Kas ātrāks – zirgs vai mašīna? Un cik ļoti jābaidās no senā latvju bieda caurvēja? Principā var teikt, ka šīs nedēļas SestDienā esam pievērsušies vairākiem mūžīgajiem jautājumiem, uz kuriem centušies atbildēt jau klasiķi un tautas gudrība. Ļoti iespējams, šis tam nudien ir visīstākais brīdis, jo kā gan vēl labāk nomierināt no ikdienas vīrusa, ierobežojumiem, nebūšanām un drāmām nogurušo prātu? Galu galā, kā pierādījis aizvadītais gads, pat dīkstāve cilvēku neglābj, un teju visu darbaļaužu allaž kaut kur sirds dibenā glabātā cerība, ka pienāks brīdis, kad varēs saņemt algu par nestrādāšanu, tomēr izrādījies mīts un nevienu laimīgu nedara.
Kāda ir jūsu pirmā asociācija ar savu valsti? Kas pirmais nāk prātā, kad runa ir par Latviju? Un ar ko, jūsuprāt, kā valsts varam tā pa īstam lepoties?
Šoku, ko pagājušajā nedēļā radīja, jāsaka, nu jau kārtējā skaļā slepkavība pēdējo gadu laikā, grūti pārspīlēt. Vēlāk internetā klejojošie kadri no šaušanas brīža videonovērošanas kamerā un bildes ar sadegušo auto mežā, oficiālā izmeklēšana, ierasti skopie policijas komentāri – nevajag būt īpaši bailīgai dvēselei, lai neviļus no tā visa sarautos un sāktu pārdomāt, kādā pasaulē un cik drošā vidē ikdienā dzīvojam.
Joki par kovidlaiku kā seriālu, kuru skatās citplanētieši, jau kļuvuši veci, bet kaut kāda dīvaina tiešraides sajūta par visu, kas saistībā ar vīrusu apkārt notiek, joprojām palikusi. It kā ar katru nākamo soli, politisko izšķiršanos, ierobežojumu ieviešanu un mīkstināšanu, katru atklājumu un kopējās situācijas attīstību visa pasaule ietu pretī kādam nenovēršamam finālam. Laimīgam un rosinošam, drūmam vai traģikomiskam? Tad jau redzēs, kāda paredzēta nākamā sezona un no kura punkta tā sāksies…
Sniegbalta ola uz melni nokrāsota dēļa izceļas varbūt pat spilgtāk nekā krāsu raibums kņadas vidū. Ļoti skaidri atminos šo sajūtu un gluži vai fotogrāfiju savā acu priekšā no pērnā gada – šķiet, tā bija pirmā reize manā mūžā, kad Lieldienas nesvinēju smejošu cilvēku vidū, svētdienas rītā mēģinot iztīt olas no krāsainu diegu, mazu lapiņu un sīpolu mizu mudžekļa. Šie jaunas dzīvības pilnie pavasara svētki pagāja daudz mierīgāk, nekā ierasts. Taču ne mazāk skaisti. Un patiesībā arī klusāk ne.
Viss ir reizē gauss un ātrs – savas grāmatas Baigās piezīmes noslēgumā raksta Silvija Brice. Par šiem vārdiem man jādomā arī šobrīd, kad pavisam īsu brīdi pirms žurnāla nodošanas izskan vēsts: miris dzejnieks, tulkotājs un atdzejotājs Uldis Bērziņš. Viņam atvadu vārdi vēl skanēs – kad šis fakts, kas pagaidām vēl kaut kā neveikli gaisā, nosēdīsies līdz apziņai un valodai, kurā to varētu izteikt.
Biedējoši un traģiski. Jā, bet arī pavisam cilvēcīgi un smieklīgi. Viss, kas noticis pēdējā gada laikā un iezīmē pēkšņi pasauli pārņēmušā vīrusa portretu, patiesībā ietilpināms šajos dažos vārdos.
