Zāle ja ne zaļāka, tad noteikti bija mīkstāka, jūra daudz plašāka, saldējums vispār nu krietni garšīgāks, spēles interesantākas, par citām lietām nemaz nerunājot. Ir kaut kas ar tām atmiņām par bērnību – varbūt tāpēc, ka tad tik daudz kas bija pirmo reizi.
Gandrīz svēta, teju himnai blakus stāvoša un tikai īpašos mirkļos dziedama vai tomēr kroga dziesma par naudas nodzeršanu? Pūt, vējiņi!, šķiet, vienmēr kaut kādā ziņā iemiesojusi latviešu cilvēka dilemmu
par to, ko gribētos un kas patīk, un to, ko vajadzētu un kas būtu piedienīgi.
Pietika Latvijai ar dažām tiešām karstām dienām, lai būtu arī pārkarsušie. Tā jau laikam vienmēr – galu galā to, kas pa vidu, tak sen zināms, ka izspļaus. Tātad – vai nu karsts, vai auksts. Vidus nekam neder.
Kurā brīdī jūs pazaudējāt jūsmu par puķītēm? Kad pieķērāt sevi, ka pēkšņi vairs neesat tas, kurš brīnās, bet gan tas, kurš ar šķībi viszinīgu smaidu klausās, kā to dara kāds cits? Un vai tas kaut kā saistīts ar to iekšējo bērnu (negantnieku, kāpēci, saulstariņu) sevī, ko tik bieži mūsdienās kādam prātniekam patīk atgādināt kā absolūti nepieciešamu vienību? Dzīvo viņš kaut kur vēl jūsos vai sen jau aizbēdzis zilajās tālēs (uz vulkāniskām salām, piemēram, lai interesantāk)?
Kāda ir dzīves jēga? 104 gadus vecā Marta Melgalve uz to atbild īsi un konkrēti: neesi blēdis, neesi skau-dīgs, tā arī būs tā jēga. Otrus simt gan viņa dzīvot negribētu. Grūti.
Ārstu streiki, sarunu skandāli, šķiet, nebeidzami garas diskusijas par nodokļiem, negaidīta Valsts prezidenta uzruna pēc diviem gadiem amatā utt., u. t. jpr. Ziņas virknējas garā lentē, neļaujot nesteidzīgi sajust zemeņu dzelzi asinīs, bezrūpīgi spļaut ķiršu kauliņus un klausīties putnu dziesmās, sēžot kaut kur prom no pasaules uz kādas zuduša laika stacijas mājas jumta, piemēram. Ir liels kārdinājums klusi nopūsties, paziņot, ka esmu vājais dzimums, un vienkārši tālāk vairs ne par ko neinteresēties. Bet nesanāk jau. Gribas, lai problēmām būtu gudri risinājumi, lai visas tās lielās lietas sakārtotos. Kā to varam ietekmēt mēs?
Nesen aizsēdējos kādā stacijā. Biju vienā Latvijas galā (varētu teikt otrā, bet kas tad būtu pirmais?), biļetes uz tuvāko vilcienu, kam bija nolikts traukties uz galvaspilsētu pēc pāris stundām, jau bija izpirktas, nācās gaidīt vēl nākamo – pēc četrām. Jums šķiet, ka četras stundas ir daudz? Nebūt ne – brīvam cilvēkam brīvā valstī tā ir tikai iespēja vērot, prātot un beidzot aizmirst, ka kaut kas un kaut kur būtu jāpaspēj.
Nezinu, cik tajā no daudz piesauktās latvju dzīvesziņas, bet pirmsjāņu laiks ir kā visu Latvijas iedzīvotāju pozitīvās noskaņas esence – parasti tik nerunīgie skatieni vēršas draudzīgāki, un, šķiet, visos jau dzirkstī kaut kas no tām ugunskura oglēm, kas vienmēr ļaus sagaidīt rītu. Laimas slotiņas aizslaucījušas visu slikto, Saule nešķiro, spīd visiem vienādi (pat ja aiz mākoņiem), un pavisam parastos jumtos pēkšņi var saskatīt sargājošo Dieva zīmi.
Ko nozīmē būt Latvijas patriotam? Šodien, gandrīz 30 gadu pēc neatkarības atgūšanas. Un vai paaudze, kas uzaugusi šajā laikā, ar kaut ko atšķiras? Domāšanā, darbībā, dzīves un pasaules uztverē. Vai tā ir spērusi soli tālāk, sapratusi dziļāk, domā plašāk, spēj vairāk?
Vienreiz sēdējām redakcijā un skatījāmies laukā pa logu. "Nāk virsū ģorga," teica Viens. "Tad jāpanāk, lai iekšējā ģorga ir stiprāka par ārējo," gudri pamācīja Otrs. "Nez ko par to teiktu Gūtenmorgens?" pie sevis nodomāju, uzreiz arī apzvērot pie izdevības paprasīt. Jo Gūtenmorgens, ja tā padomā, patiešām zina visu. Vai gandrīz visu, jo lasa žurnālu Ko Politiķi Tev Nestāsta, apceļo laukus un ir strādājis Valsts ilgās un spējīgās attīstības birojā.
Man ir sapnis – ar ikoniskajiem vārdiem, runājot par arhitektūras un tik bieži pelto skrituļotāju (ko viņi te nobružā malas! rada troksni! gāž cilvēkus no kājām!) sadzīvošanu, iesāk Madars Apse. Tas sapnis pavisam vienkāršs – lai katrā Latvijas pilsētā būtu vieta skeitošanai. Un mazliet plašāk – lai vietas dzīvotu pašas savu, rāmjos neieliktu dzīvi. Lai dārgas celtnes netiktu būvētas vien izskatam, lai cilvēkiem pašiem ļautu tās apdzīvot un tajās ieraudzīt kaut ko, kas varbūt sākumā nemaz nebija domāts. Kaut ko plašāku.
Paklājs ir interesanta lieta. Ir paklāji-parastie, kurus ikviens no mums mīda kājām ikdienā. Ir paklāji, kas liecina par turību, – to košais raibums tad nosedz sienas un nelaiž cauri vējus. Nez kāpēc tieši paklājiem senās pasakās piedēvēta brīnumainā spēja lidot, bet ne tik senos izteicienos iegājies, ka "saukšana uz paklāja" neko labu nesola. Par to visu un tieši tik dažādi jādomā arī šajā SestDienā.
