Par spīti lauksaimniecībai un Āfrikai. Saruna ar ornitologu Aināru Auniņu

Vai putnu migrācija, tātad arī gājputnu atgriešanās pavasarī, kas mūs tā uzmundrina, ir parādība, kas eksistēs vienmēr?

Putnu sezonālās migrācijas bija, ir un būs, bet laiki, kad tā notiek, gan var mainīties. To ietekmē klimata pārmaiņas – ziemas kopumā paliek arvien maigākas, siltākas, un daļai sugu zūd nepieciešamība tērēt resursus migrācijai, ja izdzīvošana iespējama tepat uz vietas. Mums ir diezgan daudz tādu sugu, kurām daļa populācijas migrē prom, daļa paliek uz vietas, tostarp vairākas zīlīšu sugas, vārnas, un tā daļa, kura paliek uz vietas, kļūst arvien lielāka. Ir arī sugas, kurām normāli pie mums ziemā nebūtu jābūt, piemēram, dažas zosu sugas, tomēr pēdējās ziemās daži šo sugu īpatņi paliek ziemot. Vai tā pati ķīvīte – normāls tuvais gājputns, tomēr maigākās ziemās līdz pat janvārim visas ķīvītes neaizlido prom.

Arī atgriešanās laiki tām sugām, kas aizlido, pamazām kļūst arvien agrāki. Šāgada siltajā februārī daudzas sugas jau atgriezās atpakaļ. Tie, protams, ir tuvie jeb laikapstākļu migranti, kuri izmanto to, ka šajā laikā ir piemērots klimats, pieeja barošanās resursiem.

Kā viņi to uzzina? Skatās Tomu Brici televīzijā? Vai ir zināms, kā putni spēj prognozēt laikapstākļus? Vai arī viņi vienkārši riskē?

Pilnīgi noteikti nav tā, ka putni kaut kur dodas, nesaprotot, kāpēc viņi to dara. Ziemošanas vietās viņi jau nav nobāzējušies vienā punktā. Konkurence ziemošanas vietās ir pietiekami liela, tāpēc, ja kādā brīdī blakus ir piemēroti barošanās apstākļi, kāpēc tos neizmantot? Putni šādi var virzīties pietiekami tālu, un, kad uznāk bargāks laiks, viņiem nav problēmu atkal virzīties atpakaļ, uz dienvidrietumiem, un vienas ziemas laikā šādu kustību atkārtot pat vairākas reizes.

Pavisam cits stāsts ir ar tālajiem migrantiem, kuri ziemo visbiežāk viņpus Sahāras tuksnesim. Viņiem īsti nevar būt nojautas, kādi laikapstākļi ir pie mums, viņi katru gadu atgriežas apmēram vienā un tajā pašā laikā, tāpēc viņus dēvē par kalendārajiem migrantiem.

Tie ir stārķi?

Ne tikai. Āfrikā ziemojošo putnu spektrs ir diezgan plašs, dažādus ķauķus ieskaitot.

Nesen feisbukā klīda nomācošas bildes ar veselām kaudzēm nošautu stārķu un arī visādu mazputniņu, šķiet, no Dienvideiropas un Libānas. Tur laikam jau sen drīkst medīt no sešpadsmit.

Gājputni masveidā tiek šauti Tuvajos Austrumos.

Dažās arābu valstīs tā ir bagāto izprieca – pavasaros un rudeņos šaut gājputnus.

Racionālas vajadzības te nav nekādas.

Arābi stārķus neēd?

Ēšana vairāk attiecas uz Dienvideiropas valstīm, kur mazputniņus ķer un arī ēd.

Lakstīgalu mēlītes...

Un cīruļu ragū. Vidusjūras reģions ir problemātiska vieta, kur ar dažādām neatļautām metodēm tiek ķerti gājputni. Eiropas Savienībā jebkāda veida pavasara medības nav atļautas, tur būtu jābūt ļoti stipriem argumentiem, lai kaut ko tādu atļautu kā tradīciju. Tātad medīts tiek nelegāli, tostarp barbariski, piemēram, nosmērējot koku un krūmu zarus ar līmi.

Itāļu virtuve...

Vairāk Malta un it īpaši Kipra. Eiropas Savienības valstis to var ietekmēt ar likumdošanu, savukārt Tuvo Austrumu valstīs uz to vēl jāgaida. Iniciatīvai jānāk no iekšpuses.

Kā tādas "putnu dienas Vidusjūras gaumē" ietekmē migrējošo putnu populāciju?

Attēli no Persijas līča valstīm, kur kāds šeihs dižojas pie nošautu zaļo vārnu kaudzes, raisa skumjas sajūtas. Sugai jau tā neklājas labi, arī mūsu platuma grādos tai piemērotas dzīvesvietas ir tikai gājušas mazumā.

Ja to vēl migrāciju laikā sagaida tāds pārbaudījums, tas ļoti mazina populācijas izredzes izdzīvot. Daudzām populācijām medības nav vienīgā problēma, bet viena no tām.