Kurš gan varēja iedomāties, ka pandēmija un tās nestā ārkārtējā situācija ar visiem daudzajiem ierobežojumiem, kuri tik negaidīti uzkrita uz galvas un kurus sākotnēji šķita pat neiespējami ievērot, ne tuvu nebūs atrisināta un stabilāka arī pēc gada. Jā, ir pagājis gads, kopš Covid-19 ienācis mūsu sarunās. Nu jau var teikt, ka tas kļuvis par sugas vārdu, kas tiek lietots, runājot teju par jebkuru tēmu.
Ja pamats ir stiprs un biezs, tad jādomā, ka tur ir bijusi stipra celtne virsū, un otrādi, tā saka arheologs Juris Urtāns, stāstot par daudzajiem pilskalniem, ko Latvijā joprojām var atklāt. Un gribi negribi tas šoreiz sasaucas arī ar kādu pavisam aktuālu lietu, kas pēdējās nedēļās aizņem ne tikai pirmās vietas ziņu izlaidumos un mediju virsrakstos, bet arī lielas daļas cilvēku prātā, – proti, ar vakcināciju pret Covid-19 un tās tempiem un norisi Latvijā.
"Šodien vārda dienas svin Zane un Zuzanna. Varbūt kāda no viņām arī nesvin…" Te varētu piebilst, ka tas tomēr nav tiešs citāts, jo vārdi ir mainīti atbilstoši žurnāla iznākšanas datumam. Cik gan tas vienkārši! Un vai nozīmē, ka tikpat viegli kalendārā var mainīt arī dienas?
Draugi, nav labi! Vai tomēr viss kārtībā? Šīs nedēļas SestDienas numurā nu jau spārnotais un visiem pazīstamais premjera Krišjāņa Kariņa izteiciens tiek pieminēts vairākkārt. Un, iespējams, tieši ar tā pārfrāzēšanu šobrīd visvieglāk paust visas pretrunīgās domas un noskaņas, kas ne vienam vien galvā.
Strādājot jau kuro nedēļu "no dīvāna", gribi negribi sāc ierauties pat ne vairs kāda noteikta cilvēku loka veidotā, bet savā individuālajā burbulī. Jau sen esi sapratis, ka gluži labi vari iztikt bez tādām ekstrām kā jaunas zeķes vai slota un griķiem ne vienmēr ir vajadzīga mērce. Vēlme satikt draugus un radiniekus atkāpjas – galu galā ko tad jaunu viņi varētu pateikt. Pat komentārus internetā rakstīt vairs nešķiet svarīgi, bet ikdienišķās komunikācijas devu gluži labi var piepildīt, uzrunājot ekrānu un katru vakaru un rītu sasveicinoties ar radio un TV diktoriem.
No izklaides braucieniem visstingrākās komandantstundas laikā un it kā taču nevainīgām saviesīgām vakariņām līdz pat aizdomīgiem iepirkumiem, iekšējām politiskajām cīņām un pat starpvalstu vakcīnu "dīliem". Tieši tik mazus vai lielus iemeslus vajag, lai pandēmijas laikā amatu zaudētu augsta līmeņa politiķis vai cita veida amatpersona. Ne tikai Latvijā – visur pasaulē.
Svētki pagājuši, lai dzīvo ikdiena un jauni sākumi! Atšķirībā no citiem gadiem, kad cits citam parasti vēlam slēptāko ilgu, augstāko mērķu un cēlāko nodomu piepildījumu, šogad, šķiet, populārākais gadumijas vēlējums bija par normālību – lai priekšā pavisam parastas 365 dienas. Jeb, citiem vārdiem, – kvēlākā vēlme šobrīd vismaz lielākajai daļai pilnīgi noteikti ir atgriešanās pie kaut cik ierasta ikdienas ritma, paredzamas rutīnas un iespējas savā dzīvē daudzmaz droši kaut ko saplānot vairāk nekā pāris stundu uz priekšu.
