Pagaidām pēc visām pazīmēm iepriekšējās pozīcijās

Pirms divām nedēļām es jums gribēju jautāt, vai tas, ka opozīcija norāva kvorumu Klimata likuma skatīšanai Saeimā, ir tikai tādas ideoloģiskas atbalsis Donalda Trampa uzvarai ASV prezidenta vēlēšanās un iekšpolitiskas cīņas bez īpašām sekām, taču šodien situācija izskatās jau krietni nopietnāk. Klimata likums nu jau ir nobremzēts arī ar koalīcijas piekrišanu, Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs Davosas Ekonomikas forumā runā par nepieciešamību pārskatīt Eiropas Savienības (ES) līdzšinējo klimata politiku. Tas, ka viens no pirmajiem Trampa lēmumiem bija par izstāšanos no Parīzes klimata nolīguma, gan jau bija iepriekš paredzams. Acīmredzami šis nav tikai elements ideoloģiju karos, kur klimata politika sasviesta vienā katlā ar daudz ko citu, genderisma politiku ieskaitot. Jautājums – vai ASV kā ļoti liela globālā spēlētāja vienpusējie lēmumi spēs pagriezt arī ES klimata politiku citā virzienā?

Jūs ļoti plaši uzstādījāt jautājumu un pieskārāties arī ideoloģijai, kas ir neizbēgami. Bet jautājumā par Eiropas klimata politiku mēs esam vienojušies savā likumdošanā, ka ES būs viena no tām, kas mēģinās samazināt cilvēku darbības ietekmi uz klimatu, par siltumnīcefekta gāzu, kas rodas, sadedzinot fosilo enerģiju, samazināšanu. Nonākot pie tā, ko kurienes Tramps grib izstāties, jautājums bija, cik daudz industriāli attīstītajām valstīm vajadzētu palīdzēt jaunattīstības valstīm pārvarēt klimata pārmaiņu sekas. Pagaidām pēc visām pazīmēm Eiropa ir palikusi iepriekšējās pozīcijās, bet Tramps ir skaļi paziņojis, ka tas viss ir viena liela blēdība un amerikāņi nemaksās kontribūcijas jaunattīstības valstīm. No gluži praktiskas lietas jautājums ir pāraudzis par ideoloģisku – «tas viss par ietekmi uz klimata pārmaiņām ir muļķības, tā zinātne, ko pielieto ANO, ES un, starp citu, arī Ķīna, mums ir vienaldzīga». Tā ir tā robežšķirtne, kas šobrīd veidojas starp ASV, teiksim tā, topošo politiku, jo viena lieta ir tas, ko tu deklarē priekšvēlēšanu laikā, bet politika jau ir process, kas attīstās. Nākamais jautājums jau ir – kāpēc gan mums vajadzētu darīt tā, kā Tramps vēlas?