Sports dārzkopības vietā
Skroderu dzimtā dēliem dot vārdus Andrejs un Jānis ir tradīcija, tāpat kā lauksaimnieka profesija. Jāņa tēvs Andrejs beidza Malnavas lauksaimniecības skolu, apprecēja skolotāju Annu un uzbūvēja māju Zeltiņi Rugāju pagasta Abrenes apriņķī. Viņiem saimniecībā bija vēja ģenerators, ar kura palīdzību ražoja elektrību, un pat telefons.
1944. gada vasarā ģimene ar trim bērniem un mantām divos pajūgos devās bēgļu gaitās un kara beigas sagaidīja Kurzemes katlā. Tēvu Andreju izsūtīja uz zelta raktuvēm Kolimā, bet vēlāk – uz akmeņogļu raktuvēm Vorkutā. Mājās viņš atgriezās tikai 1957. gadā. Zeltiņos tad bija iekārtots kolhoza kantoris. Tā nu Skroderiem gana ilgi nācās klīst apkārt pa pasauli, darba un dzīves vietu meklējot. Jānis atceras, kā tēvs strādāja Inčukalna Koku skolā un kā abi ar māsu ravēja eglītes, nopelnot pirmo červoncu.
Jānis pabeidza Jaunkalsnavas pamatskolu un, mātes pierunāts, ne visai gribīgi mēroja ceļu uz Bulduru Dārzkopības tehnikumu. Dārzkopība pie sirds diez ko nebija, bet šajā skolā bija cieņā sports, un viņš ar prieku metās volejbola treniņos. Pēc tehnikuma beigšanas nokļuva Bauskas rajona kolhozā Cīņa un sāka strādāt par dārznieka palīgu. Priekšā rēgojās dienests padomju armijā. Tolaik, lai no tā izvairītos, jauniešiem bija stimuls stāties augstskolā. Tādējādi varēja tikt cauri vieglāk: nevis divus gadus nolauzt kazarmās ierindnieka statusā, bet gan ar mazliet augstāku dienesta pakāpi tikai trīs mēnešus tā saucamajos sboros. Tālab arī Jānis stūrēja uz Lauksaimniecības akadēmiju.
Bet puiša toreizējais priekšnieks, kolhoza priekšsēdētājs, iecirtās: katram padomju jaunietim, lai nobriestu lielajai dzīvei, jāiziet dienests. Tāpēc – nekādu raksturojumu, ej tik armijā!
Bet bez šī dokumenta augstskolā pie iestājeksāmeniem nepielaida. Problēmu atrisināja galvenais grāmatvedis, kas priekšsēdētāja vietā parakstīja raksturojumu. Te nu pierādījums, ka padomju laikos "pa blatu" jeb sociālo pazīšanos varēja panākt visu ko.
Kursa dvēsele
Tā Jānis 1958. gadā iestājās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (LLA) Agronomijas fakultātē, turpināja spēlēt volejbolu un iekļuva pat LLA izlasē, iestājās vīru korī Absolventi un kursā izveidoja savu dziesmu un deju ansambli.
Kursabiedrene Anna Āboliņa atceras: "Jānis bija viens no mūsu kursa dvēselēm, neviens sarīkojums nenotika bez viņa. Tāpēc viņš arī ir visās bildēs no tā laika studentu pasākumiem. Tomēr nebija no tiem bravūrīgajiem, jo ne jau šī tipa cilvēki nosaka dzīves virzību, drīzāk tie klusie "racēji". Vēlāk savā darbā Jānis stingri stāvēja uz zemes un atšķirībā no daudziem citiem, kas zinātnē centās taisīt karjeru pašas karjeras pēc, prata paņemt no zinātnes to, kas lauksaimniecībai patiešām bija vajadzīgs. Un nebēga no šīs profesijas arī juku laikos."
Tomēr, par spīti jaunām vēsmām, Lauksaimniecības akadēmijā joprojām valdīja dzelzs roka. Par Ziemassvētku svinēšanu četrus Pārtikas tehnoloģijas fakultātes studentus izslēdza no augstskolas.
Tolaik tas skaitījās milzīgs sods un cilvēka karjera bija sabojāta. Tomēr studentu dzīve ir īpaša jebkurā laikposmā. Mācības – tikai viena un varbūt pat ne tā prāvākā šīs dzīves puse. Kur tad balles un meitenes, koris un dejošana, volejbola mači un talkas! Tas bija arī laikposms, kad Jānim sāka mainīties attieksme pret savu izvēlēto profesiju. Jo īsti iemīl tikai to, ko pazīst.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 5. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!