā brīdī tieši iedomājos, ka vairāki aktieri jau ir aizgājuši, bet viņi tur ir tik dzīvi un turpina eksistēt uz ekrāna. Tu saproti, ka ne par velti ir tādi pakalpojumi kā cilvēku sociālo tīklu dzīves nodrošināšana pēc viņu nāves, pēc kuras viņi "turpina" veikt ierakstus feisbukā, instagramā vai citur (pēc viņu komunikācijas veida analīzes – I. A.).
Šī turpināšanās tēma mākslā ir bijusi iekodēta jau kopš seniem laikiem. Viduslaikos tā ir anonīma, taču renesanses laikā līdz ar izpratni par dzīvības vērtību piedzimst arī autors. Mākslinieks saprot: ja viņš uzrakstīs savu vārdu – Mikelandželo, Ticiāns u. c. –, viņš paliks.
Kā ir pasniedzēja gadījumā?
Pasniedzēja gadījumā tas ir citādi, ņemot vērā, ka viņš dod, bet viņš arī saņem pretī. Viņš dalās ar savām zināšanām un pieredzi, bet pretī iegūst jaunu cilvēku aktivitāti un enerģiju, kas ir svarīga, lai pats nenovecotu pārāk ātri. Tu dod profesionalitāti, bet saņem pretī brīvību un nebaidīšanos, jo visu laiku mēģini sevi ielikt rāmjos, bet studenti tevi māca izrauties.