Rekordiste es droši vien neesmu, jo lielākā daļa no šodienas Klasikas cilvēkiem ir šeit nostrādājuši visus šos trīsdesmit gadus, kad kopā sākām. Kopā Latvijas Radio esmu nostrādājusi 42 gadus, vispirms mūzikas redakcijā – Latvijas Radio 3. programmas Klasika 30. jubilejas priekšvakarā saka tās direktore muzikoloģe Gunda Vaivode. Šis laiks viņai ir ļoti saspringts, kopā ar Klasikas radošo komandu veidojot Klasikas jubilejas koncertu Mode mainās. Klasika paliek, kas notiks jau ceturtdien, 8. janvārī, Latvijas Nacionālajā operā.
Padalīsies Klasikas jubilejas sajūtās?
Sajūta ir ļoti laba, ja vien neskaita tieši šo ļoti intensīvo posmu, kad pa naktīm nenāk miegs, jo uztraucos par pilnīgi visu, kas saistās ar koncerta organizēšanu: vai visi būs, vai būs veseli, vai būs notis? Jubilejas koncertu tapinām jau vairāk nekā pusgadu un daudz darām paši, Klasikas radošā grupa.
Kas motivē tā iespringt?
Svarīgākais ir tas, ka mēs reizi piecos gados (katrā jubilejā) varam par sevi pastāstīt plašākai publikai. Līdz šim tie notika Lielajā ģildē. Iepriekšējais bija pandēmijas laikā, un tad tur bija tikai mūziķi bez publikas, bet bija LTV un radio tiešraide. Tā kā tagad Lielā ģilde tiek remontēta, domājot kā cienīgi nosvinēt, protams izvēlējāmies Operu. Tas, protams, ietekmē arī programmas izvēli.
Galvenā doma bija parādīt tos māksliniekus, kuri bijuši ļoti tieši saistīti ar Latvijas Radio, sākot ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, kas dzima kā Rīgas Radiofona orķestris un, tāpat kā Latvijas Radio, svin savu simtgadi. Orķestra daļu diriģēs Jānis Liepiņš. Būs Latvijas Radio koris un Latvijas Radio bigbends, un, protams, mūsu līdzšinējie rezidējušie mākslinieki: gan pianists Reinis Zariņš, gan dziedātāja Annija Kristiāna Ādamsone, gan saksofonists Aigars Raumanis. Būs arī mūsu šī gada rezidences mākslinieks, vijolnieks Daniils Bulajevs. Vēl ir arī īpašie viesi: bass Edgars Ošleja, kurš rudenī uzvarēja Jāzepa Vītola Starptautiskajā konkursā, un mūsu spožā pasaules operzvaigzne Elīna Garanča. Un kā gan bez Maestro Raimonda Paula, jo viņš ir mūsu Mūzikas redakcijas kādreizējais vadītājs. Ar viņu gan esam kopā bijuši vienmēr. Es esmu kopā ar viņu strādājusi no pašas pirmās dienas līdz pat šodienai. Par to ir liels prieks.
Koncertam ir tapuši arī jauni nošu materiāli. Gandrīz visus otrās daļas skaņdarbus bigbendam (izņemot vienu Ulda Stabulnieka kompozīciju) ir aranžējis Latvijas Radio bigbenda vadītājs saksofonists Kārlis Vanags. Vienu aranžējis pianists Viktors Ritovs. Vēlējāmies izcelt gaismā kaut ko vēl nekad nespēlētu, piemēram, Gunāra Rozenberga mūziklu Bovarī kundze. Kā man stāstīja Gunāra Rozenberga meita, notis bijušas zem tēva gultas, bet mans dzīvesbiedrs Juris Vaivods tās atrada Latvijas Radio bigbenda krājumos.
