Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Aktuāli
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Sestdiena, 13. decembris
Veldze, Lūcija

Lauma Spridzāne

Drosme pateikt(7)

Ja vidusmēra Latvijas iedzīvotājam prasītu, kas palīdz pret visām kai­tēm, šķiet, pirmā atbilde būtu pilnīgi skaidra – atlaist Saeimu! Par to, protams, var smīkņāt vai jokot. Taču tas, kādēļ joprojām tik liela daļa sabiedrības neuzticas parlamentam un līdz ar to tā pieņemtajiem lēmumiem, liek aizdo­māties. Jā, uzticība ir augusi, ja salīdzina ar viszemā­kajiem punktiem pirms kāda laika. Tomēr neuzticī­bas skaitlis ir lielāks. Statistika ir nepielūdzama.

Kā tad ir – būt vai nebūt?(1)

Ja viens dzīvnieka gads ir vairāku cilvēka gadu vērts, tad kā ar valsti? Vai tās "īs­tais" vecums rēķināms paaudzēs? Vai varbūt piepil­dītos mūžos un cilvēkos, kas savus vārdus atstājuši vēstu­rē, ietekmējuši un iedvesmo­juši citus, arī tos, kurus nemaz nav pazinuši?

Par tēviem, dēliem un katru, kam svarīgi(3)

Novembrī gribi negribi vienmēr jādomā par likteni. Un likteņiem. Par apstākļiem un personībām. Kas kuru ietekmē vairāk? Un kādus lielos nospiedumus atstāj?

Cukurotā nemirstība(2)

Mūs novēro, mūs noklausās, mūs izmanto. Pēc sazvērestības teoriju piekritējiem un popula­rizētājiem nekad nav bijis tālu jāmeklē. Taču, ja atmetam pārspīlējumus par "lielo brāli, kas mūžīgi vēro", jāatzīst, ka tik tiešām esam nonākuši punktā, kad viegli kļūt par zobratu. Pat ne skrūvīti, kas, lai arī maza, kaut ko stingri un vajadzīgi satur kopā, apzinoties savu vērtību un nepieciešamību, bet tieši tādu mehānis­ma daļu, kura uzcītīgi velk un ritina uz priekšu kaut ko lielāku, ko pati nemaz neizprot, varbūt pat ne­cenšas ieraudzīt visā pilnībā, tikai turpina griezties, lai arī "tas lielais" un visaptverošais kustētos. Pat ja visa mehānisma jēga ir bezjēdzīgi kustināt tos pašus zobratus, neļaujot tiem atslābt un ieraudzīt, ka varētu būt arī citādi.

Arī par bizbizmārīšu seksu(7)

"Nevienam neko neteikšu." Cik bieži tā nodomājat jūs, sevišķi gadīju­mos, ja kaut kas neiet, kaut kas pavisam grūti, kaut kas galīgi ne tā, kā vajadzētu būt?

Divarpus miljonu problēmas

Rudenī cilvēkiem parādās dažādas problēmas. Viens tajās pāris saulaina­jās dienās, kas pēkšņi uzmirdz visapkārt, nekādi nevar saņemties pastrādāt. Citam jāizdomā, kā izcept ķirbju cepumus, kas nedrīkst garšot pēc ķirbja. Kādam jāizfunktierē, kā vienā dienā pagūt izbraukāt no viena Latvijas gala līdz otram, jo visur notiek svarīgas un smalkas lietas. Bet vēl cits attopas pie pēkšņas atklās­mes, ka vakari kļuvuši skaisti gari, tāpēc var pievērsties grāmatu gudrībām, paplašināt horizontus, veroties kinoekrānā, un iedziļi­nāties zinātnes niansēs – kas zina, varbūt arī pašam izdodas ko jaunu ieraudzīt un pasau­lei pavēstīt.

Latvieša sapnis(1)

Lūk, šīs nedēļas SestDienas ekspresaptaujā noskaidrojām, ka, izrādās, lielās līnijās nemaz tik drūmi un nelaimīgi Latvijas iedzīvotāji nejūtas. Vai tas varētu nozīmēt, ka par spīti visam, kas ikdienā "nekad nenotiek tā, kā vajag" un ko "noteikti varētu labāk", latvieša sapnis par labu dzīvi tomēr lēnu garu piepildās? Ja tā, kas tad tajā sapnī ietilpst un kā vēl trūkst? Vai tas ir ulmaniskais "savs stūrītis, sava zemīte" vai tomēr kaut kas transformējies, pārprogrammējies līdz ar 21. gadsimta tehnoloģijām un jau pavisam cits?

