Ja martā plānojat apmeklēt kādu operas izrādi, tai ir jābūt čehu komponista Leoša Janāčeka Katjai Kabanovai Minhenē. To, ko titullomā paveic amerikāņu soprāns Korina Vintersa, ir grūti aprakstīt vārdos. Viņa sasniedz tādu emociju koncentrācijas pakāpi, ka klausītāji jūtas gan emocionāli, gan fiziski satriekti un fināla traģēdija dziļi aizskar ikvienu skatītāju. Katju Kabanovu Bavārijas Valsts operā ir iestudējis vācu diriģents Marks Albrehts un poļu režisors Kšištofs Varlikovskis. Pirmizrāde notika pirmdien, 17. martā.
Ārpus ķermeņa
Katja ir sieviete puķe, sieviete putns, kas dzīvo un mirst mūsu acu priekšā. Viņa ir līdzīga gan Šekspīra Ofēlijai, gan Larsa fon Trīra filmas Šķeļot viļņus varonei Besai. Korina Vintersa fenomenāli nospēlē Katjas vientulību un bērnišķīgo spontanitāti. Šis ir jau septītais Katjas Kabanovas iestudējums, kurā piedalās Korina Vintersa. Šoreiz viņas varone cenšas izkļūt ārpus sava ķermeņa un sasniegt citu eksistences stāvokli, lai atkal sajustu maigumu, prieku un laimi, kuru šķietami ir zaudējusi uz visiem laikiem. Katja mēģina nonākt citā dimensijā un aizlidot tālu prom, noslīkstot pieneņu jūrā.
Lieliskā Korina Vintersa ar diriģenta Marka Albrehta un režisora Kšištofa Varlikovska palīdzību parāda, kas notiek Katjas apziņā, un publika, aizturot elpu, seko viņai līdzi. Viņa ir dziedoša aktrise, kura vissarežģītākos uzdevumus uz skatuves izpilda viegli un dabiski. Solistes varoņdarbu sarakstā ir režisora Dmitrija Čerņakova pērn Ēksanprovansas festivālā Francijā un Grieķijas Nacionālajā operā Atēnās iestudētais Kristofa Vilibalda Gluka operu diptihs – Ifigēnija Aulidā un Ifigēnija Tauridā (divas operas skan vienā vakarā, un abās titulvaroni atveido Korina Vintersa). Nav pārsteigums, ka šis darbs māksliniecei ir nodrošinājis 2024. gada labākās dziedātājas titulu Vācijas žurnāla Oper! ikgadējā balvu pasniegšanas ceremonijā.
Rakstura galējības
Janāčeka opera Katja Kabanova ir sacerēta 1921. gadā. Paša komponista rakstītā libreta pamatā ir Aleksandra Ostrovska luga Negaiss (1859), kuru čehu valodā tulkojis Vincencs Červinka. Titulvarone ir precējusies ar Tihonu (izrādē Minhenē viņu ekstravaganti un groteski atveido britu tenors Džons Dašaks), kuru kontrolē un apspiež viņa valdonīgā māte Kabaniha (lietuviešu mecosoprāns Violeta Urmana). Katja nespēj atrast piepildījumu un laimi savā ģimenē un meklē emocionālo patvērumu kaislīgā romānā ar Borisu (čehu tenors Pāvels Černohs). Libretā Janāčeks atsakās no Katjas rīcību ietekmējošo ārējo sociālo apstākļu attēlojuma. Autors psiholoģiski jūtīgā mūzikas valodā portretē varones iekšējo dzīvi. Viņai nav šaubu – tas, kas notiek, nevar beigties labi. Katjas vainas apziņa pieņemas spēkā un izvēršas emocionālā vētrā – viņa publiski atzīstas laulības pārkāpšanā.
Soprāns Korina Vintersa ar diriģenta Marka Albrehta un režisora Kšištofa Varlikovska palīdzību parāda, kas notiek Katjas apziņā, un publika, aizturot elpu, seko viņai līdzi. Foto – Džefrijs Šīds
Janāčeka koncentrētā psiholoģiskā trillera centrā ir nenotverama varone, par kuru pats komponists ir teicis: "Viņa pazūd, tiklīdz jūs par viņu aizdomājaties." Bez Korinas Vintersas šī izrāde nebūtu iespējama. Pēdējos gados Janāčeks ir kļuvis par viņas talismanu – Korina Vintersa ir viena no spilgtākajām čehu klasiķa mūzikas interpretēm. Viņa ir atveidojusi Katju Kabanovu Zalcburgas festivālā (režisors Berijs Koskis), Lionas operā (režisore Barbara Visocka) un Romas operā (režisors Ričards Džonss), kā arī Štutgartē, Ženēvā un Janāčeka festivālā Brno. Šo personāžu māksliniece sajūt ar sirdi un ķermeni, turklāt katra režisora izrādē viņa pilnīgi mainās.
