Uzvaras garša ir īpaši salda, ja nav priekšnoteikumu vinnēt. Pirms Latvijas un Krievijas spēles sameklēt plusiņus mūsējo nometnē nudien nebija viegli. Ieskatoties sastāva pieteikumos, Krievijas 14 spēlētājiem no Nacionālās hokeja līgas (NHL) Latvija pretī lika tikai divus – vārtsargu Artūru Irbi un aizsargu Kārli Skrastiņu. Iepriekšējā vakarā Latvijas hokejistu spēka rezerves bija patukšojušās 2:1 smagā uzvarā pār Ukrainu, turpretī krievi pēc atpūtas dienas varēja svaigiem spēkiem mesties cīņā. Tomēr vislielāko piesardzību radīja situācija turnīra tabulā. Krievijai pēc diviem zaudējumiem vairs nebija kur atkāpties. Vēl viena neveiksme praktiski izgaisināja viņu cerības par spēlēšanu ceturtdaļfinālā. Bet krievu mērķis bija tikai viens – iegūt zeltu!
Latvijas izlases izredzes pirms ierašanās Sanktpēterburgā īpaši augstu nekotējās. 1999. gada pasaules čempionātā (PČ) Norvēģijā pēc blāvā snieguma pusgadu nebija pat zināms, vai mūsējie vispār turpinās spēlēt elitē. Pēc novembra kvalifikācijas turnīra Šefīldā, kas optimismu nevairoja, jo pēc uzvaras pār Kazahstānu ar 6:3 sekoja divi neizteiksmīgi bezvārtu neizšķirti ar Lielbritāniju un Ukrainu, Latvijas hokejisti atguva augstākās grupas pierakstu. Galvenā trenera amatā ieceltais Haralds Vasiļjevs savā pastāvīgajā darba vietā Krēfeldē ieņēma otrā plāna lomu, un viņa izlases modelī nebija iepriekšējo čempionātu izlases kapteinis Oļegs Znaroks. Kā tad bez Znaroka? – šaubu velniņš raustīja ne tikai līdzjutējus, bet arī federācijas priekšstāvjus.
Pirms čempionāta visas sešas pārbaudes spēles Latvijas izlase aizvadīja Rīgā un tikai pēdējā mačā uzvarēja – Franciju ar 6:2. Stenlija kausā spēlēšanu turpināja Sandis Ozoliņš un treneru rīcībā nebija vēl viens mūsējais – NHL pārstāvis Sergejs Žoltoks. Par spīti minētajiem nosacījumiem, Latvija grupas turnīrā izrādīja pretestību Zviedrijai (1:3) un izcīnīja divas uzvaras – pār Baltkrieviju (6:3) un Ukrainu (2:1). Otrā posma pirmajā spēlē gaidīja Krievijas eksāmens.
Kā Dinamo pret CSKA
"Viesnīcas istabiņā es dzīvoju kopā ar Ļoņu Tambijevu. Atceros, ka iepriekšējā vakarā pirms spēles abi sēdējām un domājām – kā gan mēs pret tādām zvaigznēm spēlēsim?" pagriežot laika ratu atpakaļ, uz satraukuma pazīmēm sarunā ar Sporta Avīzi norāda divu vārtu autors pēc ieraksta protokolā Aleksandrs Semjonovs, kuram tā spēle spilgti iegūlusi atmiņā. Patiesībā viena ripa krievu vārtos ielidoja no Jura Opuļska nūjas. "Spēlei noskaņojāmies kārtīgi, taču reti kurš domāja, ka uzvarēsim. Bija doma vienkārši aizvadīt labu spēli. Krievija iepriekšējo maču bija zaudējusi, tāpēc mēs zinājām, ka viņi dosies laukumā ļoti nopietni noskaņojušies," atceras jau Opuļskis. 2000. gada pasaules čempionāts bija viņa karjeras virsotne. Juris divas ripas pirms tam iemeta baltkrievu vārtos. "Kad iekāpu autobusā, lai brauktu uz spēli ar Baltkrieviju, es aizdomājos, ka nekad man nav bijis komfortabli spēlēt pret baltkrievu komandām. Sākot jau no PSRS čempionāta laikposma, kad spēlējām ar Minskas Dinamo, līdz pat izlašu spēlēm. Pret baltkrieviem nebija nevienas spēles, ar kuru es būtu apmierināts. Nodomāju – kā tā var būt? Un sanāca, ka tā bija viena no manas karjeras grandiozākajām spēlēm. Es iemetu divas ripas, par ko man jāpateicas arī saviem maiņas partneriem Sašam Ņiživijam un Sašam Semjonovam. Tajā čempionātā es arī sapratu, ka viss ir spēlētāju galvās. Nu nav tā, ka viens ar kaut ko pārāks. Visiem ir divas rokas un divas kājas. Svarīgi, kā tu spēj atbrīvot galvu no domām un izdarīt laukumā visu, uz ko tobrīd esi spējīgs. To es tagad saku arī saviem HK Rīga jaunajiem spēlētājiem un vecākiem, ja kāds man prasa padomu."
Tikmēr trenerim Vasiļjevam pēc uzvaras pār Ukrainu smagais atbildības akmens no pleciem bija novēlies. Vieta elitē uz nākamo gadu bija saglabāta, tāpēc sarunā ar Latvijas žurnālistiem pirms spēles ar Krieviju Haralds atļāvās pajokot. "Ja krievi grib zināt, kā mēs spēlēsim, lai paskatās Rīgas Dinamo un CSKA 1977. gada spēles ierakstu." Padomju armijas gadadienā 23. februārī Rīgas Dinamo uzveica CSKA ar 8:6. Haralds bija tās spēles dalībnieks, tāpat kā viņa palīgi Aleksandrs Klinšovs, Vjačeslavs Nazarovs un ekipējuma menedžeris Mihails Šostaks.
Dažos Vasiļjeva izteikumos varēja saklausīt bravūru. "Man šķiet, ka tieši Krievijai vajadzētu uztraukties. Viņi joprojām nevar atrast savu spēles stilu. Aptuveni puse mūsu spēlētāju pret Krievijas NHL zvaigznēm ir spēlējuši. Bailēm nevajadzētu būt. Neuzvarami viņi arī nav." Spēlētāji izteikumos izmantoja standartfrāzes. Uz manu jautājumu, vai pret Krievijas izlasi vārtsargam Artūram Irbem spēle būs īpaša, atbilde skanēja pēc labākajiem NHL priekšlasījumiem: "Šajā čempionātā visas spēles ir principiālas un katrā mačā jācīnās par uzvaru."
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze maija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!