Jūs būtu gatavi strīdēties ar Dievu, ja Viņu pēkšņi satiktu? Un par ko? Par politiku, ikdienu vai filozofiju? Ir kaut kas, par ko esat tik ļoti droši, ka nebaidītos sākt diskusiju un pieļautu iespēju, ka šajā strīdā ar visvarenu pretinieku varat arī uzvarēt?
Varētu šķist, ka gluži kā Lāčplēsim ausīs, tā Āboltiņai matos tas spēks. Redz – nogrieza, un partijai reitings krīt, pati līderes krēslu zaudē. Bet nav tik vienkārši. Atpazīstamībai ir gan plusi, gan mīnusi, politiķe lepni saka SestDienai un, gandrīz uz jebkuru jautājumu atbildot, pagūst arī pati sev uzsist uz pleca.
Kas ir izdomāts, kas īsts? Kādus trikus atmiņa ar mums izspēlē, un vai paši to vispār pamanām? Nav nemaz tik sen, kad bērni vēl savā starpā apsprieda leģendas par melnām volgām ar skeletiem tajās, tā īsti līdz galam nekad nenoticot, ka tie varētu būt tikai joki, un pat visnotaļ nopietnu un cienījamu radu sanākšanās un mazajās mājas viesībās karstākais temats pie siļķes kažokā bija Nezināmi Lidojoši Objekti un Mazi Zaļi Cilvēciņi. Tagad par zaļajiem cilvēciņiem gan runājam jau pilnīgi citā nozīmē, bet, redz, varbūt abas leģendas kaut kā ir saistītas – varētu papētīt.
Vieni sauc par zirga galvām, otri saka, ka mums visiem seši kāju pirksti, bet mēs nepaliekam atbildi parādā un mūžīgi smejam par pirmo neizsakāmo lēnību. Anekdotes par to, ko latvieši domā par igauņiem, ko igauņi par lietuviešiem un lietuvieši par latviešiem, visi būs kaut reizi dzirdējuši. Bet ko mēs – trīs Baltijas valstis – cita par citu sakām, ja metam jokus pie malas?
Visi sūdi atkāpjas, ja ir mīlestība! – pārliecinoši un stingri saka rakstniece Inga Gaile. Un valdība nedrīkst noteikt, ar ko gulēt. Punkts. Kādi gan argumenti vai iebildumi varētu būt pret tik (citējot jau drusku aizmirstus klasiķus) "cietu" pārliecību?
Īss ir brīdis pavasarī starp 4. un 9. maiju, vēl īsāks nekā tas laikaposms, kad 4. maijs Rīgā bija lielāki svētki nekā 9. maijs un Latvijas galvaspilsētas mēri nerotājās ar Georga lentītēm, lai gan vēl nebijām ne NATO, ne Eiropas Savienībā, ne Stambulas konvencijā, kas nu gatava aizsargāt manas tālajā bērnībā nepiepildāmās tiesības iet sieviešu pirtīs un tualetēs, ja vien mans iekšējais konstrukts atbilst šai vēlmei.
Vai esat redzējuši Nastavševa brīnišķīgo izrādi Vecene? Ja esat, tad droši vien neapstrīdēsiet apgalvojumu, ka pirms dažām dienām laiks laukā bija tieši tik harmsisks kā Vecenes pirmajā ainā, kas sākās ar to, ka viens no aktieriem izskrēja plāna vidū un pārlaida pār lūpu, precīzākajās izrādēs trāpīdams pa kādam šļakstam pirmajā rindā sēdošajiem uz kurpēm.
Diezin vai tam mūsu sencim, kuram pirmajam ienāca prātā slavenais izteiciens par mazajiem cinīšiem, kas var sagāzt lielu vezumu, bija kāda nojausma par atomu grandiozo spēku. Šajās dienās aprit 30 gadu kopš Černobiļas sprādziena, kas ne tikai skarbi nodemonstrēja šo izcili mazo "cinīšu" postošās iespējas, bet arī sagandēja tūkstošiem cilvēku dzīvi, piedevām uzskatāmi parādot, ka ir tādi spēki, kuru ļaunumu tā īsti var aptvert tikai laika gaitā.
"Kas uotruoks – zyrgs voi mašine?" Šis eksistenciālais jautājums, domāju, kādu laiku varētu būt nodarbinājis ne tikai katru kārtīgu lauku puiku, bet krietni plašāku publiku. (Paldies Dievam un, domāju, pie viena arī Svētajam Jurim, ka empīriskā ceļā tam ir atrasta atbilde un tā pat ir iemūžināta kinolentē.
Ir tādi cilvēki, par kuriem vispār nav iespējams domāt citādi, kā tikai ieliekot viņus ideālās situācijās, kas ir ārpus laika un ikdienas. Piemēram, Imants Lancmanis. Pieminot viņu, uzreiz jādomā par hercogiem un prinčiem rožu vidū lēni staigājam pils parkā, galma mūziku un aristokrātu zudušo (vai varbūt vēl zūdošo) laiku.
Kas ar mums notiek, ja no traģēdijas mūs šķir vien īss sprīdis? Ja ietiepīgi izbēgam no nāves? Ko varam teikt, ja esam ierauti cīņā, kuru neesam izvēlējušies? Vai mums tomēr ir tiesības būt laimīgiem? Nikolā Ozano dzīvo Briselē, Shārbēkā. Ar viņu nekas nav noticis. Šie ir viņa jautājumi dienās pēc pagājušajā nedēļā Beļģijas galvaspilsētā nograndušajiem sprādzieniem.
Kas ir vislabākais psihoterapeitiskais pretkrīzes līdzeklis? Skaidrs, ka dārzkopība. Vismaz latvietim. Vismaz Salaspilī, jo mūžam smaidīgais Salaspils Nacionālā botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns tam ir staigājošs pierādījums. Lai cik ilgi ievilktos ziema ārā, viņa oranžērijā pavasaris ir vienmēr, un par tur atrodamajiem brīnumiem pats botāniķis stāsta tā, ka ne tikai pavasari, bet pat tropus spēj pieburt.
