Nezinu, vai kāds students vai pētnieks ir rakstījis teorētisku darbu par alkoholisma naratīvu un tā stilistisko risinājumu Latvijas kino, teātrī un literatūrā. Ja nav rakstījis – te paveras plašs iespēju lauks. Sākšu ar kino – kinoteātros patlaban skatāma Alises Zariņas filma Nospiedumi. Tas ir personīgi centrēts jaunas sievietes (lomā – Ieva Segliņa) stāsts, kura caurviju tēma ir meitas attiecības ar tēvu. Aptverts laika posms no tagadnes, kad tēvs smagā stāvoklī nonāk slimnīcā, līdz bērnībai, kad mīļā tēta klātbūtne meitas dzīvē ietver gan rotaļāšanos ar plikni, kas izgriezts no tēva uzņemtas fotogrāfijas, gan dramatisku situāciju baseinā, kurā tētis draiski bildē plikas dāmas. Šī atkāpšanās pagātnē iezīmē 90. gadus – par to liecina gan dāmu frizūras, gan fotogrāfiju estētika. Šīs bildes tētis pārdod Vācijas onkuļiem.
Nospiedumi iezīmē noteiktas paaudzes pieredzi, šīs paaudzes tēvu "trauslumā", iespējams, var vainot 90. gadu haosu un nestabilitāti. Lai gan uz beztēvu paaudzes statusu droši varētu pretendēt arī mana paaudze, kuras tēvi mēdza kapitulēt dažādu iemeslu dēļ. Piebildīšu, ka 80. gados filmu par visaptverošo alkoholismu uzņēma Jānis Streičs. Drāma Aizaugušā grāvī viegli krist (1986) nav no viņa grāvēju klāsta. Šī ir viena no Streiča dīvainākajām, nervozākajām filmām, kas vēsta par pozitīvā varoņa (ideoloģiskā darbinieka lomā – Jānis Paukštello) ideālistisko, naivo cīņu ar līdzpilsoņu šmucību un alkoholismu. Filmā alkohola iznīcināto, grāvī iekritušo mākslinieku graujoši nospēlē Ģirts Jakovļevs. Filma iezīmē savu laikmetu (jā, to vājina ideoloģiskais rāmējums), un piesaucu to šīs slejas "dienasgrāmatā", jo skatījos to Filmas.lv.
Nesen Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja divu klasisku darbu – Blaumaņa Ugunī un Jaunsudrabiņa Aijas – interpretācija. Pirmā, manuprāt, ir vērā ņemams režisores Ineses Mičules iestudējums, kurā ekoteātra un zaļās domāšanas paņēmieni Blaumaņa lugu ļauj skatīt kā interesantu aktierdarbu un vizuālu tēlu mijiedarbi. Un, protams, Edgara dzeršana un krogus ir drāmas katalizators. Izrādei un Kristīnes izvēlei būt kopā ar Edgaru piemīt apzinātas pašdestrukcijas elpa. Nebūt ne slikts veids, kā aizmēzt atmiņas par kaislīgo un skaisto Viju Artmani un Uldi Pūcīti filmā Purva bridējs (1966) un klasisko materiālu interpretēt kā mūsdienīgā ekoietvarā pasniegtu pašdestrukcijas stāstu. Savukārt Aija Regnāra Vaivara režisētajā izrādē ir vitāls, nolaidīgs sievišķis, un alkohols Aijas kāzās pludo. Nekādu pastorālo ilūziju par latvietību un dzīvesziņu izrāde Atbalss Aija gan nerada.
Pēc kultūrvēsturiska ekskursa varam atgriezties mūsdienās. Ko Latvijā ļaudis apspriež kaismīgāk nekā teātri un kino? Protams, Eirovīziju. Mūsu šī gada sūtnes Atvaras dziesmai Ēnā ir uzņemts klips. Tas ir veidots ar plakātisku tiešumu un lieti izmantojams cīņai pret alkoholisma postu – sakņupis dzērājs pie glāzes, mazas meitenītes acis, šķīstoši stikli un dvēseli plosošs dziedājums. Eksplozīvi.