Protams, iziesim cauri vismaz daļai komponistu. Nu kā bez Jāņa Mediņa, kurš bija Rīgas Radiofona pirmā simfoniskā orķestra galvenais diriģents. Starp citu, orķestrim tolaik nedēļā bija jānospēlē četras atšķirīgas programmas. Protams, neiztiksim bez klasikas, sākot ar Mocartu. Būs pārstāvēti arī mūsu jubilāri, ieskandināsim Pētera Vaska gadu. Būs arī jaunie – Linda Leimane ar nelielu skaņdarbu šim koncertam veidotā jaunā versijā. Veidojot koncertu, respektējām pašu mākslinieku vēlmes, jo mums ir svarīgi, lai viņi dziedātu un spēlētu to, kas viņiem pašiem patiešām patīk. Klasika ir arī džezs, tāpēc būs ar Latvijas Radio bigbendu savulaik cieši saistīto mūziķu Gunāra Rozenberga, gan Ulda Stabulnieka skaņdarbi un ieskandināsim Raimonda Paula 90. jubileju, kas sekos jau pēc dažām dienām. Klasika ir arī etnomūzika. Jubilejas koncertu kuplinās folkmūzikas grupa Bille, kas sadziedāsies arī ar bigbendu. Speciāli pasūtītu jaundarbu pirmatskaņojumu šoreiz nebūs. Aranžējumi gan visi ir jauni, ieskaitot Džakomo Pučīni Madame Butterfly, ar kuras translāciju vispār sākās Latvijas Radio.
Kurš bija visskaistākais un gandarījuma piepildītākais periods Klasikas pastāvēšanas 30 gados?
Es vispār brīnos par to, ka, tik ilgi strādājot vienā pamata darbavietā, darbs var neapnikt. Ka varam joprojām iet uz darbu ar prieku, un kopīgā buršanās un jaunu raidījumu radīšana visu laiku notiek. Tāpēc prieks man ir bijis visu laiku. Bet man personīgi radošajā ziņā visbrīnišķīgākais un aizraujošākais bija tas laiks, kad pavērās vārti uz Eiropu – kad iestājāmies Eiropas raidorganizācijā EBU un varējām sākt braukāt uz galvenajām koncertzālēm un dzirdēt visus lielos un slavenos māksliniekus.
Jau 1993. gadā veselu nedēļu notika pirmais Europa Musicale festivāls, kura apžilbinošajā programmā katru vakaru uzstājās cits orķestris. Vēlāk sākās arī Eiropas kultūras galvaspilsētu sērija.
Līdzko pievienojāmies EBU, sākām arī paši raidīt šajā plašajā radio sadarbības tīklā koncertus no Latvijas. Sākot ar gadu tūkstošu miju, jau ļoti cītīgi sākām braukāt pa Eiropu, apmeklēt un arī raidīt koncertus un izrādes. Pirmais mūsu brauciens uz Zalcburgas festivālu bija 2003. gadā, un tad arī sākās Elīnas Garančas pasaules triumfs. Daudz braukājām arī privāti kopā ar vīru, jo gribējām to visu redzēt savām acīm. Tā bija iespēja satikties un intervēt lielās pasaules zvaigznes. Mūsu mūziķu pasaules karjera, protams, bija visbūtiskākā daļa. Laimīgā kārtā šis posms sakrita ar laiku, kad savu starptautisko karjeru sāka Elīna Garanča, Andris Nelsons, Kristīne Opolais, Kristīne Blaumane, Baiba un Lauma Skrides. Mans stāsts ar Maestro Marisu Jansonu sākās ar viņa inaugurāciju Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw simfoniskā orķestra galvenā diriģenta amatā, un tas bija 2004. gada 4. septembrī. Marisa Jansona vairs nav šajā saulē, bet ir ļoti labi, ka mēs tagad varam izsekot viņa dzīvei, jo visi raidījumi ir saglabājušies Latvijas Radio arhīvā.
Un kurš – visgrūtākais un raižpilnākais laiks?
Visgrūtākais laiks mums visiem bija vispārējā ekonomiskā krīze, kuras sitieni mūs sasniedza 2008./2009. gadā. Mums tas draudēja ar Klasikas slēgšanu un Latvijas Radio kora likvidēšanu. (Latvijas Radio bigbends bija likvidēts jau krietni senāk). Par laimi, Latvijas Radio kori pārņēma valsts koncertorganizācija Latvijas koncerti. To laiku es atceros kā diezgan lielu murgu, jo mēs katru dienu gājām uz sapulcēm pie Radio vadības un domājām, ko darīt, ja naudas nav, bet kaut kā ir jāizdzīvo. Es vienkārši atteicos izskatīt iespēju par Latvijas Radio 3 programmas Klasika slēgšanu. Galu galā mēs visi lielajā kolektīvā ļoti solidarizējāmies, visi Latvijas Radio darbinieki vienu mēnesi strādājām bez atlīdzības. Vairāki cilvēki ziedoja vēl arī nākamo mēnešu algas, un mēs principā dzīvojām no klausītāju ziedojumiem. Starp citu, Klasikai bija vislielākais ziedojumu skaits. Šie cilvēki bija mums zināmi, un viens no viņiem ir ielūgts uz mūsu jubilejas koncertu. Tas ir Jānis Vētra, kurš toreiz bija Rīgas Stradiņa universitātes rektors. Viņš ziedoja Klasikai katru mēnesi.
