Kad šā gada februārī valsts vizītē Latvijas prezidents Edgars Rinkēvičs apmeklēja Maltas Republiku, viņš tikās arī ar latviskās diasporas pārstāvjiem, kas šajā Vidusjūras salu valstī strādā dažādās jomās.
Lai gan dati atšķiras, ir pieļaujams, ka Maltas latviskās diasporas lielums varētu būt aptuveni 500–700 cilvēku. Tomēr jāņem vērā, ka te var būt arī tādi latvieši, kuri nav pieteikušies Maltas identitātes kartei un līdz ar to neparādās oficiālajā statistikā vai arī atbraukuši vien uz pāris mēnešiem, piemēram, lai strādātu tūrismā, un drīzumā dodas atkal prom. Ir nācies sastapt latviešus – digitālos nomadus, kuri strādā virtuāli un bieži pārceļas no vienas valsts uz citu.
Kas vilina, un kas kaitina?
Iespējams, pirmoreiz visvairāk (ap 40) cilvēku no Latvijas Maltā ieradās 1996. gadā, lai te vairāku gadu garumā ar zviedru kompāniju Skanska būvētu milzīgo slimnīcu Mater Dei. Vēlāk, kad Malta 2004. gadā iestājās Eiropas Savienībā (ES), te pieauga pieprasījums pēc finanšu, azartspēļu, jūrniecības, tūrisma un daudzu citu industriju pārstāvjiem. Protams, katram uz Maltu atbraukušajam cilvēkam stāsts ir savs, tomēr no sarunām izkristalizējies šāds "vidēji aritmētiskais" priekšstats par Maltu.
Te var atrast darbu daudzās un dažādās profesijās, tomēr jārēķinās, ka paiet laiks, kamēr kļūsti par savējo, jo maltieši, lai arī ir ļoti draudzīgi, citu tautību pārstāvjus nereti sauc par ārzemniekiem. Šim jēdzienam ir plašāka nozīme par ģeogrāfisko. Tas ietver to, ka netiec uztverts kā savējais, piemēram, īrējot dzīvokli. Stāstot, ka esi no Latvijas, joprojām nākas skaidrot, ka tā nav ne Krievija, ne arī Ukraina, un nu jau ar izteikti ieilgušu aizkaitinājumu norādīt, ka ir izaugusi jauna paaudze, kura bez ielūkošanās vēstures grāmatās nemaz nezina, ka bija tāda PSRS.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 7. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00