Nokļuvāt iedzinējos ar 0:2 un tad otrajā puslaikā ātri izlīdzinājāt, kāds bija kopējais komandas noskaņojums pēc spēles, kas noslēdzās ar rezultātu 2:2?
Rūgtums, jo derbijs faniem ir ļoti nozīmīgs. Tomēr, ņemot vērā, ka spēlējām izbraukumā, bez mūsu faniem, uz sliktā stāvoklī esoša laukuma, prieks arī par šo izcīnīto punktu.
Kāpēc jūsu fani nebija klātienē?
Viņiem bija trīs izbraukuma spēļu liegums, tāpēc maču skatījās mūsu stadionā uz ekrāna, un pēc tam tur arī mūs sagaidīja. Nezinu, cik daudz viņu bija, noteikti vairāk nekā tūkstotis. Tas notika trīs stundas pēc spēles. Viņi bija apmierināti ar neizšķirtu – Ekstraklasē nekad neesam zaudējuši Arka un tas arī nemainījās.
Pirmajā puslaikā spēle tika divas reizes apturēta fanu palaisto raķešu dēļ.
Tas Polijā ir diezgan ierasti. Tam ir sava burvība, bet man ne pārāk patīk, ja ir desmit minūšu vai pat ilgāks pārtraukums. Ja nemaldos, pirmais puslaiks ilga 58 minūtes. Tomēr arī tā ir futbola Polijā burvība.
Pirmā apļa cīņa mājās nospēlēji visas 90 minūtes uzvarā.
Tur atmosfēra bija labāka. Ja spēli Gdiņā apmeklēja 14-15 tūkstoši skatītāju, mūsu stadionā 37,5 tūkstoši. Pirms spēles nezināju, ko sagaidīt, bet, jau izejot uz iesildīšanos, varēju saprast, ka gaidāms kas liels. Labi, ka to spēli uzvarējām, pēc tam bija svinības vecpilsētā ar vairāk nekā desmit tūkstošiem fanu. Aizvadījām labu ballīti.
Kā tas notika?
Visa komanda aizbraucām uz strūklaku laukumā vecpilsētā un mūs sagaidīja ar dziesmām, ugunīm. Nezinu, kurš to organizē, bet viņiem patīk svinēt ar faniem. Laba pieredze. Faniem šī spēle ļoti daudz nozīmē. Kad viņi nāk ar mums runāt, vienmēr saka, ka šī ir svarīgākā spēle, kas viņiem ir. Negribu zināt, kas notiek, ja derbijā zaudē.
Teici, ka bijis slikts laukums. Tas tāpēc, ka Polijā čempionāts notiek pēc sistēmas rudens-pavasaris?
Bija ļoti traka ziema, arī šeit tāpat kā Latvijā bija ļoti auksts, tikai nesen nokusa sniegs un tas noteikti ir liels iemesls, kāpēc laukumi nav tik labi kā bija pagājušajā gadā šajā pat laikā.
Tomēr šoreiz laukumā neizgāji un neesi to darījis jau ilgi. Pastāsti par traumu un cik grūti pēc tās izcīnīt vietu sastāvā laikā, kad komanda spēlē samērā veiksmīgi.
Lai pateiktu, kas man bija, vajadzētu kādu laiciņu stāstīt. Kopš vasaras principā katru dienu esmu jutis diskomfortu, šādi manā karjerā gadās pirmoreiz. Jau iepriekš man bija problēma ar ahilu, līdz viena problēma pārtapa par nākamo un no tās radās arī plīsums. Bija laiks, kad varbūt vajadzēja ņemt pauzi un nespēlēt, bet futbolā nekad nav labs mirklis būt savainotam. Man vasarā bija nedaudz īsāks atvaļinājums, atbraucu šeit, ielecu treniņu grupā un neveiksmīgā epizodē treniņā saņēmu sitienu tieši pa traumēto papēdi. Tajā izveidojās iekaisums. Tagad tas ir sadziedēts. Ziemā treniņnometni notrenējos individuāli, ļoti maz biju kopā ar komandu - fiziski esmu sagatavojies labi, bet ārsti mazliet baidījās mani likt pilna kontakta treniņos, tāpēc strādāju individuāli, bet nu trešo nedēļu esmu pilna kontakta grupā. Atrodos salīdzinoši tuvu 100% gatavībai, tomēr joprojām vēl veicu pāris procedūras, lai visu novestu līdz galam un nebūtu nekādu seku nākotnē.
Vai treneris sola, kad tu varētu atgriezties laukumā?
Ar treneri man ir labas attiecības. Arī tad, kad biju savainots, vienmēr viņš nāca aprunāties, uzsvēra, ka visi spēlētāji ir svarīga komandas daļa. Tomēr, ja komanda spēlē labi, viņš nejauks ārā to, kas strādā. Īpaši futbolā, kur rezultāts ir svarīgākais. Pagaidām es uz to nefokusējos, gribu pilnībā izveseļoties. Uzskatu, ka futbolā lietas mainās ātri. Ja darīšu visu uz 100%, iespēja atkal atnāks.