Saistviela ir svarīga

Viena ministra bažas nav apstiprinājušās, arī cita stingro nostāju neatkarīgas instances apgāž, tad vēl it kā tik cieši solīta atbalsta trūkums augstām amatpersonām un visam pa vidu aktieru dumpis teātra laukā un skaļa aiziešana.

Līdz pat indēšanai

Teikt, ka it kā mazajā Latvijā trūktu skaļu skandālu un gribētājiem nebūtu par ko mēles trīt, nudien nevar. Turklāt – tas attiecas gandrīz uz jebkuru jomu, sākot ar tik piezemēti netveramajām politikas spēlēm un beidzot ar pavisam reālām aizturēšanām, kur kādreiz apmierinātu un smaidīgu augstu šefmaņu sejas pēkšņi izstiepušās jau pavisam citās grimasēs.

Starp rindām!

Dīvaini, bet fakts, ka laikmetā, kad analfabē­tisms vismaz šajos platuma grādos vairs nav ne pieņemams, ne arī kas ierasts, bet lasītprasme pieder pie izglītības pamatiemaņu komplek­ta, tik daudz tomēr jārunā par lasīšanu. Tā īpaši jāveicina. Pat kampaņas jāveido. Par to jādis­kutē. Un jādomā, kā popularizēt.

Par roku jūru un mums

Trīsdesmit gadu kopš Baltijas ceļa. Pirmajā mirklī šķiet – ko tur daudz atzīmēt un īpaši atcerēties. Līdz apaļajiem piecdesmit vai pat bībeliskajiem četrdesmit vēl krietni pietrūkst. Tomēr jāatzīst, ka trīs desmitgades ir gana ilgs laiks – tie, kas tajā laikā vēl bija mazi bērni un pusaudži, nu jau kļuvuši par visaktīvāko sabiedrības daļu, pieņem lēmumus un piedalās valsts vīzijas veidošanā. Kurp tā mūs ved?

Bembista sapņi(5)

Cik bieži jūs lamājaties? Esat piefik­sējuši, kuros gadījumos bez stiprā­ka vārda neiztiekat un kad atklājat jaunus apvāršņus savā leksikas krājumā? Iemeslu jau netrūkst – va­sara pārāk īsa, uz ceļiem bedres un kur-tie-velosipēdisti-skatās, politiķi ne tādus lēmu­mus pieņem, vajadzīgajā brīdī neviens nepalīdz, un vispār – arī laika vienmēr par maz, apkārt vieni vienīgi nejēgas… Tiešām jāatzīst – ir mirkļi, kad bez tāda sulīga, patiesi un no sirds nākuša, vārda nu­dien nekādi neiztikt.

Pēdējais bītls

Atzīstu ziņa, ka tapis pasaulē pēdējais leģendārais Beetle auto­mobilis, man lika kaut kā sa­skumt. Ne tāpēc, ka ēras beigas, vienkārši kaut kādas jaukas tās "moģīlītes" bija. Nu tādas, ka gribējās pasmaidīt katru reizi, kad ielās sanāca ieraudzīt. Tagad bieži tik līdzīgie auto, no kuriem lielākā daļa no aizmugures gluži vienkārši izskatās pēc štancētām bulciņām, tādas emocijas nerada. Vai tas nozīmē, ka skaistums cīņā ar praktis­kumu zaudējis? Negribētos ticēt. Turklāt – radītas tak tās vabolītes bija taisni tādēļ, lai kļūtu par praktisku tautas auto…

"Tā kā" pasaule(2)

Nesen sarunās gudrā sabiedrībā uzzināju, ka pētnieku aprin­dās pavisam oficiāli tiek lietots burvīgs jēdziens "tā kā ģimene". Neviltoti sapriecājos par tādu atjautību, jo šis nieka "tā kā" gandrīz jebkura vārda priekšā nudien izskaidro ļoti daudz dažādu dīvainību sabiedrībā, kas līdz šim man likušās ačgārnas vai vismaz neizprotamas.