Klausītāju ziedojumi mums palīdzēja ne tikai finansiāli, tie mūs ļoti balstīja morāli, apliecinot, ka esam vajadzīgi. Un kaut kā mēs izdzīvojām! Mūs ļoti atbalstīja arī mākslinieki, sākot ar mūsu pasaules operdīvu Inesi Galanti, rakstot vēstules Valsts prezidentam, Ministru prezidentam un lūdzot valsts atbalstu, ko, paldies Dievam, arī saņēmām.
Šobrīd atkal esat pārmaiņu krustcelēs?
Šobrīd atrodamies pārmaiņu posmā, jo top jaunais sabiedriskais medijs. Tiek mainītas arī struktūras, un mēs vēl nezinām, kā tas konkrēti atsauksies uz mums, jo ir plāns esošās struktūras pārveidot redakcijās. Droši vien atkal būs darba grupas, diskusijas. Man personīgi šis pēdējais posms ir saistīts ar diezgan lielu birokrātiju un papīru darbiem, bet radošais darbs diemžēl ir ļoti sašaurinājies, par ko man sāp sirds. Bet kādam ir jādara arī tas, lai viss pārējais turpina ripot. Un ripo, jo mums ir super komanda ar Klasikas galveno redaktori Ingu Saksoni priekšgalā.
Savulaik sāki kā raidījumu autore un dzīvā balss, bet, kļūstot par LR 3. programmas Klasika direktori, uzreiz sajuti birokrātijas vezuma smagumu?
Tā nebija. Tas ir tikai pēdējo gadu "ieguvums" mūsu valstī, kur vārdos it kā cīnāmies pret birokrātiju, bet patiesībā ir tik daudz visādu apgrūtinošu lietu, tik daudz visādu iepirkumu un dokumentu par katru sīkumu. Visa dzīve jau tāpat notiek attālināti. Vienīgais ar roku rakstītais vārds kādu laiku bija paraksts, bet tagad arī tā vairs nav. Visa dokumentācija ir ntajās platformās, un viss notiek datorā un telefonā. Līdz ar to dzīve paiet, skatoties ekrānā. Ir milzīgs prieks, ja varu kādā sestdienas rītā piecelties un aiziet uz studiju novadīt Atsperi, parunāties ar dzīviem cilvēkiem pretī.
Kāda šobrīd ir reālā proporcija, ja uz svariem liekam radošo un programmas vadītājas darbu?
Pati raidījumus veidoju ļoti reti, jo vienkārši nav laika sagatavoties. Bet pavisam no tā atteikties gan es negribētu. Loģiski, ka nebūšu mūžīgi direktores amatā, un man nebūtu problēmu atkal kļūt par vienkāršu programmu vadītāju un radoši taisīt kādu raidījumu, par ko ir milzīgs prieks. Nevis par uzrakstītām atskaitēm vai līgumiem. Bet sāku savas gaitas radio kā aizvietotāja, kad kāds saslima vai (laimīgākā gadījumā) aizgāja dekrētā. Tā sāka lielākā daļa no mums. Tolaik raidījumus ierakstīja milzīgos magnētisko lenšu ruļļos uz diskiem, un gadījās, ka lente saplīsa vai nobruka pat skanēšanas laikā. Gadījās arī palaist skaņdarbu nepareizā atskaņošanas ātrumā. Reiz viena no Jāņa Ivanova simfonijām tikusi pat palaista no otra gala, atpakaļgaitā.
Kāda ir Klasikas auditorija, un vai pēc tās var spriest par to, cik lielai mūsu sabiedrības daļai vispār ir svarīga mūzika un kultūra vispār?
