LĀI pētnieks uzsvēra, ka arī savas pirmās prezidentūras laikā Tramps draudēja ar ASV izstāšanos no NATO, jo viņš uz kolektīvās drošības organizāciju raugās ļoti pragmatiski. Eksperta vērtējumā Trampa izteikumi ir devuši pozitīvu ietekmi uz NATO, lai gan arī kādreizējie ASV prezidenti, piemēram, Džordžs Bušs, Baraks Obama vienmēr ir uzsvēruši, ka ASV nodrošina drošību Eiropā, jo ASV tērē ievērojamus līdzekļus savai aizsardzībai, militārajai industrijai, iepirkumiem un militāro spēju stiprināšanai daudz vairāk nekā Eiropas valstis. Šrāders pieminēja, ka pirms Trampa iepriekšējās prezidentūras Eiropa nodrošināja 30% no NATO militārajām spējām, savukārt ASV - 70%.
LATO valdes loceklis akcentēja, ka Trampa izteikumi mainījuši Eiropas attieksmi pret savu aizsardzību, lielākā daļa sāk ievērot prasību atvēlēt aizsardzībai vismaz 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP), vēl atsevišķas valstis aizsardzībai tērē vēl vairāk. Viņaprāt, Trampa politika un retorika nāk par labu valstīm, kuras vienmēr ir atbildīgi izturējušās pret kolektīvo drošību, piemēram, NATO austrumu flanga valstis, kuras aizsardzībai tērē vairāk nekā 2% no IKP.
"NATO austrumu flanga valstis nodrošina aizsardzību no Krievijas un dažādiem draudiem valstīm, kuras atrodas Eiropas rietumos. Tās veido sienu starp agresoru Krieviju un Rietumiem, kā arī Dienvideiropu, kura neuzskata Krieviju par agresoru un kurās nav sabiedrības atbalsta palielināt tēriņus aizsardzībai un stiprināt militārās spējas," teica Šrāders.
Viņš uzsvēra, ka dažādu draudu, izaicinājumu saraksts aug plašumā, Trampam noteikti būs vajadzīgi sabiedrotie. Eksperts nedomā, ka ASV prezidenta padomdevēji, ārlietu departaments, aizsardzības departaments, nedz arī drošības padomnieks nekad Trampam neieteiks izstāsies no NATO.
"Šādā situācijā notiktu pavisam citādāki pavērsieni, piemēram, ja Tramps nāktu klajā ar šādiem izteikumiem un idejām, tad patiesībā prezidenta administrācija, Republikāņu partija, Trampa tuvākie drošības un ārpolitikas padomnieki nāks klajā ar pretējo viedokli," sacīja LĀI pētnieks.
Viņš uzsvēra, ka ASV prezidents viens pats nevar virzīt šādas politikas iniciatīvas, kas ir klajā pretrunā ar ASV interesēm. Tāpat Šrāders akcentēja, ka šādi būtiski lēmumi tiek izdiskutēti un pieņemti ASV Kongresā un ASV kongresam ir iespējas ierobežot prezidenta pilnvaras.