Pērn 77% Eiropas Savienības interneta lietotāju aizsargāja savus datus tiešsaistē, pārvaldot piekļuvi tiem. Lielākā daļa izvēlējās neļaut izmantot savus datus reklāmām, kā arī ierobežoja vai liedza piekļuvi savai atrašanās vietai. Biežāk ierobežoja piekļuvi arī sociālo mediju profiliem vai koplietotai tiešsaistes krātuvei. 39% cilvēku pārbaudīja, vai tīmekļa vietne, kurā viņi sniedza personas datus, ir droša, un 38% pirms savu personas datu kopīgošanas izlasīja privātuma politiku, liecina Eurostat dati. Vislielākais interneta lietotāju īpatsvars, kuri veica pasākumus savu datu aizsardzībai, reģistrēts Somijā (93%), kam seko Nīderlande (91%) un Čehija (90%). Savukārt vismazākais – Rumānijā (56%), Slovēnijā (57%) un Bulgārijā (62%). Arī Latvija ar 64% ir to valstu vidū, kas mazāk pievērš uzmanību savu datu drošībai.
«Latvijas iedzīvotāju attieksme pret datu drošību pamazām uzlabojas, taču kopējā Eiropas kontekstā joprojām atpaliekam. Šo dinamiku lielā mērā ietekmē digitalizācijas temps – pakalpojumi attīstās arvien straujāk, taču sabiedrības izpratne un paradumi mainās lēnāk,» skaidro Bite Latvija iekšējās drošības procesu vadītājs Hermanis Eriņš.
Uzlabojas, bet atpaliekam
Tas, ka lietotāji apstiprina savu datu izmantošanu, neiedziļinoties detaļās un neizvērtējot potenciālās sekas ilgtermiņā, norāda uz iespējamu paviršību arī citās jomās, piemēram, finansēs vai kiberdrošībā, taču šādu uzvedību, iespējams, izraisījuši ārēji faktori – steiga, laika trūkums, nogurums, teic Cert.lv. Neapdomīgi piekrītot savu datu izmantošanai vai publicējot personīga rakstura informāciju, piemēram, sociālajos tīklos, iedzīvotāji var veicināt kiberuzbrucēju interesi un izprovocēt uzbrukuma mēģinājumu. Ļaundari var mēģināt īstenot kiberuzbrukumu, izmantojot par personu iegūtos datus, lai uzbrukumu padarītu personalizētāku un ticamāku. Taču biežākie iemesli, kāpēc iedzīvotāji kļūst par kiberuzbrucēju upuriem, ir izpratnes trūkums par to, kā darbojas dažādi tiešsaistes pakalpojumi, kā arī kritiskas pieejas trūkums.
Datu valsts inspekcijā Dienai norāda, ka cilvēkiem ar augstāku labklājības līmeni bieži vien ir plašākas iespējas iegūt izglītību, piekļūt informācijai un apzināties riskus, kas var rasties nepienācīgas personas datu aizsardzības rezultātā. Līdz ar to šie cilvēki nereti augstāk novērtē savu personas datu vērtību un pievērš lielāku uzmanību to aizsardzībai.
Turklāt šādos gadījumos cilvēki biežāk izmanto modernās tehnoloģijas, kurās notiek personas datu apstrāde. Piemēram, ja cilvēka ienākumu līmenis ir zems, viņam, visticamāk, nebūs viedpulksteņa, datora, Wi-Fi mājās u. c. tehnoloģiju, kā arī nebūs daudzu kontu internetā, elektronisko maksāšanas līdzekļu, tādējādi viņš neveiks citas darbības, kas saistītas ar personas datu apstrādi. Līdz ar to šāds cilvēks var neapzināties un pat nespēt iedomāties, ka personas datu aizsardzībai ir nozīme un vērtība, kā arī kādi riski var rasties, ja datu aizsardzība netiek nodrošināta pienācīgā līmenī.
Praksē Datu valsts inspekcija redz, ka par savu personas datu vērtību cilvēki bieži vien sāk aizdomāties tikai tad, kad paši saskaras ar prettiesisku datu izmantošanu vai ar to saistītām negatīvām sekām, tostarp finanšu zaudējumiem. Vērtējot saņemto sūdzību un jautājumu kopējo tendenci, redzams, ka pakāpeniski tomēr pieaug izpratne par personas datu nozīmi un nepieciešamību tos aizsargāt, īpaši situācijās, kurās personas pašas saskaras ar datu prettiesisku izmantošanu. Līdz ar to gadījumu skaita pieaugums, kuros personas dati tiek izmantoti pret pašām personām, var veicināt lielāku piesardzību un atbildīgāku rīcību digitālajā vidē, vienlaikus tas nenozīmē, ka samazinās krāpniecības apjomi.
Krāpnieki priekšā
Lai gan kopumā sabiedrība arvien aktīvāk izvērtē, kam uztic savus datus, vairāk interesējas par drošības risinājumiem un uzmanīgāk izturas pret negaidītiem zvaniem un saziņu digitālajā vidē, dati liecina par augošu kiberuzbrukumu skaitu. Latvijā izkrāptās summas turpina pieaugt, un lielāko zaudējumu avots šobrīd ir telefonkrāpniecība. Te veidojas interesanta pretruna, vērtē H. Eriņš, cilvēku zināšanas teorētiski uzlabojas, taču tas nepasargā no arvien sarežģītākām krāpšanas metodēm. Krāpnieku aktivitātes kļūst arvien rafinētākas un daudz grūtāk pamanāmas. Tiek izmantoti mākslīgā intelekta rīki, balss viltošana, personalizēti uzbrukumi un scenāriji, kas imitē banku, valsts iestāžu vai pat tuvinieku komunikāciju. Tieši šī plaisa starp iedzīvotāju izpratnes pieaugumu un krāpnieku tehnoloģisko priekšrocību ir lielākais izaicinājums.
«Lielākais risks ir pārliecība «ar mani tā nenotiks». Tā mazina modrību, īpaši steigā vai emocionālā brīdī, kad kritiskā domāšana pieklust un krāpnieki to izmanto. Pietiek ar vienu sarunu, vienu klikšķi vai vienu viltotu zvanu, lai radītu nopietnus finanšu zaudējumus,» norāda H. Eriņš. Vienlaikus nav taisnīgi visu atbildību uzlikt iedzīvotājiem. Arī pakalpojumu sniedzējiem ir būtiska loma drošības nodrošināšanā, īpaši operatoriem.