Iepriekšējā reizē stāstīju par kauleņaugļu – aprikožu, plūmju – destilātiem, kas tiek izgatavoti galvenokārt Austrijā. Taču plūmes destilē ne tikai tur.
Līdz pat pagājušā gadsimta
80. gadiem kauleņaugu
destilātu gatavotāji neizbēgami sadūrās ar stereotipu,
ka no kauleņaugiem tiek gatavoti vienkārši, zemnieciska
stila brendiji.
Kalvadosa nogatavināšanā galvenā loma ir ozolkokam. Tiek izmantotas gan jaunas, gan jau lietotas mucas. Mucas, kurās iepriekš izturēts heress, portvīns, konjaks, kalvadosa aromātu buķeti padara vēl sarežģītāku.
Varētu šķist, ka katrs kalvadosa ražotājs rīkojas uz savu galvu, kā uzskata par vajadzīgu, taču tā nav. Kalvadosa ražošanu Normandijā reglamentē stingri noteikumi. Kalvadosa ražošanas reģions stiepjas pāri visai Normandijai, un tas tiek iedalīts trīs dažādās aizsargātās cilmes (AOC) vietās.
Braucot pa Normandiju, prātā paliek Lamanša paisumi un bēgumi, baltās govis leknajās ganībās un šķietami nebeidzamie ābeļdārzi. Normandija lepojas ar šiem dārziem. Statistika rāda, ka pagājušā gadsimta 20. gados teritorijā starp Parīzi un Lamanša šaurumu auga pāri par 20 miljoniem ābeļu. Lai arī tie laiki ir pagājuši, tomēr ābeles tiešām raksturo Normandiju, it sevišķi ziedēšanas laikā.
Vasara un atvaļinājums ir kokteiļu laiks. Viens no populārākajiem vasaras kokteiļiem ir mohito (mojito). Kā teica gardēde un pavārgrāmatu autore Ilze Jurkāne: "Kad dzeru šo kokteili, zinu, ka ir vasara! Tas jābauda Vecrīgā āra kafejnīcā vai laukos. Pat siena kaudzē! Galvenā ir tā vasaras izjūta. Šis ir īsts "garais" dzēriens ar daudz ledus, un tas jādzer lēnā garā, ar salmiņu pastampājot piparmētras lapiņas un laima gabaliņus."