Atliku likām pietiek iespaidu, Apvienoto Arābu Emirātu vislielākajā pilsētā uzturoties arī tikai pāris dienu. Vēl jo vairāk, ja uz miljonu pilsētu dodas laikā, kad tā dzīvo grandiozās Expo 2020 izstādes gaidās
Krievijas galvaspilsētā saule paspēj norietēt, kamēr ceļinieks pa apakšzemes pāreju šķērso vienu vienīgu ielu, senu un joprojām topošu augstceltņu ir vairāk nekā skuju milzu egles zaros, Jaunā gada eglīšu parādei ir izcirsti vismaz pārdesmit hektāru trekna meža, salatēvi un sniegbaltītes sveicina uz katra stūra, un par kopsaucēju Maskavas Jaunā gada ideoloģijai ir kļuvusi kosmosa un lidaparātu tēma.
Aina, kas paveras visapkārt Bolīvijas galvaspilsētas Viljafatimas tirgū, kārtīgam narkotiku pretiniekam – vienalga, uzplečotam un ar policijas apliecību kabatā vai kādas nevalstiskas organizācijas pārstāvim – vienā acumirklī organismā ieblieztu kārtīgu adrenalīna devu un liktu ķerties pie rokudzelžiem, mobilā telefona vai kaut kā tamlīdzīga. Šī ir viena no divām oficiālajām kokas lapu tirdzniecības vietām šajā valstī.
Pēc instagrameru vēl neatklātām, bet košām vietām un pilna vēdera ar gastronomiskiem pārsteigumiem – pēc tā visa var braukt uz Latgali, turklāt arī ziemā.
Ja izvēlas iepazīt Ēģipti, kuģojot pa Nīlu, var pagūt gan nogurt no tempļiem, to varenības un vēstures elpas, gan saskaisties par uzbāzīgiem dzeramnaudu prasītājiem, gan izbaudīt atpūtu un sastapt īstu kaķuvīru.
Nekādu sari un jogu – viena no Indijas vismazākajām provincēm Nāgālenda ir mājvieta sešpadsmit nagu ciltīm, kas vēl mūsdienās pārsteidz ar tuvību senajiem rituāliem. Te "ēdams ir pilnīgi viss, izņemot cilvēku", tāpēc nomedīto kaimiņu galvaskausi tika sprausti uz mieta pašu ciema auglības veicināšanai. Bērnu arī tagad Nāgālendas laukos ir daudz, bet bijušie galvaskausu mednieki tikai piecdesmit gadu atteikušies no šīs nodarbes, masveidīgi kļuvuši par baptistiem un pagāniskos rituālus turpina veikt ar priestera svētību.
Lai izbēgtu no tūristu pūļiem un spiešanās, Grieķijas salas ir vērts sev atklāt tieši nesezonā – tad nav jāstāv garās rindās, labas naktsmītnes ir lētas un arī gaiss un jūras ūdens vismaz tiem, kas nākuši no mūsu platuma grādiem, ir gana silts un patīkams.
Dienvidturcijas kūrorti ar "viss iekļauts" politiku piedāvā patiešām visu slinkai atpūtai – gan izmeklētus ēdienus un dzērienus, gan iespēju ienirt baseinā jebkurā diennakts laikā vai ilgi gulēt zem saulessarga. Par ceļošanu gan to grūti nosaukt, un atkritumu kalni, viltotu zīmolu tirgus un sīkas epizodes ārpus šī burbuļa liek aizdomāties.
Man nekad pat prātā nav ienācis, ka es varētu izvēlēties kalnrača briesmīgo arodu – vienalga, gadījuma pēc, principiāli vai vēl kā citādi. Un tomēr šeit es esmu – iespējams, pasaules visu laiku visslavenākajās raktuvēs. Bolīvijā, Potosi, Cerro Rico – Bagātajā kalnā.
Tradicionālajās sabiedrībās dzīves telpas radīšana ir bijis sakrāls akts, kas vienlīdz attiecas gan uz kulta objektiem, gan pašu nepieciešamāko dzīvē – mājokli. Tā ir bijusi jaunas pasaules radīšana, tāpēc bieži jau mājokļa struktūrā atklājas kosmiskā vai reliģiskā simbolika – tā top jaunais visums ar pasaules centru, tā tiek savaldīts haoss, lai dotu vietu kārtībai. Arī mūsdienu profānajā pasaulē šādi mājokļi ir sastopami – manā ceļā tās ir jurtas kā kosmosa simbols, Pamira māja kā vairāku reliģiju fenomens un jezīdu ''Dieva gultas'' kā īpaša eksotika.
Viena biļete, kas ļauj nonākt gan pie okeāna un kalnos, gan tauru govīm un Parīzē, gan Zviedrijas dabas takās un Spānijas senajās pilīs – vai tas neizklausās pēc Čārlija un šokolādes fabrikas scenārija? Riskējot izklausīties pēc reklāmas, jāatzīst, ka Interrail/Eurail pases piedāvājums tik tiešām arī praksē ir labs.
Jo tālāk no Bolīvijas lielpilsētām nonāk, jo biežāk var dzirdēt visādus dzīves pabērnus pieminam Santo Ernesto. Kvēlais ideālists, asinskārais revolucionārs un sadistiskais gļēvulis Ernesto Če Gevara Bolīvijas indiāņu zemnieka pasaules uztverē ir pārvērties par svēto, kurš mira tautas labā un ir spējīgs arī uz brīnumdarīšanu, ja viņu piesauktu pietiekami sirsnīgi.