Cik daudziem pieaugušo dzīvē no skolas laika palikušas vien gaišas atmiņas, cik daudziem mūžīgas
traumas un eksāmenu murgi naktīs rādās arī vēl pēc
30 un 40 gadiem, statistika neuzskaita, un varbūt
labi, ka tā. Taču katru gadu septembris pienāk un jauns mācību
gads atkal sākas.
Zili mirgojošu policijas gaismu pavadībā šonedēļ sākās pēdējā laikā visādi dēvētā pieminekļa demontāža Pārdaugavā. Jāatzīst, pati to negaidīju, taču līdz ar ziņu, ka tā tiešām notiek, pārņēma tāda kā atvieglojuma sajūta – it kā līdz galam neapzināts smagums būtu mācis visu šo laiku. Tā teikt, it kā jau man personīgi no tā nekas nemainās... tomēr tagad kaut kā brīvāk elpot.
Šīs nedēļas sleju sākšu ar ieteikumu – šajā augusta karstumā vērts atkal pakavēties atmiņās vai atmiņu stāstos par Staburaga un mūsu cilvēku likteņiem, aizbraucot līdz tai pusei. Likteņdārzā durvis vēris Saieta nams. Ar akmeņiem, koku saknēm un ābeļziediem, kas vēsta par pagātni, un horizontāli noguldītiem skatu torņu tiltiem nākotnē jau pati šīs vietas ideja ir sāpīgi skaista un vasaras beigu daļai piestāvoša. It kā līdz ar zvaigžņu lietiem pati bezgalība visus aicinātu tā vienkārši pastāvēt nakts vidū atgāztu galvu un padomāt par mūsu eksistences jēgu, tās bezgalīgo skaistumu un zudību vienlaikus.
Šis laiks vairāk nekā jebkad pierāda, ka vienīgais pareizais ceļš ir dzīvot šeit un tagad – lai cik arī nodeldēta šī frāze mūsdienās izklausītos. Citādi – mēs baidāmies no agresorvalsts, kas blakus, baidāmies no jauniem vīrusa viļņiem, no triecieniem, ko tie var nest līdzi, no enerģētikas krīzes un tai sekojošām problēmām baidāmies. Baidāmies krāt – ka viss vienā mirklī inflācijā nepazūd, un baidāmies tērēt – ja nu situācija pavisam kritiska. Baidāmies pateikt par daudz un baidāmies, ka sapratīsim par maz...
Šīs nedēļas slejā gribētos turpināt runāt tikai
Skujenieka pantos. Nekas tad nebūtu pārspīlēts,
jo tajos bija viss – gan mūžīgi skaistais, gan
ironiski piezemētais un ne tikai. Tieši viņa
dzejoļu krājums Nekā personīga (no kura ņemtas
rindas arī šīs slejas virsrakstam) man, nodriskāts,
neskaitāmas reizes lasīts un vākus jau gandrīz
zaudējis, stāv to lietu kastē, kas vienmēr līdzi ceļos un neceļos.
Lielu cilvēku aiziešana vienmēr kaut
uz mirkli apstādina, un, šķiet, tukšums, ko tāda personība
atstājusi, fiziski telpā sajūtams. Pēdējās nedēļas šajā ziņā ir
nežēlīgas – vēl rakstījām SestDienas slejās atvadu vārdus vienam, kad nāca ziņa jau par nākamo. Šīs nedēļas lappusēs
piemiņas vārdi ārstam un valstsvīram Georgam Andrejevam.
Bet Knuta Skujenieka ausīs visu laiku jau skanošie panti – nākamnedēļ.
Pārliecības, ka nākotnē nekāda kūleņa vairs nebūs,
man nav, bet kustība jāturpina! – sarunā ar SestDienu šonedēļ saka uzņēmējs Andis Pikāns. Līdz ar
pandēmijas sākumu viņš ķēries pie Lantes muižas
atjaunošanas, un, kā pats saka, galvenais ir cīņa ar
sevi, lai negribētos šo procesu paātrināt. 24. februāris – kara sākums Ukrainā – licis meklēt jaunu motivāciju, kāpēc
vispār jebko turpināt. Un tomēr. Nu jau vairāki gadi viņam
pagājuši vienas pussabrukušas vietas atjaunošanā. Kādēļ tas
bija vajadzīgs?
Viena no oktobrī gaidāmo Saeimas vēlēšanu intrigām, protams, būs par to, kā situācija pasaulē, precīzāk, tieši Ukrainā, atsauksies uz Latvijas krieviem un to balsojumu.
Ārpolitika pēdējā laikā patiesībā ir tāds neprecīzs termins tajā nozīmē, ka, šķiet, līdz ar 24. februāri nekāda "ārējā" politika vispār vairs neeksistē – tas, kas kādreiz bija kaut kas visai tāls un ar ikdienas problēmām un dzīvi varbūt tikai ilgtermiņā saistīts, pēkšņi kļuvis tuvs, teju taustāms un arī iekšpolitiski tikpat svarīgs, cik lēmumi par skolotāju algām vai nodokļu palielināšanu. Starptautiskā politika pēdējos mēnešos kļuvusi būtiska mums pilnīgi visiem, ietekmējot arī pavisam parastus lēmumus un ikdienu – sākot no tā, vai un cik lielas veidot pārtikas rezerves, un beidzot ar filozofiskām pārdomām, cik vispār droši savā dzīvē un mazajā burbulī varam justies.
Kamēr karš nav noslēdzies, katrs pieņem savu lēmumu par to, kā vēlas ar to tikt galā, norāda ukraiņu režisors un scenārists Maksims Nakonečnijs. "(..) mēs darām visu, lai ātrāk izkāptu no upura lomas. Tas, ka šeit krīt raķetes, nenozīmē, ka tā ir cita pasaule. Tā ir tā pati, kurai piederi tu un tava valsts. Vēlos, lai mēs visi kopā varētu ieņemt kopīgu pozīciju," viņš saka.
Ja kaņepīti un magonīti izmanto jāņuzāļu vietā, tad Jāņi atnāk paši, bet visos citos gadījumos tiem ir nopietni jāgatavojas. Tad bieži vien tiek lauzīta galva, kā Jāņi būtu pareizi svinami, un roka stiepjas pēc laika mašīnas stūres, jo senāk tie noteikti tikuši svinēti pareizāk – nu, kaut vai tāpēc, ka senāk cilvēki vairāk ticēja tam, ko dara.
10. jūnijs ir gada 161. diena pēc Gregora kalendāra parastajā, negarajā gadā. Līdz gada beigām ir atlikušas 204 dienas, līdz Jāņiem – trīspadsmit, lai gan Jāņi ir tik seni svētki, ka tos varētu svinēt arī pēc vecā stila, 6. jūlijā. Ar saules ritu tas nesakritīs, toties ļaus tikt vaļā no sajūtas, ka atkal (kā katru gadu) Jāņi ir atnākuši pārāk ātri.