Jauni viedie ragaviņās uz mežu(1)

Vieni otriem liekas tracinoši lēni. Otriem pirmie – nepieklājīgi skaļi. Trešie iebāzuši galvu viedierīcēs tā, ka pat šķiet: arī enerģiju tie uzņem nevis ar ēdienu, bet no elektrības vada kopā ar savu glāstāmo draugu. Bet ceturtie smaida pa visu seju vai nešpetni kliedz – kā nu šķiet tā brīža situācijā atbilstošāk – un visu nenogurstoši vēro, uzsūcot sevī un laikam taču jau kaut kur noglabājot, lai pēc kādiem gadiem vilktu ārā un piedāvātu jau kā savu, paša kompilēto izpratni par to, ko nozīmē būt kādas paaudzes pārstāvim.

Caur uguni par sapņiem un cerībām

Jāatzīst, vasaras saulgriežu svinēšana savulaik man bija līdz galam neatklāta teritorija. Bērnībā tajā, ka oficiāli var neiet gulēt, jāņot līdz rītam un sadarīt visādas lietas, kuras ikdienā, visticamāk, netiktu tik viegli pieļautas, bija savs šarms, taču kaut ko tā īsti šajos svētkos ilgi nevarēju "noķert". Varbūt to svinīgā rituāla sajūtu, par kuru tik daudz runāts tautasdziesmās, ticējumos un teiksmās.

Seši vārdi teikumā bez plaģiāta(4)

Par to, kādai jābūt un cik pieejama Latvijā ir izglītība dažādos līmeņos, šķēpi tikuši lauzti, lūst un noteikti vēl daudz un dikti lūzīs. Bet vai tas attaisno un izskaidro arvien no jauna uzvirmojošos skandālus ap Latvijas Universitātes rektora vēlēša­nām?

Mazjēdzīgi strīdi(4)

Kamēr vēl viedums tehnoloģijās mūs galīgi nav pārņēmis, varam atgriezties pie viedajiem cilvēku vidū. Aizvadītā nedēļa pagāja tādā kā pēcstarppirmsvēlēšanu zīmē – viena balsošana bija beigusies, otra jau brieda un, par spīti visām pirms tam izskanējušajām bažām, beidzās ar pārliecinošu rezultātu. Egils Levits būs nākamais Latvijas Valsts prezidents, jūlijā amatā nomainot pašreiz šajā krēslā sēdošo Raimondu Vējoni.

Cilvēks un viņa vieta

Vesalas divas vēlēšanas. Vispirms balsojums par Latvijas pārstāvjiem Eiropas Parlamentā, un jau dažas dienas vēlāk Saeima vēlēs jauno Valsts prezidentu. Pašreiz šajā krēslā sēdošais Raimonds Vējonis uz amatu vairs nepretendē, līdz ar to paverot iespējas vienam no trim citiem kandidātiem. Viņu star­pā cīņa jau iezīmējusies, un aizkulišu intrigu kā vien­mēr netrūkst.

Bišķiņ ārpus

Filozofēt par laiku, tā mainīgo un vienlaikus stingri noteikto un neizbēgamo ātrumu, svarīgumu un absolūto relativitāti varētu mūžīgi. Tāpat kā par tauriņa efektu un tām neredzamajām saitēm, kas beigu beigās vienmēr visu sasien vienā lielā kamolā, saliekot blakus tēmas, kas vēl nesen varēja šķist pilnīgi dažādi un savstarpēji nesaistīti lielumi.

Future on his shoulders!*(6)

Desu vai brīvību? Ja tā pavisam godīgi, ko jūs šodien izvēlētos, ja atkal vajadzētu? Un, ja šo jautājumu uzdod korektāk, varbūt, teiksim tā, mūsdienām un pašreizējai situācijai arī atbilsto­šāk – skaidrību par nākotni, drošību par personīgo labklājī­bu vai ideālus, abstraktu ideju, pārliecību, kurai liek sekot tikai tāds nedefinējams lielums kā sirdsapziņa? Ko jūs izvēlētos?

Izdegušie(1)

Ja uguns ir lielāka par tavām iespējām, nevajag uz to skatīties. "Tā tevi izdedzina," saka arhitekts Pēteris Blūms, šonedēļ sarunā ar SestDienu atskatoties ne tikai uz Parīzes Dievmātes katedrāles, bet vēl citiem lieliem un postošiem kultūras celtņu ugunsgrēkiem tepat, Latvijā. Par ēkām var domāt kā par dzīvām būtnēm – tās tik tiešām var noslaktēt un var upurēt. Arī durvis, arī pagrabi un bēniņi stāsta. Lietas nekad nav tikai ķermeniskas – tajās ir savs gars, un tās nes līdzi pieredzi un zināša­nas, ko tikai vajag mācēt nolasīt.

