Vai šī pusgada laikā neesi sācis nožēlot lēmumu doties uz Itāliju, tieši uz Spezia, zinot visu, kas notika – tomēr īpaši daudz nespēlēji un izkritāt no augstākās līgas?
Nožēlas noteikti nav. Variantu, kas apmierinātu gan mani, gan Valmieru, nebija tik daudz, šis bija labākais no tiem. Svarīgi, ka klubam attiecībā pret mani bija ilgtermiņa plāns un tas joprojām ir aktuāls. Ja paliktu Valmierā, redzot pašreizējo sezonu, būtu grūti pacelt savu cenu vai vismaz noturēt tajā līmenī.
Diezin vai ilgtermiņa plānā bija iekļauta izkrišana no A sērijas. Ejot ziemā uz klubu, par šādu scenāriju aizdomājies?
Ar aģentu pārrunājām, ka tāda iespēja pastāv, un arī tas nav nekas dramatisks. Domāju, ja janvārī noslēgtu līgumu ar B sērijas klubu, cilvēki teiktu, ka tas ir ļoti labs gājiens. Arī es uzskatu, ka pakāpenisks ceļš ir pareizākais. Varbūt šāda situācija ir pat uz labu.
Teici, ka pārejai nebija tik daudz variantu. Vai Valmieras klubs noteica kādu minimālo pārejas maksas slieksni, kā dēļ gribētāju skaits samazinājās?
Interese noteikti būtu lielāka, ja varētu pie viņiem doties kā brīvais aģents. Nebija daudz klubu, kuri varēja atļauties summu, kādu Valmiera vēlējās, savukārt Spezia apņēmās maksāt ne tikai to, bet pat pielikt klāt. Interese no viņiem bija nopietna, tāpēc arī pieņēmu šādu lēmumu.
Vai sarunās ar Spezia vadību dzirdēji, kur viņi tevi pamanīja, ko novērtēja? Tas bija sniegums Virslīgā vai izlasē?
Kā saprotu, sporta direktors līdz manai kandidatūrai nonāca ar mana aģenta palīdzību, bet, godīgi sakot, sīkumus nezinu, kā un kāpēc viņi mani nolūkoja.
Bet kā šķiet tev pašam – parādītais sniegums izlasē vai tomēr sasistie vārti Virslīgā?
Es teiktu, ka drīzāk vārti Virslīgā. Ja labs klubs paskatās, ka izlasē ir divdesmit astoņas spēles un trīs vārti, tas nav pats iepriecinošākais rādītājs. Ja paskaita kopējās minūtes izlasē, man taču sanāk tikai kādas deviņas pilnas spēles.
Domā, ka tie Virslīgas vārti spēcīgāko līgu acīs tik augstu kotējas? Pastāv uzskats, ka no Latvijas pa taisno uz top līgu pārlēkt ir ļoti grūti un tas jādara pakāpeniski, kaut vai caur mums labi zināmo Polijas čempionātu!
Acīmredzot arī to novērtē. Nav viena pareizā ceļa, kā tikt līdz tai top līgai. Redz, [bijušais komandas biedrs Valmierā japānis Daisuke] Jokota devās uz Polijas Ekstraklasi, un viņam viss ļoti labi aizgāja, bet [cits Valmieras futbolists kolumbietis Kamilo] Mena aizgāja turpat, un viņam īsti nesanāca. Jā, bija traumas, bet tas arī parāda, ka futbolā "īstais ceļš" ir tāda laimes spēle. Jāsakrīt ļoti daudz apkārtējiem apstākļiem un ne tikai tiem, ko tu pats vari ietekmēt.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze jūlija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!