"Katja ir brīvais gars. Viņa ir gan rotaļīga, gan drūma. Viņa ir nevainīga dvēselē un pārņemta ar kaisli. Viņa tiek pārprasta, un viņa ir savas sarežģītās psihes vajāta. Pat nāves brīdī Katja ir uzticīga sev," savas varones Minhenes versiju raksturo Korina Vintersa. Ar lieliem panākumiem viņa dzied arī titullomu Janāčeka Jenūfā – Korina Vintersa ir labi pazīstama ar komponista mūzikas stilu un ērti jūtas čehu valodas pasaulē.
Katjas Kabanovas partija dziedātājas repertuārā ir kopš 2017. gada. "Man ir paveicies, ka es to esmu dziedājusi lielisku režisoru iestudējumos. Šī opera ir tik bagāta, sarežģīta un niansēta, ka to var spēlēt visdažādākajos veidos. Minhenē mēs izceļam viņas rakstura galējības. Režisors Kšištofs Varlikovskis ir izvēlējies parādīt viņas jaunības krāsas, varones bērnišķīgās iezīmes, viņas tīrību, pat ja viņa izdara kaut ko tādu, ko varētu uzskatīt par nešķīstu. Par spīti visam notiekošajam, Katjas būtībā ir jūtama tīrība – viņu vada mīlestība, viņa patiešām ir līdzīga bērnam. Tāda ir mana pieeja varonei – es skatos uz pasauli ar mīlestību acīs," stāsta Korina Vintersa.
Šis ir jau septītais operas Katja Kabanova iestudējums soprāna Korinas Vintersas karjerā. Foto – Džefrijs Šīds
Dziedātāja jau ilgāku laiku ir dzīvojusi ar šo lomu, un katru reizi viņas sniegums Katjā Kabanovā ir sirdi plosošs. "Es nevaru teikt, ka speciāli gatavojos katram nākamajam šīs operas iestudējumam. Es izdzīvoju šo tēlu izrādes iestudēšanas procesā – manuprāt, tas ir autentiskākais veids, kā to darīt. Mēģinājumu pirmajās dienās es cenšos iet tik tālu, cik vien spēju, lai izvilinātu visas emocijas, – vēlāk tas man palīdz būt pārliecinošai uz skatuves, kur emocijas jau ir jākontrolē. Ja es šīs emocijas izdzīvoju pārāk daudz izrādes laikā, tās var nesasniegt skatītājus. Publikas priekšā esmu emociju kanāls – tās iziet caur mani. Vienīgais veids, kā to izdarīt, ir vispirms mēģinājumos izjust un izdzīvot to visu man pašai. Ja mākslinieks ir pārāk aizrāvies ar savām emocijām uz skatuves, ir ļoti grūti ļaut tām izskanēt, kā vajag. Tāpēc sākotnēji atrodu šīs sajūtas, iedziļinoties sevī, un pēc tam izrādē ļauju tām brīvi plūst," saka titullomas atveidotāja.
Traumatiska saikne
"Janāčeks ieņem svarīgu vietu manā repertuārā. Viņa mūzika ir intelektuāli izaicinoša un izsmalcināta, mēs vienmēr tajā atklājam kaut ko jaunu. Tā ir pieejama un saprotama mūsdienu ausīm, reizēm tā skan kā roks vai kinomūzika, piesaistot uzmanību ar savu izteiksmīgumu,» piebilst māksliniece. «Janāčeka operās drāma ir ļoti intensīva, un reizēm to ir grūti nošķirt no vokālisma. Dažreiz var arī kliegt, jo Katja tā jūtas. Protams, es vēlos radīt skaistu skanējumu, kas ļauj izpaust varones emocijas. Tā katru reizi ir cīņa, un šis līdzsvars ir jāatrod mēģinājumu procesā, integrējot lomas prasības un nianses savā balsī un ķermenī," uzsver Korina Vintersa.