Lieldienu rebrendings(3)

Parīzes Dievmātes katedrāle deg. Šī ziņa kaut kā momentā aizslaucīja visu iepriekš domāto par to, ko būtu vērts žurnāla ievadslejā pateikt pirms svēt­kiem, atstājot dīvainu sajūtu par nepastāvību un visa zudību. Redz, nav tomēr taisnība – pat akmens saules mūžu nedzīvo.

Čekas maisu recenzija(2)

Saruna ar tējkannu un putekļsūcēju, kas visu dzird un noklausās. Un maisu kaudze, kas vienmēr kaut kur stūrī, aizmugurē vai priekšā vīd un nepazūd. Patiesībā līdz galam nekad neizpētāma. Un tieši tāpēc nebeidzami klātesoša.

Zīmes visapkārt

Cik bieži jums sanācis redzēt miglu? Jāatzīst, man visai bieži. Skaists skats, turklāt gan laukos, gan pilsētā esot. Pazīstami rakstnieki miglai veltījuši pat veselas grāma­tas. Tomēr, šķiet, tikai LTV jauna­jam šefam ienācis prātā miglu uztvert kā īpašu zīmi un priekš­vēstnesi amata saņemšanai.

Kliedziens pēc seksa un koncertzāles(14)

Mūsdienu jaunieši mīlējas mazāk. Tagad tās vairs nav tikai aizdo­mas, līdz kurām varētu nonākt, raugoties uz virtuālās realitātes straujo izrāvienu un telefonā pazaudētiem skatieniem, ko vairs tāpat vien nenoķert, – tagad to parāda arī statistikas skaitļi.

Vārnu arvien vairāk(2)

Šonedēļ, kad pavasaris vismaz ik pa lai­kam, vismaz viļņveidīgi beidzot gaisā jūtams, tā vien gribas par cilvēku pasauli runāt līdzībās ar putniem. Tā pavisam banāli. Nemaz nebūtu grūti atrast pāvus, vārdos nosaukt tikai savas sekstes dēļ lielīgos gaiļus un vistas kladzinātājas. Arī par gājputniem kārtējo reizi parunāt varētu un varbūt pat meklēt līdzības ar izmirstošām putnu sugām. Un tādā kontekstā ornitologa Aināra Auniņa sarunā ar SestDienu teiktais, ka pēdējā laikā pieaug vārnu skaits, iegūst jau pavisam citu nozīmi…

Vispārināt nevajag(3)

Deviņdesmitajos bija tādi urbānie mīti un pilsētas spoku stāsti, kur nemainīgi figurēja melna volga un meitenītes sarkanās kurpītēs. Būtu interesanti, ja kāds britu zinātnieks vai pašmāju pētnieks izpētītu, kāpēc tieši šādas detaļas un kādus zemapziņas strāvojumus tās mūsos parāda, taču dzīvi tie mīti bija bezgala – neviens sevi cie­nošs tā laika pusaudzis to nenoliegs.

Starpstāvoklī(2)

"Mūsu dzīve savā ziņā ir seriāls, jo mums ir konkrēta secība tam, kā jādzīvo. Mijas vecuma posmi, un mēs atrodamies starp dzimšanu un nāvi," šīs nedēļas sarunā ar SestDienu saka pazīsta­mais kino provokators Larss fon Trīrs. Taču šķiet, šie teikumi nav tikai viņa, tie ir kaut kur gaisā, jo visa nedēļa pagājusi tādā kā klusā sēru sajūtā. Ir jocīgi zaudēt cilvēkus, kurus nekad klātbūtnē neesi pazinis. Taču "stum, stum" skan galvā un par to gribas runāt, varbūt novēloti vēl kaut ko uzzināt, it kā pašam sava un sevis "stumšana" no tā būtu atkarīga un pat vispār iespējama.

Ideālais(2)

Latvju tautas vēlmes un cerības sagaidīt to ideālo un īsto Valsts prezidentu brīžiem šķiet gluži vai vienā plauktā liekamas ar mazu meiteņu sapņiem par princešu kleitām un princi zirgā – nudien nav nekādu šaubu, ka tādi pastāv, bez neviena melnumiņa, gaismas nesēji, kas spēs beidzot pasauli sakārtot un pateikt, kā visam jānotiek, tikai kaut kā nav gadījušies ceļā… Tāpēc jābučo vien tie krupji, kamēr princis beidzot uzbursies uz līdzenas vietas un saule līdz ar viņu atspīdēs.