Sezonas sākumā, kad spēlēji daudz, parādīji sevi labi?
Sezonu jau sāku ar traumu. Ne komandai, ne man individuāli tas nebija labākais posms. Tas bija sarežģīts laiks, bet, ja biju laukumā, tātad kaut kādu līmeni varēju noturēt.
Izlasē spēlē dažādās pozīcijās – gan kā labās malas aizsargs, gan labās malas pussargs.
Šeit pie shēmas 4-4-2 spēlēju kā labais aizsargs. Šādā pozīcijā es izcīnīju čempiona titulu ar Valmieru. Iepriekšējos divus gadus biju spēlējis citā shēmā, bet arī būšana labās malas aizsargam nav nekas jauns.
Starpcitu, vēl atceroties derbiju, diskusijas raisījis vai pret Vladislavu Gutkovski vajadzēja piešķirt 11 metru soda sitienu. Kā tev izskatījās? (Jau pēc sarunas Polijas Futbola federācijas tiesnešu kolēģija paziņoja, ka tiesneši kļūdaini nefiksēja pārkāpumu, vajadzēja piešķirt 11 metru soda sitienu un dzelteno kartīti – aut.)
Spēles laikā to epizodi īpaši labi neredzēju. Noskatoties pēc tam atkārtojumā, ir grūti teikt. Taisnība atrodas kaut kur pa vidu. Tomēr mums tas bija par labu.
Jums abiem sanāca parunāt?
Jā, pirms spēles pāris minūtes parunājām uz laukuma un ļoti ļoti minimāli pēc spēles. Ārpus laukuma nebijām šeit satikušies.
Polijas čempionāta klubu kartē redzams, ka abas jūsu komandas ir visvairāk nostāk no pārējām. Kā tas izpaužas dzīvē?
Pārbraucieni ir salīdzinoši gari, bet tas šeit nav jaunums. Braucieni ar autobusu ir pārdomātāki, ar lielāku komfortu, ēdināšanu. Savukārt uz spēli pret Ļubļinas Motor lidojām. Tiek padomāts, lai būtu labāk spēlētājiem.
Sezonu Lechia klubs sāka ar -5 punktiem un tu pievienojies, kad par šo lēmumu jau bija zināms. Kāda tā ir papildus motivācija?
Daudzi uz to skatījās ļoti skeptiski un mūs uzreiz norakstīja, jo tas ir liels deficīts, ko nepieciešams atspēlēt. Ilgāku laiku gāja runas, ka lēmums tiks apstrīdēts un punktus mums atgriezīs, bet, cik saprotu, tas ir zaudēts. Treneris uzsver, ka mēs uz to neieciklējamies – ejam un spēlējam un punkti tiks savākti tāpat. Kā redzams, tabula ir tik blīva, ka pēc divām uzvarām vari būt augšgalā, bet pēc diviem zaudējumiem apakšā.
Jūs šeit esat trīs bijušie valmierieši. Vai palīdzat viens otram?
Četri, ja pieskaita arī Kapiču (bosniešu pussargs Rifets Kapičs 2023. gada vasarā Latvijas kluba rindās aizvadīja vien trīs spēles pirms tika izīrēts Lechia – aut.). Mums ir labs kontakts, arī tad, kad es biju Melecā, laiku pa laikam sazvanījāmies. Arī šeit esam draugi un zināmu laiku pavadām kopā.
Kopumā komandā ir padaudz ukraiņu. Izskanējis, ka bijušā valmierieša Ivana Želizko tēvs šobrīd atrodas frontē.
Tas, kas tur notiek, nav normāli. Ja neesi ukrainis, tu to vienkārši apzinies, bet pavisam citādāk kļūst, kad no viņiem paklausies reālus stāstus. Kā tiek spridzinātas mājas, pilsētas un slepkavoti cilvēki. Tam būtu bijis jābeidzas jau sen, šis viņiem ir grūts laiks. Ikdienā gan spēlētāji to īpaši neizrāda – treniņi ir mūsu darbs. Varbūt arī viņiem tas ir brīdis, kad atslēgt domas no tā, kas notiek ikdienā.
Jūsu komandas galvenais treneris ir angļu speciālists. Poļi tomēr ir ļoti patriotiski un daudzi arī nezina svešvalodas. Kā jums situācija atšķiras no citiem klubiem?
Šī ir arī mana pieredze ar angļu treneri, arī mūsu tehniskais direktors ir anglis (viņš uzaicināja galveno treneri, jo abi kopā strādājuši jau iepriekš – aut.), viens no asistentiem arī. Treniņprocess mums 90% notiek angliski, bet ir pāris spēlētāji, kuriem labāk izskaidrot poliski - trenera palīgs to ļoti labi jūt un tad izstāsta. Man nu jau pierasti treniņi ir gan poliski, gan angliski.
Jūsu komanda allaž gan gūst, gan ielaiž daudz vārtu, abos šajos rādītājos atrodoties ļoti pārliecinoši pirmajā vietā līgā. Kāds ir Lechia spēles stils?
