Mākslinieces gleznās debesis noguļas zem pašas izaudzētiem ķirbjiem, burkāniem un bietēm. Debesis iekrīt bērna jaciņā, sievietes peldkostīmā, vīrieša bārdā un tulpju vāzē. Andras gleznotie cilvēki ir īsti. Niecīgs galvas pagrieziens, sakumpuši pleci vai skatiena virziens nodod tālāk dziļi atpazīstamas emocijas. Glezniecības krāšņumā paslēpjas ikdienas varonība, sāpes un prieks, visi vecumi un visi gadalaiki. Putni lido ļoti tuvu un mazā ainavā atklājas episka
mīlestība. Tā ir bagāta ikdiena un laimīgi tie, kam tā liek atvērt acis.
Andras Otto-Hvoinska glezno klasiskā eļļas glezniecības tehnikā. Liekot krāsu pret krāsu,
līniju pret laukumu, gaismu pret ēnu, māksliniece konkretizē attēloto. Gleznu tematikā ir
klusās dabas, ainavas, tomēr figurālā glezniecība Andru fascinē visvairāk. «Īpaši mani saista
cilvēka portrets. Gleznojot portretus, ļoti patīk atveidot gleznojamā cilvēka dziļākos slāņus,
ne to ārējo, ko rādām citiem. Tāpēc mana glezniecība nav glancēta. Arī skumjas emocijas ir
skaistas. Arī vecums ir skaists. Visbiežāk uzgleznotais ir pašas piedzīvotais. Pārdzīvojumi vai
gluži parastas ikdienišķas lietas rada noskaņu gleznai. Tehniski elļas glezniecībā mani
interesē krāsas, gaisma un līnija. Gleznoju kārtu kartām un lazēju. Izmantoju ogli. Ar ogli es
velku līnijas, ar krāsu veidoju formu. Mani fascinē šie divi senie materiāli – eļļa un ogle. Šo
savu personīgo tehniku esmu izstrādājusi gadu garumā. Krāsas mīlu košas, bet smalkas.
Man patīk baudīt dzīvi, bet es to daru lēni un klusi,» stāsta Andra Otto-Hvoinska.