Tālajos deviņdesmitajos, kad televīziju vēl nebija izkonkurējuši sociālie tīkli, Dienas piektdienu pielikums Izklaide TV publicēja ne tikai televīzijas un radio programmas, bet daļēji pildīja arī Kultūras Dienas funkciju.
Lūk, 1996. gada 29. marta pielikums vēstīja gan par Māras Ķimeles jauno izrādi viņas sarunā ar Normundu Naumani (1962–2014), gan Paula Bankovska (1973–2020) veiktu Rīgas torņu saskaitīšanu, gan kādu jubileju. Pie tās pakavēsimies sīkāk, bet sāksim ar Raiņa lugas Mīla stiprāka par nāvi iestudējumu Nacionālajā teātrī. Tātad par Turaidas Rozi jeb Maiju Greifu (1601–1620), laikam vienīgo XVII gadsimta vēsturisko personu, kas kļuvusi par leģendu latviešiem, «bandu bērns tiešā nozīmē (jo meitene, pēc reāliem tiesas pierakstiem, atrasta kā zīdainis kaujas laukā starp miroņiem, mīlestības ziedotiesspējas simbols)». Režisore Māra Ķimele Dienai atklāja, ka viņai tīk Raiņa ideja par vājākā spēku: «Tā ir konsekventa Raiņa lielo lugu tēma. Vai tā ir izredzētība, nezinu, bet vājā, kuslā spēcīgums, spēja nest upuri, ziedoties, apskaidrot citus ir ģeniāla. Pilnīgs ideāls ir Antiņš Zelta zirgā. Es šo vājuma spēku negribu saistīt ar kādiem Raiņa kompleksiem. Lugā Mīla stiprāka par nāvi, kuru Rainis rakstījis «ar gariem zobiem», jo dzīve traucējusi koncentrēties, es atrodu tik daudz šodien noderīga, man vajadzīga pati situācija – karš, karalauka sajūta, romantisms par spīti visam, sievietes spēja pierādīt sevi un atvērt acis «radības kroņiem» vīriešiem, jā, caur nāvi, bet – pierādīt savu spēku.» Hronikas liecina, ka Maija bijusi brīnumdaiļa, vēl piebilda M. Ķimele: «Maijas lībiskums slēpj sevī arī kaut ko no veļu pasaules. Viņā ir kāds noslēpums, varbūt – pagātne?»
Bet nu no veļiem pie Iļģiem. Šogad 21. aprīlī slavenā postfolkloras un folkroka grupa svinēs 45 gadu jubileju. 1996. gadā viņus Dienas pielikumā intervēja Klāss Vāvere: «Klausos Iļģu jauno kompaktdisku Riti, riti, klausos, ko par to stāsta Ilga Reizniece, un mani arvien vairāk pārņem pārliecība, ka patiesībā Iļģi ir tāda pati grupa kā vairums to, kas savā mūzikā fiksē šo laiku un tā sajūtas. Parasti tās gan dēvē par rokgrupām. Atšķirība ir koklēs, kas Iļģiem skan ģitāru vietā, un tūkstošgadīgajās saknēs. Kaut formāli Iļģiem šogad aprit 15 un cilvēki viņus visbiežāk atceras kā folkloras grupu.»
Sakaru ar folkloru un grupas aizsākumus Klāsam Vāverem atklāja pati Ilga Reizniece: «Man pašai sākums bija 1980. gadā, kaut folkloras kustība Latvijā bija jau kādus pāris gadus – Skandinieki tika dibināti 1976. gadā (tātad šogad 11. novembrī Skandiniekiem būs apaļi piecdesmit – red.). Vienkārši kaut kas bija nobriedis un sprāga. Būtībā tā, protams, bija politiska kustība, tā dziesma jau bija tikai pašā virsslānītī. Tās bija tādas kā tautas universitātes, kurās visi aizgūtnēm gribēja uzzināt ko vairāk par latvietību – manā gadījumā, lai celtu savu pašapziņu. Un, kad es pirmoreiz izdzirdēju īstu folkloru, tas manī kaut ko atrāva vaļā. Es sevi sajutu kā latvieti. Man tas bija absolūts atklājums, un es nevarēju saprast, kā tas var būt, ka es esmu beigusi konservatoriju, vijolniekus un pat nenojaušu, kas tā folklora tāda ir. Bet nu es gāju meklēt. Pēc kondženes kādu pusgadu biju dauzījusies kopā ar Bizīteriem. Tobrīd tāds profesionāls mūziķis ar diplomu tur bija ļoti vajadzīgs. Tas diplomiņš bija laba aizmugure, tā dēļ es Iļģos varēju darīt ko vairāk un mūs netraucēja tik ļoti kā, piemēram, Skandiniekus. Sākumā mēs saucāmies Ļeņingradas rajona kultūras nama folkloras ansamblis, jo nosaukumu Iļģi toreiz negribēja apstiprināt. Bet tas vārds ir cēlies no Iļģuciema, nekāda īpaša zemteksta tur nebija. Sākām mēs ar Juri Riekstiņu, taču pēc gada viņš aizgāja, lai darbotos rokmūzikā, grupā K.Remonts. Vietā nāca Māris Muktupāvels, vēlāk arī Zane Šmite, mēs esam Iļģu kodols.»
Ilga Reizniece atgādināja, ka Iļģi vairs nav folkloras ansamblis. «Īsts autentiskums neautentiskos apstākļos nav iespējams. Mēs neko negribējām tēlot, tieši tādēļ Iļģi spēlējot nekad nav labi jutušies tautastērpos.» Tomēr bijība pret mantojumu bija liela, un tikai 1987. gadā, kad Ilga ar Māri aizgāja no Skandiniekiem, viņi atļāvās radīt ko savu, folkloru izmantojot par impulsu brīvai un radošai muzicēšanai.