Visam radio klausītāju skaits visu laiku nedaudz samazinās. Mums, Klasikai, ir stabili neliela auditorija, un mūsu klausītājs ir ļoti lojāls. Tie ir ap 80 līdz 90 tūkstošiem klausītāju nedēļā, un šis skaitlis priekš Latvijas, manuprāt, nav mazs. Tie, protams, no t. s. tirgus daļas nav daudz procentu, bet tas tomēr ir pietiekami daudz, lai cilvēkus sasniegtu kvalitatīva informācija, ko mēs paši saucam par kultūras iztikas minimumu. Savulaik sākām ar dažām raidlaika stundām dienā un pakāpeniski izaugām līdz kanālam, kas skan visu diennakti. Paskatoties Klasikas mājaslapā, redzams, ka tur ir jau ap 60 raidījumu. Daži jau ir aizgājuši uz arhīvu, bet vietā rodas arvien jauni un ar citu fokusu. Sākām kā mūzikas kanāls, bet tad nāca brīdis, kad mums lika pārtapt par kultūras kanālu, tikai neiedeva finansējumu. Nauda mums bija jāsameklē pašiem. Kolēģi ļoti čakli rakstīja pieteikumus Kultūrkapitāla fondam, un tā mums tapa visi literatūrai, teātrim, mākslai veltītie raidījumi Grāmatu stāsti; Šņorbēniņi; Kāpēc dizains u. c. Tas viss ir, pateicoties Kultūrkapitāla fonda atbalstam. Īstenībā mēs tagad esam kultūras kanāls.
Jūsu radītie produkti ļauj piedzīvot vērtīgus mūzikas notikumus daudziem, kuri nevar atļauties braukāt uz Eiropas kultūras citadelēm vai kuriem nav iespēju tikt uz koncertiem arī tepat Latvijā?
Mūsu sāpe jau ilgāku laiku ir tā, ka tieši mūsu skanējuma pieejamība ļoti klibo. Es saprotu, ka notiek pāreja uz digitālajām platformām, un šajā gadā mums tiek solīta jauna straumēšanas platforma, kurā varēsim sapakot visu savu saturu. Bet man tomēr ir ļoti svarīgi, lai laukos un mazajās pilsētās būtu arī lineārā apraide un lai varētu visās automašīnās ieslēgt radio Klasiku, jo ne visiem ir viedtālruņi vai jauno modeļu automašīnas (un attiecīgi – aplikācijas). Bet šādas apraides mums daudzviet nav. Var, protams, teikt, ka Klasikai kādos Latvijas rajonos ir ļoti maz klausītāju, tāpēc ņemsim apraidi nost. Šāda pieeja sasaucas ar to, cik bezatbildīgi esam izturējušies pret lauku skolām, tās slēdzot, jo ir pārāk maz skolēnu. Bet, ja nav ne skolas, ne bibliotēkas, kurās daudzi izmantoja arī datorus dažādu maksājumu segšanai, aizbrauks arī vēl atlikušie cilvēki. Un, ja nav frekvences, tad cilvēki pat nezina, ka tāda Klasika eksistē… Un tad vēl mūsu slavenās ceturtdienas, kad visos reģionālajos raidītājos, izņemot Rīgu, Klasikas kanālā skan LR Saeimas plenārsēdes. Mums zvana un raksta no Liepājas: kāpēc ceturtdienās nedzirdam savus iemīļotos raidījumus? Es ceru, ka tiks mainīts arī šis nosacījums – ja reiz esam tik digitāli, varētu arī Saeimas plenārsēdes klausīties Saeimas mājaslapā. Tas būtu risinājums. Un nevajag arī izlikties, ka Saeimas sēdes dzird visa Latvija, jo Klasika neskan visā Latvijā.
Visbeidzot – cik darbinieku šobrīd strādā programmā Klasika?
Krietni mazāk nekā tad, kad vēl bijām Mūzikas redakcijā un aizpildījām divas stundas dienā Pirmajā programmā. Šobrīd esam divdesmit trīs, daži strādā pusslodzi. Kopā mums ir 21 slodze, mani ieskaitot. Tur ir arī koncertu ierakstu un fondu ierakstu producenti un vēl citi speciālisti. Tas, kas skan ēterā, ir tikai daļa no tā, ko mēs darām. Ļoti daudz darām mantojuma saglabāšanā. Joprojām gadā tiek ierakstīti un saglabāti apmēram simts koncerti dažādās Latvijas koncertvietās. Būtiska mūsu darba daļa ir latviešu mūziķu un mūzikas starptautiskā popularizēšana. Ap 20 koncertu gadā sūtām uz Eiroradio, kur tad tos klausās jau 2 miljonu auditorija visā pasaulē. Katru gadu sūtām ierakstus uz kompozīciju konkursu Rostrum. Mazajā Mežotnes pilī ierakstītais Gundegas Šmites skaņdarbs Baltie putni šogad ieguva pirmo vietu 42 darbu konkurencē no 22 valstīm. Šogad aprīlī Rostrum pirmo reizi notiks Rīgā Latvijas Radio studijā. Tas būs liels, nozīmīgs notikums.