Ja 2020. gads būtu filma, neieteiktu jums to skatīties. Viena zvaigznīte – tīri par negaidītajiem sižeta pavērsieniem. Šis un vēl daudzi līdzīgi joki, kas kopš pandēmijas sākuma griežas uz riņķi ne tikai soctīklos un draugu sarunās, bet pat tiek drukāti uz džemperiem, krekliem un krūzēm, šķiet, šoreiz visai precīzi pauž lielākās daļas cilvēku noskaņojumu. Turklāt – ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē.
Valkāt masku, mazgāt rokas, ievērot distanci, dzīvot visu laiku vienā ''burbulī''. Šis pantiņš, ar kuru amatpersonas noslēdz teju katru uzstāšanos, drīz galvā būs iesēdies pat vairāk nekā no skolas laika līdzi ceļojošais dzejolis Rūķīši un Mežavecis. (Nez kā Plūdoņa tēlaino ainavu būtu ietekmējusi nepieciešamība ''olekt garos vīriņus'' izvietot divu metru attālumā citu no cita?)
Ja pašreizējo situāciju Latvijā salīdzinātu ar šaha spēli, tad būtu jāatzīst: esam iedzīti stūrī, un patlaban vairs nekādas īpašās stratēģijas nevar izvēlēties – vienkārši jācenšas nezaudēt. Kā vērtēt gājienus, kas līdz tam ir noveduši? Un vai galvenajām figūrām izdosies atspēlēties un atgūt ne tikai kontroli pār spēles laukumu, bet arī cieņu savās un citu acīs?
Pamatā bija vēlēšanās saglabāt un vienot, viss pārējais sadīga, auga un sazaļoja pakāpeniski, atceroties nu jau visiem labi pazīstamā Kalnciema kvartāla veidošanās sākumu, SestDienai saka Kārlis Dambergs – viens no šī kvartāla lolotājiem. Vai var teikt, ka tieši radošie kvartāli, kas pēc pirmajiem celmlaužiem nu jau attīstījušies un veiksmīgi ''sazaļojuši'' visdažādākajās Rīgas vietās, ir galvaspilsētas vizītkarte?
Viens lēciens. Lēciens, kas kļuva leģendārs un burtiski satricināja ne tikai paša lēcēja likteni, bet vēl daudzu citu cilvēku, kas bija viņam apkārt un blakus. Tas bija laiks, kad viens mirklis, izrādās, varēja mainīt ja ne gluži pasaules griešanās trajektoriju, tad vismaz dažas dzīves gan… Par to šonedēļ SestDienā.
Valsts svētku mēnesis šogad pienācis ar pretrunīgām domām un emocijām. No vienas puses – novembra tik ierasti pelēkajās dienās ik pa laikam starp mākoņiem tomēr uzspīd saule, padarot visu kaut kā drusku gaišāku un cerīgāku. Pie garāmgājēju mēteļiem piespraustās karoga krāsas patīkami ņirb gar acīm, un Tā Lielo Svētku svinīguma sajūta nekur nav pazudusi.
Sāncensība par politisko varu vienā okeāna pusē. Teroristu uzbrukumi tepat, pavisam netālu, liekot ne tikai satraukties un baidīties par personīgi tuvu cilvēku drošību, bet arī… skumt. Par to, ka laikam jau "miers pasaulē" bijusi un būs tikai frāze, ko piesaukt un daudzināt, bet nekad īsti nepiedzīvot. Jo acīmredzot vienmēr – un nav pat svarīgi, kādu iemeslu dēļ, – atradīsies kāds, kuram šķitīs, ka viņa patiesība ir svarīgāka par visu un cilvēka dzīvības atņemšana – tikai veids, kā to demonstrēt un pierādīt.
