Senos laikos par izrunāšanos draudēja bargi sodi, piemēram, stāvēšana kaktā. Tik senos laikos, ka pat man, neskatoties uz ievērojamo pieredzi, nav nācies tos piedzīvot – par spīti izplatītam uzskatam, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad es sāku būt spējīgs izrunāties, miesas sodi vairs netika praktizēti. Tomēr jēdziens bija pazīstams – skolotāji rakstīja piezīmes "par izrunāšanos", un ar to saprata pavisam ko citu nekā šodien: nevis atklātu izskaidrošanos starp ģimenes locekļiem, mīlētājiem, pacientu un psihoterapeitu, bet drīzāk "runāšanu pretim", "mutes palaišanu".
Nav šaubu, valoda bijusi visvairāk represētā izpausme sliktos laikos un viskrāšņāk svinētā – labos, piemēram, gandrīz katra literātu paaudze piedzīvo pastiprinātu interesi par lamuvārdu lietošanu rakstītos tekstos, kas, par laimi, ar gadiem pāriet. Kopš cenzūras atcelšanas, protams, vārda brīvība ir ievērojami attīstījusies, kļūdama gandrīz par vienīgo īsto ierobežota budžeta apstākļos, bet reizēm es tiešām vēlos, lai miesas sodi par izrunāšanos tiktu atjaunoti. Kaut vai tā pati likšana kaktā… Kā tā?
Man saka – pie visa vainīgs priekšvēlēšanu laiks. Ja tā, tad vairs nepastāv cerības uz šī laika beigām, jo vienas vēlēšanas seko nākamajām un pa vidu vara pieder tiem, kuri vidūšīgāk izrunājušies. Kurā laikā diplomātiska valoda zaudēja politiskās pozīcijas vienkāršrunai, zemie un augstie valodas slāņi mainījās vietām? Mēs, saprotams, zinājām, ka aiz slēgtām durvīm politiķi mēdz lamāties kā fūrmaņi, tomēr šķita – ne jau visi un ne publiski…
Kad nāca modē izteikties tīšām prasti, rupjiem vārdiem, stilizētā "vienkāršo ļaužu valodā"? Mans minējums, ka ap to pašu laiku, kad modē augstus papēžus nomainīja sporta kurpes un vakarkleitas – treniņbikses. Par laimi, apģērbu mode jau atkal mainās (atā, snīkeri!), bet izrunāšanās politikā, šķiet, iekārtojusies uz palikšanu. Protams, sabiedrības elite un padibenes palikušas tur, kur bijušas, varbūt pat vēl vairāk attālinājušās, tikai apmainījušās parolēm.
Vai jūs vēl atceraties daudzsološo aktieri, kurš politisko karjeru sāka no suņubūdas? Un šlāgeru dziedātāju, kurš vadīja ikvakara sarunu šovu? Vismaz vienā ziņā viņi ir līdzīgi un reti veiksmīgi – ar lērumu sekotāju. Tagad katrs otrais, kurš cer uz balsīm vēlēšanās, uzrunā jūs sociālajos medijos kā pēdējo plenci pie šņabja bodes. Pat televīzijā: "Eu, veči!" – sauc ievērojams režisors, kurš tagad gatavojas triumfam politikā. "Jopcik popcik!" – vai vēl jāskaidro, no kādas valodas atvasināts šis izteiciens? Ne jau netīšām skatuves māksliniekam izlauzās dvēseles kliedziens – viņš nācis no labas ģimenes, profesionāli slīpēts. Tomēr uzskata, ka pēc vulgāras izrunāšanas ir pieprasījums.
Prasta runa vienkāršo saturu: kāda tur vairs vēlēšanu reforma, ja panākumus sola norīta rupjība: "Valsts ir d… tādā pakaļā!" Varbūt tiešām no turienes izdzirdēs?