Soprāns Korina Vintersa (Katja Kabanova) un tenors Pāvels Černohs (Boriss) operas Katja Kabanova jauniestudējumā Minhenē. Foto – Džefrijs Šīds
"Opera Katja Kabanova ir ļoti mūsdienīga. Tā atgādina, ka cilvēki pasauli redz atšķirīgi. Katram ir savs domāšanas veids. Viena cilvēka smadzenes darbojas citādi nekā otra smadzenes, un mums tas ir jānovērtē un jāciena," secina dziedātāja. Katja Kabanova ir svešiniece savās mājās, jo vīramāte Kabaniha liek viņai tā justies un Katjai nav ciešas saiknes ar savu vīru Tihonu, arī plašākā sabiedrībā viņai nav neviena tuva cilvēka. Kad parādās Boriss, Katja ierauga kādu, kurš – tāpat kā viņa – neiederas sabiedrībā. Boriss ir klejotājs, kurš cenšas atrast savu vietu pasaulē. Tenora Pāvela Černoha tēlotajam Borisam piemīt noslēpumainība un intriga. Nevienam citam, kuru Katja līdz šim ir pazinusi, tas nav bijis raksturīgs. Viņi uzreiz piesaista viens otru. "Mūsdienās to var saukt par traumatisku saikni, bet varbūt tas ir vienkārši pievilkšanās spēks. Brīdī, kad Katja un Boriss satiekas, viņi saprot, ka ir tādi vienīgie šajā pasaulē," savās pārdomās dalās Korina Vintersa.
Izrādes gaitā Boriss pārvēršas par rēgu, viņam ir maska – iespējams, šis vīrietis, ar kuru sava dzīvesbiedra Tihona prombūtnes laikā Katja pavada desmit naktis, dzīvo tikai Katjas iztēlē.
Harmonijas ilūzija
Drāmas un mūzikas teātra lielmeistars Kšištofs Varlikovskis allaž iedziļinās varoņu psiholoģijā. Viņš ieved mistiskos, multimediālos attiecību labirintos, kuros gan izrāžu personāži, gan skatītāji var ilgi klejot, mēģinot pazaudēt vai atrast sevi. Katjas Kabanovas vīzijas režisors uzbur ar saviem pastāvīgajiem radošajiem partneriem – scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Malgožatu Ščensņaku, gaismu mākslinieci Felisu Rosu, videomākslinieku Kamilu Polaku un horeogrāfu Klodu Barduju. Iepriekš Bavārijas Valsts operā Kšištofs Varlikovskis jau ir iestudējis Pētera Čaikovska Jevgeņiju Oņeginu, Riharda Štrausa Sievieti bez ēnas un Salomi, Franča Šrekera Stigmatizētos, Riharda Vāgnera Tristanu un Izoldi, Ģerģa Ligeti Lielo baiso, Henrija Pērsela Didonu un Eneju un Arnolda Šēnberga Gaidīšanu.
Skats no režisora Kšištofa Varlikovska iestudētās operas Katja Kabanova Minhenē. Foto – Džefrijs Šīds
Režisoram patīk veidot ilgtermiņa attiecības ar teātriem un publiku, jo tās veicina savstarpējo sapratni: "Teātrī cenšos justies kā mājās. Ir svarīgi, ka skatītāji mani pazīst un ir pieraduši pie mana domāšanas veida. Tā ir kā iesakņošanās vidē. Ceru, ka publika pazīst manu balsi un mūsu tikšanās ir aizraujoša konfrontācija. Man patīk kultivēt ilgtermiņa attiecības, nevis pastāvīgi mainīt pilsētas un doties no viena teātra uz nākamo. Jūtu, ka Minhenē es jau ilgus gadus biju gatavojis augsni savai darbībai."
"Janāčeka mūzika ir spēcīga, bet tā nav monumentāla. Tas nav Dmitrijs Šostakovičs, kurš savā mūzikā apraksta sabiedrību. Janāčeka operas centrā ir sievietes trauslums," apgalvo Kšištofs Varlikovskis. "Katja ir uzaugusi reliģiskā kopienā, kuras tieksme uz noslēgtību, bailēm un vainas apziņu ir ietekmējusi viņas garīgo stāvokli," turpina Kšištofs Varlikovskis.
Katjas vīramāte Kabaniha ir briljanta loma lietuviešu zvaigznes Violetas Urmanas iespaidīgajā raksturu kolekcijā. Foto – Džefrijs Šīds
Darbība risinās pilsētā pie Volgas, taču upe izrādē nav redzama – šeit ir zīmes, metaforas, citāti. Kabanovu ģimenē valda patoloģiska izvirtība, vietējā sabiedrība sirgst ar liekulību un greizsirdību. Katjas vīramāte Kabaniha, lai mazinātu stresu un uzturētu sevi tonusā, skatās vācu porno. Šī ir briljanta loma lietuviešu zvaigznes Violetas Urmanas iespaidīgajā raksturu kolekcijā.