Futbols noteikti ir jautrs un skatītājiem simpātisks. Aizsargiem gan, protams, vienmēr ir rūgtums. Arī pēc derbija aizsargi bija dusmīgi par to, ka tika ielaisti divi vārti, tāpat vārtsargiem nav viegla dzīve, tomēr tāds ir mūsu futbols. Es neteiktu, ka treneris grib spēlēt pārgalvīgi un nedomāt par aizsardzību, arī šoreiz vārti, kurus zaudējām, bija atlēkusī bumba pēc soda sitiena un pēc sānu iemetiena. Kādreiz mums arī ļoti nepaveicas. Tomēr uzbrukumā ir brīvība – Kamilo Mena, Tomāšs Bobčeks tāda veida futbolu ļoti labi izmanto.
Trenera viens no mīļākajiem vārdiem ir struktūra – laukumā pieturēties pie struktūras. Ir iestrādnes, kā gribam uzsākt uzbrukumus. Tas atkarīgs no katra konkrētā pretinieka, tomēr tiek dota liela brīvība uzbrukumā spēlētājiem pašiem pieņemt lēmumus, parādīt savu meistarību. Var redzēt, ka tie, kuri ilgāku laiku spēlē kopā, viens otru labi jūt.
Šonedēļ sākas jaunā Latvijas Virslīgas sezona. Ko sagaidi no tās?
Esot Polijā, esmu skatījies daudz Virslīgas spēļu, tāpēc man būs interesanti pavērot turnīru. Varbūt paspēlēšu Virslīgas Fantasy, ko, neesot turnīrā, ir interesanti darīt. Ja godīgi, pirmssezonai neesmu sekojis daudz līdzi.
Kādas prognozes Riga un RFS sāncensībā?
Pagājušajā gadā viņiem bija interesanta cīņa, ceru, ka tāda būs arī šogad, bet ceru arī uz to, ka vēl kāds viņu sāncensībā iesaistīsies, lai tabula būtu līdzīgi sīva kā šeit Polijā. Tāpat ceru, ka arī viņiem kādudien būs tāds derbijs kā šeit starp Gdiņu un Gdaņsku, kad nav iedomājams, ka spēlētāji nomaina vienu Rīgas komandu pret otru. Gan jau, ka vēsturē ir kādi gadījumi, bet es šobrīd nevaru iztēloties, ka kāds pāriet uz otru komandu un pēc tam mierīgi pastaigājas pa ielu. Fani viņu noēstu bez sāls.
Cik tevi daudz atpazīst uz ielas un cik bieži sanāk nokļūt Gdiņā?
Ir, protams, cilvēki, kuri atpazīst un prasa nofotogrāfēties, tomēr šeit ir daudz tūristu, tāpēc ikdienā par to nevajag satraukties. Kad esmu tuvāk stadionam, tur pirms un pēc treniņiem bieži ir bērni, kuri pievērš uzmanību. Uz Gdiņu tāpat vien pastaigāties nebraucu. Tomēr, ja nepieciešams kaut ko tur izdarīt, varam mierīgi aizbraukt. Ja man to vajag, noteikti nebraukšu ar mašīnu, kas aplīmēta ar Lechia uzlīmēm, bet braukšu ar savu privāto.
Ir forši dzīvot futbola atmosfērā?
Tas ir tas, kāpēc futbols ir tik lielisks – cilvēki tam seko līdzi, tevi atpazīst, vari sajusties kā futbolists. Pie tā ātri pierod.
Jau drīz izlasei divas svarīgas spēles. Ja tev joprojām nebūs spēļu prakses klubā, vai būsi gatavs tikties ar Gibraltāru?
Es uzskatu, ka jā, bet tas, protams, būs treneru lēmums. Man ir bijusi komunikācija ar izlases treneri, iespējams, līdz nometnei vēl sazvanīsimies. Arī viņš man prasa, lai ziņoju kā jūtos. Tas ir viņa lēmums, bet, ja tikšu izsaukts, kaut, iespējams, atradīšos bez spēļu prakses, fiziski būšu gatavs.
Kā vispār nokļuvi Polijā, kad pēc Valmieras meklēji, kur turpināt karjeru?
Mans aģents ir no Polijas, bet bija arī citi varianti. Arī pēc līguma ar Melecas Stal beigām man nebija tikai Polijas varianti, bet uzskatu, ka šī ir laba valsts kur dzīvot, man šeit patīk.
Latvijas futbolisti Polijā spēlējuši gan ļoti sekmīgi, gan ne tik. Vai jūti, ka Latvijas futbolists šeit ir brends?
Es nezinu vai brends, bet Polija ir mums tuva un laba vieta, kur izbaudīt lielo futbolu. Šādu spēļu kā šis derbijs dēļ gribas vispār spēlēt futbolu, izjust lielās cīņas. Ceru, ka vēl daudzi spēlētāji varēs izbaudīt to, ko es izbaudu.