Nogurums. Bezgalīgs nogurums. Lai cik tas kādam nešķistu nepieklājīgi un lai cik pašai neliktos dīvaini, šķiet, tieši šie vārdi vislabāk pēdējās nedēļās raksturo sajūtu, kas pārņem, atkal un atkal lasot arvien jaunas ziņas par slavenā koronavīrusa upuru statistiku, klausoties nebeidzamos strīdos par ierobežojumu nepieciešamību un laipojot tam visam cauri, lai pamanītu vēl arī ko citu, kas apkārt notiek, ir svarīgs un varbūt pat skaists.
Nesen visaptveroši virtuālā tīmekļa dzīlēs lasīju, ka kādā zoodārzā Anglijā vairāki papagaiļi slēpti apmeklētāju acīm (un ausīm), jo viņiem paticis atkārtot necenzētus vārdus. No sirds ceru, ka šis notikums kādreiz izrādīsies gana iedvesmojošs, lai būtu par pamatu kādam iestudējumam teātrī vai citam mākslas darbam.
Kas ir bīstamāks – varas uzurpators, kas izmanto visus līdzekļus, lai apspiestu un neļautu attīstīties demokrātijas principiem sabiedrībā, vai acij nemanāms vīruss, kas klusi piezogas un pēkšņi apgriež visu kājām gaisā?
Jums kādreiz ir gadījies, ka, ieejot vai tikai ieraugot kādu celtni, pārņem reizē varenības, niecības, prieka un melanholijas sajūta? Vai arī ka gadiem ejat garām kādai ēkai, taču ikreiz uz to paskatāties, kaut vai uzmetat aci, it kā no jauna piefiksējot un noglabājot savā apziņā, lai nepazūd. Jo vienkārši skaista. Iederīga. Par kaut ko liek atcerēties.
– Ko nozīmē – sākt no pašas apakšas?
– Būs jāiet mežā un jāzāģē koki.
Tik vienkārši, atbildot uz SestDienas jautājumu par nākotnes plāniem pēc sezonas beigām, atbild viens no šobrīd pazīstamākajiem Latvijas autosportistiem Reinis Nitišs. Negaidījāt tādu piezemētību? Šķiet, ja liela daļa ikdienas paiet, ne vien slīpējot savas profesionālās spējas un pierādot sevi konkrētajā disciplīnā, bet arī piedaloties sponsoru meklēšanā un uztraucoties par finansējumu nākamajam posmam, citāda atbilde nemaz nav iespējama.
Pēcvēlēšanu nedēļa galvaspilsētā sākās ar zāģu rūkoņu. Ciniski, sāpīgi, nepiedodami – tie bija tikai daži un tie īsākie no komentāriem, ko varēja lasīt aktīvistu ierakstos sociālajos tīklos par kādreizējā Marsa parka koku krišanu cīņā ar valsts amatpersonu plāniem.
Jūtat, kā virmo gaiss? Šķiet, šajā vasaras beigu daļā viss ilgi krātais un karstumā lieki nekustinātais spriegums izlādējas, uz āru iznesot gan vajadzīgas un cēlas, gan visai piezemētas un, iespējams, ne tās skaistākās emocijas. Un te es nerunāju tikai par Baltkrieviju, kur protesti nerimst un, pat tikai televizora ekrānā skatoties, trīsas iet pār kauliem no ''tās lielās'' sajūtas par pārmaiņām, kuras neviens no malas nevar ne uzspiest, ne apturēt. Sajūtas, ko nevar notēlot un arī atkārtot pēc tam vairs ne.
Kamēr karstums dabā beidzot daudzmaz noplok, aktuālajā koncertzāles jautājumā uzkaršana, šķiet, turpina strauji kāpt ģeometriskā progresijā uz augšu. Viedoklis par to, kāda kuras ēkas un vietas vērtība, kur " drīkst" un kur "nedrīkst" būvēt vai jaukt nost, kāpēc tas labi vai slikti, ir teju katram. Un nekā nepareiza jau tajā nav – jācer taču, ka tieši iedzīvotāji, nevis tikai saujiņa elites pēc tam jaunuzcelto koncertzāli arī lietos, izmantos un iedzīvinās tās dvēseli.