Visapkārt ir jūtams nospiedošs banalitātes slogs, bet Katjai ir tuva dabas pasaule, viņa mēģina nepazaudēt savu garīgo vertikāli. Viņa runā par putniem, debesīm, ziediem un eņģeļiem. Pāri dejo tango – tā ir viena no skaistākajām horeogrāfiskajām intermēdijām izrādē, kurā piedalās dejotāji amatieri, un viņi ir ļoti kolorīti. "Tango kursi ir viena no tām mūsdienu slimībām, kas mudina cilvēkus vēlēties būt daļai no kopienas. Tango ir harmonijas fantāzija. Divi ķermeņi. Viens apskāviens. Izspēlēta kaisle. Iespējams, ka tieši šīs ķermeņu dejas vērošana savulaik ir iedvesmojusi Katju pieskarties citam ķermenim, piespiest to pie sevis, apskaut to," saka Kšištofs Varlikovskis.
Izrādē ir iekļautas tango ainas, kurās piedalās dejotāji amatieri, un viņi ir ļoti kolorīti. Foto – Džefrijs Šīds
Svētlaimes stāvoklis
Režisors vērš uzmanību uz to, ka opera Katja Kabanova uzdod daudz jautājumu. Ko Katja vēlas šajā sabiedrībā? No kurienes viņa nāk? Kšištofs Varlikovskis norāda: "Mēs nezinām, kā viņa iepazinās ar savu vīru Tihonu. Mums ir grūti to iztēloties. Kas viņus saista? Šī neskaidrība apgrūtina mūsu skatījumu uz abiem varoņiem, tur ir kāds noslēpums. Opera necenšas mums visu izstāstīt un atklāt. Iespējams, Janāčeks vēlas to īpaši uzsvērt – cilvēku rīcībā ir kaut kas neizskaidrojams, kaut kas tiek noslēpts. Tā tas bieži ir kino, piemēram, Mikelandželo Antonioni un Robēra Bresona filmās, kā arī Margeritas Dirasas grāmatās. Katja Kabanova ir enigma. Viņa stāsta par mistiskām krīzēm, kuras piedzīvojusi bērnībā un kuras ļāvušas viņai sasniegt neaizmirstamu svētlaimes stāvokli, orgasmisku stāvokli. Katja saka: "Man patīk doties uz baznīcu. Es jūtos tā, it kā ietu uz paradīzi. Es nevienu neredzu, nevienu nedzirdu, es nepamanu laiku pat tad, kad dievkalpojums jau ir beidzies." Šajā aspektā Katja atgādina Larsa fon Trīra filmas Šķeļot viļņus varoni. Filmā Besa nododas ieradumam, ko viņa ir apguvusi bērnībā, – vada dialogus ar Dievu čukstus, pārmaiņus runājot savu, pēc tam Dieva tekstu. Janāčeka darbs ir reālistiskas drāmas transformācija mūzikā. Tas ir stāsts par sievietes likteni: viņa nespēj pārvarēt neatbilstību starp to, ko viņa jūt, un to, ko nes savā atmiņā un ķermenī, starp harmoniju, ko viņa jutusi bērnībā, un to fundamentālo pretrunu, ko saskata starp sevi un apkārtējo vidi. Mūsu acu priekšā ir sieviete, kura nespēj dzīvot šajā pasaulē un kuru pārņem ilgas pēc bērnības, pēc bērnības, ko viņa ir jutusi savās attiecībās ar Dievu, pēc prieka un piepildījuma sajūtas. Janāčeks mūs aizved tur, kur emociju un laimes spēks mistiskas krīzes laikā ir līdzīgs orgasmam. Šāda sajūta ir iemūžināta Džovanni Lorenco Bernīni skulptūrā Svētās Terēzes ekstāze, kura ir garīga un jutekliska vienlaikus."
Leoša Janāčeka opera Minhenē būs dzirdama līdz 30. martam. Vasarā Katja Kabanova vienu reizi skanēs Minhenes Operas festivālā – izrādi 7. jūlijā diriģēs Petrs Popelka.
Katja Kabanova
Diriģents Marks Albrehts, režisors Kšištofs Varlikovskis
Bavārijas Valsts operā Minhenē 24., 27., 30. martā, 7. jūlijā
staatsoper.de